Gaitenī neviena nebija. No augšas bija dzirdams dobjš troksnis, ko radīja pilī saskrējušie nehumanoīdu pūļi.
— Jāsteidzas, — Hells Berels mudināja pārējos. — Visa pils ir viņu ķetnās. Droši vien viņi piebeiguši jau visus grāfa ļaudis. Ja mūs pamanīs, viņi tāpat neceremonēsies.
Pēc dažām sekundēm viņi iedrāzās sakaru centrā. Cilvēks ar Kaujas Vāles zīmi pie krūtīm neveiklām kustībām mēģināja iedarbināt pulti. Viņam aiz muguras stāvēja divi x-harni, kuriem Q-rils lika nodibināt sakarus ar savu floti. Magelānieši nepaguva pat pagriezties, kad nokļuva pie senčiem.
Gordons pagrieza pistoli pret bailēs drebošo operatoru.
— Jūs paguvāt noraidīt ziņojumu x-harniem?
Pa cilvēka seju tievām strūkliņām tecēja sviedri. Skatīdamies uz to, kas palicis pāri no x-hamiem, viņš mēlei pinoties, nošļupstēja.
— Es pašlaik mēģināju… Bet viņu frekvence… Un moduiācija… Tās ļoti atšķiras no mūsējām… Vajadzēja laiku… Viņi draudēja nogalināt mani… izdedzināt smadzenes, ja es nepasteigšos. Bet es nevarēju.
Vēl viens x-harnu bezgalīgās muļķības piemērs, nodomāja
263
Gordons. Viņi izmanto dzīvas būtnes kā priekšmetus, bet ja tās nepakļaujas, nekavējoties iznīcina. Tā taču nevar rīkoties pat ar priekšmetiem!
— Hell, — viņš pasauca. — Tev jau ir pieredze, nodibinot sakarus ar Impērijas Floti. Pamēģini vēlreiz.
Berels apsēdās operatora vietā. Troksnis augšējos stāvos kļuva arvien skaļāks. Šors Kāns nostiprināja durvis, kā mācēdams.
— Galu galā viņi tiks arī līdz šejienei, — viņš teica. — Tas notiks itin drīz.
Pēc dažiem mēģinājumiem Hellam Berelam izdevās nodibināt sakarus. Tādā attālumā telestereo nedarbojās, toties skaļruņos labi varēja dzirdēt Impērijas virsnieku, pēc tam arī Arta Ama balsi.
Gordons tūlīt pat paziņoja, kur atrodas x-hamu flote.
— Tā ir Ērgļa Pieša galā. Viņiem ir pilnīgi jauna antiradaru sistēma.
Tad viņš izstāstīja visu pārējo, ko bija uzzinājis, savienodamies ar Q-rila apziņu.
— Pagaidām vairāk nav ko teikt, — viņš pabeidza. — Nezinu, vai ar šiem faktiem pietiks, lai viņus atrastu…
— Lai kā arī būtu, — Arts Arns pātrauca, — vari būt pārliecināts, ka mēs darīsim visu iespējamo.
Sakari pārtrūka. Vairāk neko viņi nevarēja darīt. Cilvēki klusēdami stāvēja plašajā zālē. Atlika tikai gaidīt.
Gordons piegāja pie Liānas un saņēma viņas rokas. No gaiteņa puses tuvojās troksnis: spārnu plīkšķēšana, nagu skrapstēšana un kāju šļūkāšanā zobu klabēšana un pakavu klaudzēšana.
— Man liekas, — Šors Kāns teica, — ka tuvojas tas varonīgais fināls, pēc kā jūs tā tiecāties, Džon Gordon! Ha! Vismaz Tīns Krivers saņēma pēc nopelniem. Es viņam vēl būtu piedevis nelietību, bet lai Dievs žēlīgs, kāds viņš bija nūģis!
Pēkšņi viņi saklausīja jaunu troksni. Sākumā vibrācija bija vājā tad pastiprinājās un drīz vien lika drebēt visām pils sienām. Tad skaņa noklusa.
Šora Kāna acis iemirdzējās.
— Tas bija smagais kreiseris, un sakiet man…
Pāri pilij, sadrebinādams to līdz pamatiem, pārlidoja otrs kuģis, pēc tam trešais. Pēkšņi viens no telestereo ekrāniem iegaismojās. Uz tā parādījās padzīvojuša cilvēka attēls ar skarbiem sejas pantiem un caururbjošu skatienu. Viņa formas cepuri rotāja Herkulesa emblēma.
