— Kapteinis Berels? Džons Gordons? Tātad viss kārtībā? Mēs jau uztraucāmies…
Telpas dziļumā pamanījis Šoru Kānu, viņš apklusa. Pēc tam noteica gluži citā balsī.
— Kas tie par jokiem?
— Tie nav nekādi joki, — atsaucās Šors Kāns. — Slava Visuaugstajam, baumas par manu nāvi izrādījušās stipri pārspīlētas.
— Viņš izturēja Arta Ama skatienu. — Jā, nelietis augšāmcēlies. Tikai šoreiz viņš ir jūsu pusē. Vai jūs tas neiepriecina?
No pārsteiguma Arts Arns zaudēja valodu. Gordons to tūlīt izmantoja.
— Tikai viņa iejaukšanās glāba mūsu dzīvības. Un, nav izslēgts,
— visu Galaktiku. Ja nebūtu Šora Kāna, mēs nekad nevarētu jūs brīdināt. Atceries to, Art.
Arta Ama seja bija nāves bālumā. Viņam vajadzēja krietni papūlēties, lai savaldītos.
Viņš dziļi ieelpoja un pievērsās Liānai.
— Jūsu augstība, iesaku jums nekavējoties piespriest nāves sodu šim cilvēkam.
— Tādā gadījumā nāksies pakārt arī Džonu Gordonu, — sacīja
Šors Kāns ar apbrīnojamu izturētību. — Viņš zvērēja mani aizstāvēt.
Uz priekšu panācās Hells Berels.
— Jūsu augstība! Tas nekas, ka es pārkāpju etiķeti, bet pie velna Šoru Kānu un visu, kas uz viņu attiecas! X-harni — tas ir, magelānieši — varbūt jau stāv uz Galaktikas sliekšņa!
Arts Ams tūlīt atguvās.
— Jūs Pierobežā kaut ko noskaidrojāt?
Hells Berels sīki ziņoja par notikušo. Klausoties Arta Ama seja sadrūma arvien vairāk. Kad antarietis beidza, likās, ka princis novecojis par gadiem desmit.
— Protams, tas ir tikai pieņēmums, — viņš beidzot sacīja. — Un tomēr… X-hami… Mēs pat nezinājām, kā viņi sevi sauc. — Viņš paskatījās uz Gordonu. — Vai tu domā tāpat kā Hells?
— Jā.
— Es arī, — Šors Kāns atkal pieteica sevi. — Lai ko jūs domātu par mani, Art Am, jums jāzina, ka neesmu gļēvulis un neesmu muļķis. Es uzskatu, ka uzbrukums Fomalgautai ir tikai prelūdija lielam x-harnu uzbrukumam mūsu Galaktikai.
Atkal iestājās nospiedošs klusums. Pēc kāda laika to pārtrauca Arts Ams.
— Es nekavējoties paziņošu brālim, lēmumus pieņem viņš. Man pašam liekas, ka visai Impērijas Flotei jālido uz Pierobežu un jāsameklē x-harnu kuģi. Tikai tā var visu noskaidrot. Arī es lidošu kopā ar Floti. Jo, ja viņi patiešām ir šeit…
Gordonam pārskrēja šermuļi.
— Tu lietosi Iznīcinātāju?
Viņš atcerējās to dienu, kad negribot nācās atbrīvot šaušalīgo spēku, kas slēpās šajā ierocī. Atcerējās, kā nodrebēja izplatījums, kā trakā dejā mētājās zvaigznes, kā visa kosmiskā telpa, likās, sašķeļas.
— Tā vajag, — Arts Ams atsaucās. Viņš pievērsa skumju pilnu skatienu Liānai. — Ceru, jūsu augstība, jūs saprotat, ko tas nozīmē.
Viņa mierīgi pamāja.
— Jums vajadzēs visus jūsu kuģus… Ieskaitot tos, kuri dodas mums palīgā. Saprotu. Galvenais ienaidnieks ir x-harni. Ko darīt, cīnīsimies paši. — Viņa piespiesti pasmaidīja. — Starp citu, tas nav svarīgi. Pēc kapteiņa Berela domām, jūsu palīdzība tik un tā nāktu par vēlu.
Prinča attēls nozuda. Visi jau gatavojās atstāt informācijas zāli, kad atkal iegaismojās viens no ekrāniem. Gordons reiz jau bija ticies ar šo drukno vīrieti, biezām uzacīm un rētainām rokām. Tas bija Arbo, Fomalgautas aizsardzības ministrs.
Bez jebkādām ceremonijām viņš ziņoja princesei.
— Jūsu augstība, viņi atstājuši Pierobežu. Grāfu flote, izrādās, ir divkārt lielāka, nekā mēs domājām. Tā maksimālā ātrumā tuvojas Fomalgautai.
