apspieda nopūtu. Radaru ekrānos jau varēja saskatīt kuģus, kas pārkārtojās kaujas ierindā.
— Kauties viņi māk, — Hells Berels teica. — To viņi pierādīja kaujā pie Deneba. Tikai šī flote nav liela. Grāfi to norīs vienā kampienā un pat neaizrisies.
Fomalgauta tuvojās, acīm redzami. Pēc tam ekrānos parādījās sistēmas galvenās planētas purpurkrāsas lode. Hells Berels akurāti izvadīja kuģi virs Hatīras daudzajiem torņiem līdz karaliskās pils lielajai, sešstūrainajai ēkai un nosēdās nelielā kosmodromā pils tuvumā.
Bija nedaudz nepierasti atkal elpot svaigu gaisu, skatīties uz sauli bez aizsargfiltra. Viņus sagaidīja daži virsnieki, salutēja un pavadīja uz pili. Fomalgautas karaļi atkal skatījās uz viņiem no saviem pjedestāliem, bet šoreiz Gordonam nebija nekādas bijības. Viņam tā vien gribējās iekliegties, cik spēka — tagad es zinu, ko esmu vērts, zinu, kur mana vieta, tāpēc varat iet pie velna!
Šors Kāns soļoja enerģiski, ar labvēlīgu smaidu, it kā viņš šeit būtu saimnieks un tagad tuvotos savai pieticīgajai, kaut ari visai elegantajai pilij… Gordona sirdī mājoja kāda cerība. To Džons nojauta tikai tad, kad tā viņu pameta — kad viņi iegāja nelielā zālē, kur gaidīja Liāna un Korhans.
Viņa bija tikpat brīnišķīga, toties skatiens, ko princese veltīja Gordonam, bija īsts Sniega Karalienes skatiens. Viņš gribēja ko teikt, bet viņa jau nobālusi skatījās citur.
— Šors Kāns?!
Bijušais diktators godbijīgi paklanījās.
— Jūsu augstība! Esmu laimīgs, ka varu atkal jūs redzēt. Starp mums bija dažas nesaskaņas, bet tas bija ļoti sen.
Liāna neticēja savām acīm. Toties Gordons pret savu gribu apbrīnoja Šoru Kānu. Sacelt Tumšo Pasauļu Līgas armādas pret Impēriju un tās sabiedrotajiem, ieraut visu Galaktiku visšaušalīgākajā karā un pēc tam aizmest to visu kā novalkātu cimdu — jā, katrs to vis nespēj!
— Šors Kāns, — Gordons teica, — nebija nogalināts, kā mēs uzskatījām, viņš izbēga un slēpās Pierobežā. Man jums jāteic, ka tieši viņš izglāba mūsu dzīvības un brīdināja par gaidāmo grāfu uzbrukumu. Pie tam es apsolīju, — Džons īpaši uzsvēra, — ka šeit viņš būs drošībā.
Liāna paskatījās uz viņu ar neizteiksmīgu skatienu un aukstā balsī sacīja.
— Ja tas patiešām ir tā — laipni lūdzu Fomalgautā, Šor Kān!
— Pateicos par viesmīlību, jūsu augstība. Starp citu, nav nemaz tik sen, kopš jūs baudījāt manējo.
Šī piezīme, ko viņš augstprātīgi izteica, nebija īsti vietā. Hellam Berelam sākās klepus lēkme, ar to viņš mēģināja maskēt smieklus.
Liāna pagriezās pret viņu.
— Kapteini Berel, mums tikko bija saruna ar Trūnu. Džals Ams
jau nosūtījis uz šejieni Impērijas Flotes pirmās vienības.
— Baidos, ka viņi nepaspēs, jūsu augstība, — Hells Berels drūmi atbildēja. — Narats Teins un grāfi labi apzinās, ka jāuzbrūk pēc iespējas ātrāk, pirms ieradušies Impērijas galvenie spēki.
Visu sarunas laiku Korhans klusēja uzmanīgi skatīdamies uz Gordonu vērīgām, dzeltenām acīm. Pēkšņi viņš paspēra soli tuvāk un ar savas spalvotās rokas nadziņiem pieskārās Gordona elkonim.
— Ko dara magelānieši?
— X-hami? — Gordons pārjautāja.
— Viņi sevi tā sauc? — Korhans painteresējās un, saņēmis apstiprinājumu, ierunājās ar tādu dedzību, kādu Gordons agrāk nebija novērojis. — Paklausieties, Džon Gordon! Kad es uzturējos Trūnā, imperators ļāva man iepazīties ar Brenna Bīra laikmeta arhīva materiāliem, kas attiecas uz magelāniešu pirmo karu pret Galaktiku. Lūk, ko es teikšu. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut jaunu iebrukumu. Tas, ko es izlasīju…
Viņš apklusa lai nomierinātos, un tad turpināja drošākā un pārliecinātākā balsī.
