Fantasmagorija.
Fomalgautas Pastarā diena.
Viņiem bija grāfu sagādātie, visjaunākie ieroči. Uzbrucēji gāza pār Hatīru uguns vētru un saņēma pretī labi tēmētas lielgabalu zalves. Nehumanoīdu ķermeņi, ko sprādzieni bija saraustījuši gabalos, pusapdeguši vāļājās ielās un radīja nepārvaramas barikādes krustojumos. Tomēr jaunpienākušās ordas līda arvien tālāk un tālāk. 248
Kaujas trakumā daudzi pameta ieročus un laida darbā savus nagus, zobus un dzelkšņus. Aizstāvjus pamazām atspieda uz pilsētas centru. Uzbrucēju skaits bija pārāk liels.
Visapkārt liesmoja ugunsgrēki, šaudīgās liesmas atgādināja upura sārtu. Tajā sadega Fomalgautas pēdējā nakts.
Liāna, Gordons, Korhans un Šors Kāns stāvēja uz plaša balkona, no kura pavērās skats uz Seno Valdnieku Aleju. Kaujas troksnis tuvojās. Pils aizstāvji izmisīgi mēģināja pāriet pretuzbrukumā, bet ik reizes ar smagiem zaudējumiem tika atsviesti atpakaļ.
— Viņu ir pārāk daudz, — Liāna nočukstēja. — Narats gadiem ilgi strādājis nehumanoīdu vidū, iekarojis viņu draudzību, un te ir rezultāts.
— Kā tāds cilvēks kā Narats varēja panākt tik lielu uzticību? — Gordons jautāja, ne pie viena konkrēti nevērsdamies un skatīdamies uz degošās pilsētas līķu pilnajām ielām. — Cik daudzi tūkstoši nogūluši šajās ielās! Un visiem tā bija liela laime — iet bojā par Naratu. Kādēļ?
— Es varu paskaidrot, — teica Korhans. — Naratam cilvēciska ir tikai āriene. Es reiz zondēju viņa apziņu un pilnīgi droši varu apgalvot, ka tā ir atavistiska. Intelektuālā un jutekliskā nozīmē Narats ļoti maz atšķiras no dzīvnieka. Tieši tādēļ visi šie pusdzīvnieki saprot un mīl viņu, jo viņš domā un jūt tāpat kā viņi. Tā, kā nekad nespēs normāls mūsdienu cilvēks.
— Atavisms, — Gordons noteica skatīdamies uz pilsētā valdošo postažu. — Tas nozīmē, ka viss atkarīgs no kāda niecīga gēna…
Zālē aizelsies ieskrēja jauns virsnieks un noliecās Liānas priekšā.
— Jūsu augstība ministrs Arbo ļoti lūdz jūs atstāt pili, pirms tā būs pilnīgi aplenkta.
Liāna noraidoši papurināja galvu.
— Es pateicos ministram, bet pasakiet, ka es neaiziešu, kamēr mani karavīri cīnās un mirst.
Gordons gribēja iejaukties, bet pēc viņas sejas izteksmes saprata ka tas ir veltīgi. Toties Šors Kāns iztika bez ceremonijām un atbalstīja virsnieku.
— Jūsu augstība kad kauja beigsies, jūs no šejienes vairs neizkļūsit. Labāk tūlīt.
— Es zināju, ka jūs to ierosināsit. Jūs, kurš kādreiz valdījāt pār Tumšo Pasauļu Līgu un apkaunojoši bēgāt, līdzko pār jūsu armiju gūlās sakāves draudi.
Šors Kāns paraustīja plecus.
— Toties esmu dzīvs. Tiesa, ilgi tas neturpināsies. — Viņš paskatījās uz savu atompistoli pie jostas — tāda pat bija Gordonam. — Atzīšos, mani arvien mazāk sajūsmina varoņa nāve, uz ko jūs gribat mani pierunāt…
Liāna neatbildēja. Viņas drosmīgais, liesmojošais skatiens bija pievērsts kūpošajām drupām.
Gordonam likās, ka viņš gluži labi saprot Liānas izjūtas, skatoties uz akmens tēliem, kuros materializējās viņas karalistes vēsture, un uz saviem pavalstniekiem, kas varonīgi cīnījās ielās.
Pēkšņi viņa pievērsās Korhanam.
— Pavēliet Arbo steidzīgi sazināties ar baroniem. Lai īpaši uzsver, ja viņu kuģi nekavējoties nebūs klāt, Fomalgauta kritīs.
Korhans paklanījās un izgāja. Kad Liāna atkal pievērsās šaušalīgajam skatam, patruļkuģis ar Fomalgautas ģerboni iznira no kaujas dūmakas un nosēdās tieši uz milzīgā balkona no kurienes viņi vēroja cīņu.