2
Gordons juta, ka drosme viņu atstāj. Pierobežas grāfi savākuši visus savus spēkus… Pat, ja uzvarēs Fomalgauta, vēl paliks x-harnu problēma.
— Viņiem ir trīskāršs skaitliskais pārspēks, — turpināja Arbo. — Tādā situācijā admirālim Englam saskaņā ar iepriekšējo plānu jāatkāpjas un jāsedz Fomalgauta, līdz ierodas pastiprinājums.
— Plāns, tas ir labi, — atbildēja Liāna, — bet pasakiet, lai viņš necer uz palīdzību no Trūnas. Impērijas eskadras nebūs.
— Bet, jūsu augstība… Es pats savām ausīm dzirdēju…
— Tādi jautājumi nav jāapspriež pa telestereo sakariem. Tiksimies Padomē, Arbo!
Ekrāns nodzisa. Liānas sejā bija ledains miers, vienīgi skatienā pavīdēja iekšēja samulsuma ēna. Gordonam sagribējās apskaut viņu un nomierināt. Viņš tomēr šaubījās, vai princese publiski pieņems tādu uzmundrinošu žestu.
Viņa nogurusi uzsmaidīja Gordonam.
— Man jāiet. Vēl redzēsimies.
Liāna izgāja. Hells Berels nostājās pie pults, un pēc viņa komandas uz ekrāna parādījās Pierobežas zonas karte.
— Situācija ir īpaši draņķīga, — Šors Kāns noteica. — Ja Impērija nenāks palīgā Fomalgautai, tas radīs sašutumu ari citās karalistēsr
— Nevajag par mums tā rūpēties, — Gordons sausi atbildēja.
— Par jums? — Šors Kāns nobrīnījās. — Bet varbūt par sevi, velns parāvis? Kopš palīdzēju jums sagrābt Ota Dolla kuģi, esmu iekūlies līdz ausīm. Līdz tam es vēl varētu pārliecināt Tīnu Krīveru par savu lojalitāti. Tiesa, tikko viņš kaut ko nojaustu…
Šors Kāns zīmīgi novilka ar roku pār rīkli. Pēc tam domīgi piebilda.
— Galvenās briesmas draud no transporta kuģiem, kuri seko Narata Teina galvenajiem spēkiem. Ja Fomalgautas flotes komandieris — ja nemaldos, Engls — būtu viltīgāks, viņš noorganizētu, lai nosēžoties tie ieskrien lamatās.
Gordonam šis priekšlikums likās vilinošs, tā viņš ari pateica. Par atbildi Šors Kāns norūca.
— Džon Gordon, mēģiniet viņiem to ierosināt, mani jau neņems vērā, kaut arī es saprotu no stratēģijas vairāk nekā viņi visi kopā… Reiz es to jau pierādīju. Jūsu vārdos, iespējams, ieklausīsies.
— Neesmu pārliecināts, bet pamēģināšu, — Gordons sacīja.
Kara padome apspriedās daudzas stundas. Gordons pacietīgi
gaidīja priekštelpā. Iznākusi no zāles, nogurušo padomnieku grupas pavadīta Liāna tūlīt pienāca pie viņa.
— Nevajadzēja tik ilgi mani gaidīt, — viņa piezīmēja tomēr laimīgā balss liecināja ka viņa par to priecājas.
— Es gribētu zināt, ko jūs izlēmāt. Protams, ja drīkst.
Arbo sejā iegūla neuzticības grimase. Liāna izlikās to neredzam.
— Tikai pateicoties jums, mēs saņēmām savlaicīgu brīdinājumu, tādēļ jums ir tiesības zināt visu. Impērijas Flote atstājusi Trūnu un lido uz Pierobežu. Bez visa pārējā viņiem ir arī ierīces ienaidnieka atklāšanai. Tur ir arī Impērijas labākie telepāti.
Gordons atļāvās apšaubīt, ka telepātu klātbūtne dotu kādu efektu. Gandrīz droši, ka x-harni spēj aizsargāt savas smadzenes no visa veida ārējas iedarbības.
— Mēs lūdzām palīdzību vairākām citām karalistēm, — Liāna turpināja — bet tās visas ir pārāk tālu no mums. Herkulesa baroni atbildēja ka apsvērs jautājumu par iespējamo palīdzību.
— Tas nav aiz pārāk lielas mīlestības pret mums, — pēkšņi iejaucās Arbo. — Viņi vienkārši baidās, ka pārāk pieaugs grāfu ietekme. Jebkurā gadījumā, ja viņi izlems sūtīt palīgspēkus, tie ieradīsies pārāk vēlu.
— Es savā prātā domāju vēl par vienu iespēju, — nedrošā balsī noteica Gordons, — tikai nezinu, vai jūs gribēsit dzirdēt…
Kādu mirkli Liāna šaubījās, pēc tam stingri teica.
— Mūsu dēļ jūs riskējāt ar dzīvību, Gordon. Runājiet.