— Jūs zināt, es esmu telepāts. Ne jau labākais, bet… Es jūtu Ēnu pār Galaktiku, aukstu un melnu… Ēnu, kura ar katru stundu arvien vairāk sabiezē.
Gordons noraidoši pašūpoja galvu.
— Mēs sastapām tikai divus x-harnus, pie tam vienu no viņiem pat neredzējām. Otro nogalināja Šors Kāns, lai atbrīvotu mani un Hellu. Pēc visa spriežot, pašlaik viņu Galaktikā ir ļoti maz.
— Nāks citi, — nočukstēja Korhans. — Citi…
— Visam savs laiks, — Liāna pārtrauca. — Pašlaik mums pietiek rūpju ar Naratu Teinu, Tīnu Krīveru un viņu mežoņu bariem. Korhan, pavadiet viesus uz viņu apartamentiem.
Viņa īpaši uzsvēra vārdu "viesi", tomēr Šors Kāns izlikās, ka neko nav pamanījis.
— Tencinu par laipno uzņemšanu, jūsu augstība. Vienmēr esmu sapņojis apmeklēt Fomalgautu. Ne velti jūsu zvaigžņu karaliste ir viena no spožākajām Impērijā. Uz redzēšanos, jūsu augstība!
Uz atvadām viņš paklanījās vai līdz zemei un izgāja reizē ar Hellu Berelu un Korhanu.
Liāna pievērsās Gordonam, bet viņas sejā joprojām bija Sniega Karalienes izteiksme. Viņa pienāca gluži tuvu un pēkšņi ar savu mazo plaukstiņu iesita skanīgu pliķi. Tūlīt pēc tam sejiņa nodrebēja un savilkās kā kaprīzam bērnam, viņa nolieca galvu uz Džona pleca.
— Nemaz neceriet, — viņa nočukstēja, — ka jums vēlreiz izdosies no manis aizbēgt, Džon. Ja kādreiz…
Viņš sajuta uz vaiga Liānas asaras, no laimes aizrāvās elpa, un rokas pašas apskāva meiteni. Galvā šaudījās viena doma — nevis Arts Ams, bet es, Džons Gordons…
Tagad lai nāk Narats Teins un viņa līdzskrējēji. lai nāk kaut vai X-harni… Tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņš bija panācis to, kā vārdā bija Šeit.
Galaktikas šausmas
1
Gordons murgoja.
Sapnī viņš redzēja divdesmitā gadsimta Ņujorku. Viņš slāja pa pazīstamas ielas bruģi, bet viņam likās, ka ir apmaldījies. Viņš nevēlējās šeit atrasties. Viņš gribēja būt nākotnē, dižajās zvaigžņu karalistēs, bet, Dievs zina kāpēc, viņš atkal bija šajā prozaiskajā pilsētā. Māju akmens fasādes iedarbojās uz viņu nomācoši… Viņš nekad vairs neredzēs to otru, brīnišķīgo pasauli…
— Liāna, — viņš nočukstēja. Un tad izmisis iekliedzās. — Liāna!
Paša kliedziens viņu atmodināja. Džons atvēra acis. Apkārtne bija sveša. Logs līdz galam atvērts, saule rietēja. Tā bija Fomalgauta, un tās gaišajā, spožajā gaismā Gordons ieraudzīja Liānu, kura klusēdama sēdēja līdzās.
Viņš pielēca kājās un noslaucīja pieri. Tikko pārdzīvotās sāpes vēl bija dzīvā atmiņā, un kādu minūti viņš nebija spējīgs runāt.
— Jūs sapņojāt, ka atkal esat uz savas Zemes? — jautāja Liāna.
Viņš klusēdams pamāja.
— Man jau tā likās… Es runāju ar kapteini Berelu. Viņš šo to pastāstīja par jūsu piedzīvojumiem. Nav brīnums, ka tagad jums rādās slikti sapņi.
Abi klusēja. Gordons juta, ka viņi vēl jūtas neērti viens otra klātbūtnē. Jā, Liāna viņu mīl, bet viņi vēl nav pietiekami pazīstami.
— Kad jūsu domām pieskaras x-harns, — viņš beidzot sacīja, — kaut kas paliek. Tas ir kā rēta apziņā… Vai Narata Teina flote vēl nav izlidojusi no Pierobežas?
Liāna noraidoši pašūpoja galvu. Protams, Fomalgautas valdniece nedrīkstēja izrādīt vājumu, bet pēdējo dienu sasprindzinājums bija lasāms viņas acīs.
— Vēl ne. Bet Arbo uzskata, ka tas var notikt drīz, ja viņi vispār uzbruks. Viņš piekrīt kapteinim Berelam — uzzinājuši, ka esam brīdināti, viņi tūlīt pat pārskatīs savus plānus, lai uzbruktu pirms papildspēku ierašanās.
— Man visu laiku liekas, ka aizmirstu kaut ko svarīgu, — domīgi runāja Gordons. — Man nekavējoties jātiekas ar Hellu Berelu un Šoru Kānu.