— Nē! — Liāna niknumā iekliedzās. — Es jau teicu, ka nekur neiešu!
— Trauksme! — Šors Kāns iesaucās. — Tie nav mūsējie!
Ari Gordons pamanīja ka no kuģa ārā lecošo karavīru mundierus greznoja nevis Fomalgautas emblēma bet Kaujas Vāles zīme. Viņi nebija apbruņoti, droši vien cerēja uz savu skaitlisko pārsvaru.
Šors Kāns nokrita uz grīdas un ar garu šāvienu kārtu burtiski nopļāva pirmo uzbrucēju rindu. Gordons, kurš ilgi nebija praktizējies, vēl tūļājās, bet drīz vien ari viņa lodes atrada mērķi. Dzīvi palikušie karavīri tomēr neķērās pie ieročiem, kaut ari krita viens pēc otra. Acīmredzot bija pavēlēts gūstekņus saņemt dzīvus.
No ienaidnieka kuģa lēca ārā arvien jauni un jauni cilvēki, drīz vien viņu mazā grupiņa bija pilnīgi aplenkta. Aplencēju loks bija tik ciešs, ka vairs nedrīkstēja šaut — Šora Kāna un Gordona ložu 250 sprādzieni varēja savainot viņus pašus. Gordons saķēra pistoli aiz karstā stobra un zvetēja ar to kā ar mietu, vienlaikus mēģinādams pierunāt Liānu bēgt tālāk pils istabās.
Viņš redzēja, kā Šors Kāns, pērkondimdoši saukdams sardzi palīgā, drīz nozuda zem uzbrucēju masas. Arī Gordonam pašam uzklupa. Bija pārāk daudz roku, kāju, elkoņu un ceļgalu, kas alka atņemt viņam rīcības brīvību. Gordons tā ari nesaprata, vai Liānai izdevās izlauzties, toties redzēja sardzi, kas steidzās palīgā.
Šoreiz uzbrucēji nekautrējās lietot ieročus, un darīja to visai efektīvi. Drīzumā visu balkonu klāja sargu nekustīgie ķermeņi. Pēdējais, ko Gordons dzirdēja, pirms zaudēja samaņu, bija metāliska priekšmeta žļerkstoņa, kad tas trāpīja viņa galvu…
Kad samaņa atgriezās, viņš joprojām gulēja uz balkona. Galva nebija pārsista, bet mežonīgi sāpēja. Līdzās stāvēja Šors Kāns ar asiņainu seju. Viņus aplenca karavīri, kuri, spriežot pēc sejām, bija gatavi uz visu.
— Liāna… — Gordons nočukstēja, pūlēdamies piecelties.
Šors Kāns pāri līķiem norādīja uz pils iekštelpām.
— Viņa ir tur, sveika un vesela. Bet pils ir viņu rokās. Kuģis ar Fomalgautas ģerboni bija tikai pirmais no veselas eskadras.
Viens no kareivjiem klusēdams iesita viņam pa seju. Atkal plūda asinis. Šors Kāns apklusa, nemēģinādams ne protestēt, ne pretoties. Tikai tagad Gordons pa īstam izjuta visu situācijas traģismu. No tālienes atplūda dunoņa, kas līdzinājās piekrastes bangu šalkoņai, sitoties pret klintīm. Viņš pielēca kājās un aiz balkona margām ieraudzīja…
Pilsēta bija kritusi. It visur pret debesīm cēlās liesmu mēles no degošām ēkām, bet nekur vairs nešāva. Pils tuvāko apkārtni burtiski pārplūdināja nehumanoīdu pūļi. Groteski, spalvaini un pinkaini mošķi lepnā triumfā lauza visu, kas gadījās pa rokai, ķērkdami un lamādamies tūkstošiem nesaprotamās izloksnēs.
Visapdullinošākie bļāvieni nāca no cieši sakļāvušos būtņu grupas, kas lēni virzījās pa Seno Valdnieku Aleju. Izteikdami savu sajūsmu ar svilpieniem, rēcieniem un ūjināšanu, viņi nenolaida acu no cilvēka, kurš uz milzīga, melna gerna jāja procesijas priekšgalā.
Tas bija Narats Teins. Augstprātīgi pacēlis galvu, viņš tuvojas pilij, lai sēstos Fomalgautas karalistes tronī.
5
Zālē blakus balkonam valdīja klusums. Gordonu aplenca karavīri, kas bija gatavi pēc mazākā mājiena laist darbā ieročus. Zāle bija ļaužu pilna, visiem apģērbu rotāja Kaujas Vāles simbols. Visi stāvēja, sēdēja vienīgi Narats Teins, hā pienākas karalim.