Gordons ļoti vēlējās neredzēt to visu, bet nespēja pat aizvērt
acis.
Reptīliskā radījuma mazo apaļo galviņu rotāja mikroskopiska mutīte* kas bija sašķiebta atbaidošā, manierīgi kaprīzā grimasē.
Deguna vietā — neliels caurums elpošanai. Un divas milzīgas acis bez plakstiņiem.
Šī riebīgā seja tuvojās Gordona sejai, it kā x-harns gribētu viņu noskūpstīt. Gordons raustījās konvulsijās. Viņš izdzirda šausmu pilno Liānas kliedzienu.
X-harna milzīgās acis aizsedza visu uz pasaules. To dziļumos arvien spožāk iekvēlojās mirguļojoša gaismiņa. Un pārvērtās bezdibenīgā liesmu jūrā, kurā noslīka cilvēks.
6
Viņš bija Džons Gordons no mūžvecās Zemes. Un vienlaikus Q-rils no Amambaranas. Viņš visos sīkumos atcerējās savu dzīvi — gan uz Zemes, gan nākotnes pasaulē. Un tieši tāpat atcerējās Q-rila dzīvi. Amambarana bija kolosāls zvaigžņu sakopojums, kuru cilvēki dēvēja par Mazo Magelāna mākoni, un Q-rils bija viens no Amambaranu apdzīvojošo tautu dēliem.
To personības daļu, kas bija Džons Gordons, aptumšoja dubultā apziņa, bet otrā puse par to nebrīnījās. Atmiņas uzpeldēja gluži patvaļīgi. Lūk viņa, mīļā dzimtā planēta pašā blīvākajā sakopojuma daļā. Planēta, no kuras x-harni — neuzveicamie zvaigžņu konkistadori — sāka savu ekspansiju.
Ne vienmēr viņi bija tik spēcīgi. Kādreiz taču viņi bija tikai vieni no daudzajiem, nebūt ne paši gudrākie un ne-paši varenākie. Citi viņus pat nicināja par vārgumu un muļķību.
Kur tagad ir šie citi gudrie? Miruši. Izzuduši paši vai arī mazo, vārgo x-harnu sakauti. Cik salda ir atriebība…
Gadījās tā, ka x-harni savas apziņas dziļumos pamanīja nākamās visvarenības asnus — iedzimtās telepātiskās spējas. Iesākumā viņi pienācīgi nenovērtēja šīs spējas un izmantoja tikai, lai aizsargātos pret plēsīgiem zvēriem. Pēc tam saprata, kādas iespējas tas paver, un dziļā slepenībā no citiem planētas iedzīvotājiem sāka attīstīt savu dabas dāvanu, krustojot īpaši talantīgus x-harnus. Gāja laiks, viņu telepātiskā varenība pieauga. Neviens neko nenojauta. Noslēpumu rūpīgi sargāja, kamēr viņi nejutās pietiekami stipri.
Pienāca lielā diena. Diena, kad visu nicinātie x-harni lika lietā savu mentālo varenību, vērsdami to pret visiem, kurus neieredzēja. Viņi uzvarēja un pakļāva, ar telepātiskiem uzbrukumiem noveda līdz neprātam un nāvei.
X-harnu triumfs. Vēstures zelta laiks! Ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas — redzēt, kā ienaidnieks trako un plosa sevi pēc tavas domu pavēles! Ak, tas ir vienkārši lieliski — vērot, kā saprātīga būtne pārvēršas par pilnīgu kretīnu!
Taču x-harni neiznīcināja visus, daļa kļuva par viņu vergiem: zinātnieki, inženieri, konstruktori. X-harniem noderīgās būtnes izvietoja speciālos lēģeros, kur bija gan visas ērtības, gan piespiešanas līdzekļi. Pateicoties viņiem, x-hami sasniedza citas pasaules, un sākās viņu uzvaras gājiens, kas aprima tikai tad, kad visas Amambarana apdzīvotās pasaules bija pakļautas.
Taču neiedomājamos kosmosa dziļumos gailēja milzīgs zvaigžņu kontinents, kuram līdzās Amambarana bija tikai mazītiņa saliņa. Neskaitāmas pasaules, ko apdzīvo milzumdaudz tautu un kas vēl nepazīst x-harnu varu. To nevarēja pārdzīvot. Un sākās priekšdarbi… Apspiestās ciltis uzbūvēja kosmisko kuģu armādas. Tāds vergu darbs nebija pieredzēts kopš Ēģiptes piramīdu laikiem, un šī milzīgā flote devās uz Galaktiku, kuras tautām bija lemts pakļauties jaunajiem saimniekiem.
Bet pēc tam… Notika katastrofa. Līdzīgas tai nebija ne pirms, ne pēc tam. Melnā lapaspuse x-harnu uzvaru vēsturē.Pārmēru lepnības pārņemtie Galaktikas iedzīvotāji uzdrošinājās dot pretsparu neuzvaramajiem x-harniem. Lietojot ieroci, kas sagrāva laika un telpas kontiniumu, viņi iznīcināja zvaigžņu konkistadoru armādu.
Tas notika ļoti sen, taču x-harni nav aizmirsuši pazemojumu. Šo būtņu nekaunība ir jāsoda. Tās uzdrošinājušās ne tikai pretoties x-harniem, bet iznīcināt to floti.
Zaudējuma kaunu nomazgās tikai viņu asinis — cilvēku asinis. Divus tūkstošus gadu visas x-harnu pakļautās tautas smagi strādāja diženā mērķa sasniegšanas vārdā. Gaišākie prāti radīja jaunus ieročus, jaunus kuģus, kuru ātrums pārsniedza visu līdz šim esošo. Bija tautas, kas atteicās piedalīties šais darbos un labāk gāja nāvē. Taču projekta realizācija aizkavējās tikai nedaudz, jo dumpiniekus nomainīja miljoniem citu vergu.
Un vēlreiz pienāca lielais brīdis. Vēlreiz x-harni bija gatavi iebrukumam. Viņu gigantiskajai flotei nebija līdzvērtīgas visā Kosmosā gan apbruņojuma, gan kuģu ātruma ziņā. Lidaparātus sargāja īpaši lauki, kas darīja tos neredzamus visos diapazonos. Un Šī x- harnu neredzamā flote slepus bija sasniegusi Galaktikas nomales. Uz daudzām planētām nosūtīja aģentus, lai sanaidotu cilvēkus un kūdītu tos uz karu. Ja izceltos konflikts, Impērijas un karalistu flotes atrastos tālu no galvaspilsētām.
Tikai tad x-harni uzbruks. Viņu neredzamie kuģi nolaidīsies uz visām galvaspilsētu planētām, to skaitā uz Trūnas, kur atrodas Iznīcinātājs. Trūnas aizstāvji būs bezspēcīgi pret negaidīto uzbrukumu, un Iznīcinātājs kļūs par trofeju. Imperators nevarēs izmantot to galvaspilsētas aizstāvībai, jo tas draud iznīcināt ne vien pilsētu un planētu, bet ari centrālo sauli.
Diemžēl viss iegrozījās citādi. Un vainīgs bija šis nicināmais cilvēķelis, kurš paguva sacelt trauksmi. Tagad Iznīcinātājs atrodas kosmosā un atkal draud x-hamiem ar pilnīgu sagrāvi. Nepieciešams pēc iespējas ātrāk noskaidrot šī ieroča darbības principu un atrast pretlīdzekļus, kas varētu to neitralizēt vai padarīt nekaitīgu.
Bet…
Gordons savās smadzenēs juta pēkšņu izbrīnu, ko tūlīt nomainīja dusmas. Ar to viss beidzās.
Abas apziņas atdalījās. Gordons atkal bija viņš pats. Un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija x-harna pārkaitinātais skatiens.
— Tā ir taisnība, — Q-rils nosvelpa. — Šis cilvēks patiešām rīkojās ar Iznīcinātāju, neko nesaprazdams no tā uzbūves. Neticami…
Kaut ari Gordonam stipri reiba galva, viņš neviļus atcerējās Šora Kāna vārdus, ka x-harni, neskatoties uz savu gigantisko mentālo varenību, ir absolūti nejēgas. Tagad, pabijis viena x-harna ādā, viņš nevarēja nepiekrist Šorām Kānam. Būtnes, kuras tiecās pakļaut Galaktiku, intelektuālā ziņā bija vienkārši neattīstītas. Vienīgi lielais 258 telepātiskais spēks ļāva tām dominēt pār citām, vairāk attīstītām tautām. Ja nebūtu šīs spējas, par x-harniem neviens nebūtu pat dzirdējis.
Kopš" pirmā brīža šie radījumi izsauca Gordonā bailes. Tagad šīm izjūtām nāca klāt ari naids. Netīrās, riebīgās dēles. Kļuva skaidrs, kādēļ Brenns Bīrs neapstājās pat milzīgā riska priekšā, ka var izzust telpa, lai tikai iznīcinātu Šo izdzimteņu cilti.
Karavīri nostādīja Gordonu uz kājām, un viņš pilnīgi atguvās. Par laimi, Q-rils jau bija apģērbies, atbrīvodams cilvēkus no nepieciešamības vērot savu atbaidošo kailumu. Gordonam likās, ka pēc tikko notikušās apziņu saplūšanas viņa miesa un dvēsele ir notraipīta.
Q-rils norādīja uz Džonu Gordonu.
— Šim cilvēkam nekavējoties jāmirst. Pēc saplūšanas viņam ir zināma mūsu flotes atrašanās vieta. Nogaliniet viņu!
Pēc Tīna Krīvera mājiena karavīri pacēla ieročus. Gordons, tik tikko saprazdams notiekošo, uzmeta Liānai pēdējo skatienu.
Viņa panācās uz priekšu.
— Nē! — princese pagriezās pret Naratu. — Ja šo cilvēku nogalinās, es labprātīgi neatteikšos no troņa.
Tīns Krīvers ņirdzīgi smējās.
— Tas neko nemainīs! Jebkurā gadījumā Narats kļūs par karali.