— Runā barons Sjū Rēzels, — viņš sāka. Bet, ieraudzījis princesi, pievērsās tieši viņai. — Jūsu augstība, priecājos redzēt jūs sveiku un veselu!
Pa to laiku Šors Kāns steidzīgi uzgrieza ekrānam muguru. Gordonu tas neizbrīnīja. Barons turpināja.
— Mēs sasitām grāfu floti pie Ostrinusa un steidzāmies šurp. Mūsu kuģi līdz ar pāri palikušo Fomalgautas floti patlaban ir virs jūsu galvaspilsētas. Pilsēta pārpildīta ar Narata karapūļiem. Ko ar viņiem darīt — iznīcināt?
— Nē, pagaidiet, — Liāna steidzīgi atbildēja. Narats ir miris, Tīns Krīvers ari. Un man liekas…
Korhans piegāja pie viņas un kaut ko iečukstēja ausī. Viņa piekrītoši pamāja.
—Tā kā Narats ir miris, man liekas, ka šie pūļi brīvprātīgi atgriezīsies uz savām planētām. It īpaši, ja piedraudēsim viņiem ar pilnīgu iznīcināšanu. Šo jautājumu kārtos Korhans.
— Lieliski, — teica barons. — Mēs patrulēsim šeit augšā un gaidīsim tālākas ziņas.
Attēls izzuda, un Šors Kāns pievienojās pārējiem.
Pilī tagad bija kluss — nehumanoīdi pameta to, tikko parādījās pirmie kuģi, jo baidījās nokļūt lamatās.
— Domāju, ka viņi mani uzklausīs, — Korhans teica. — Kaut vai tāpēc, ka es neesmu cilvēks.
Viņš pagriezās pret Hellu Berelu.
— Paziņojiet grāfu transportkuģu komandieriem, lai viņi būtu gatavi uzņemt nehumanoīdus un vest atpakaļ uz Pierobežu.
Jau iedams ārā no zāles, viņš vēl teica Liānai.
— Ir vēl kas, jūsu augstība. Ar skumjām jāsaka ka Arbo gājis bojā, aizstāvēdams pili.
Gordonam nebija iemesla, tomēr viņš patiesi nožēloja šo bojāeju. Pa to laiku Hells Berels atkal izsauca Floti.
— Pagaidām neko neesam atraduši. Baidos, tas var prasīt laiku.
Nav izslēgts, ka pārāk ilgu laiku, nodomāja Gordons. Ar x-harniem nav tik vienkārši. Ja viņi izmantos savu neredzamo stāvokli un uzbruks pirmie, ja likvidēs Arta Ama kuģi kopā ar Iznicinātāju… Par to negribējās domāt.
Stundas gāja. Varenie kuģi patrulēja virs pils. Liāna, Gordons un Hells Berels klusēdami gaidīja ziņojumus no Arta Ama.
Tikai pēc ilgāka laika Gordons uzzināja, kādi notikumi risinājās Galaktikas nomalē. Kā Impērijas Flote Arta Ama vadībā slepus tuvojās Ērgļa Piesim, kā princis ar dažiem Iznīcinātāja triecieniem, kuri bija mērķēti šķietamā tukšumā, salauza ne tikai spēku, kas padarīja ienaidnieka kuģus neredzamus, bet ari pašu telpas un laika kontiniumu. Visapkārt viss gruva, zvaigznes lēkāja, zaudēja planētas, un viss aiztraucās Dievs zina kur… Ienaidnieka flote mēģināja glābties bēgot, bet Iznīcinātāja baismīgās enerģijas neredzamās zalves, ko vadīja prinča stingrā roka, panāca x-harnu kuģus, un tie uz visiem laikiem izzuda no mūsu Visuma. Tiem nebija nekādu cerību atgriezties.
Bet tas viss kļuva zināms daudz vēlāk. Patlaban mokošās gaidās stundas likās bezgalīgi garas. Taču pienāca laiks, kad viņi izdzirda Arta Ama balsi.
— Viss beidzies. X-harnu flote sagrauta. Daži ir izglābušies, tie bēg uz Mazo Magelāna mākoni.
Veselu minūti neviens sakaru centrā nevarēja izteikt ne vārda. Pēc tam Gordons, atcerējies saplūšanu ar x-harna apziņu un iekšēji nodrebēdams, nočukstēja.
— Paldies Dievam.
Šie vārdi nāca no sirds dziļumiem.
Arts Ams turpināja.
— Vini nekad vairs neatgriezīsies. Mēs sapulcēsim visu karalistu spēkus un iznīdēsim viņus visās apdzīvotajās pasaulēs. Visās pasaulēs, kuras viņi paguvuši sagrābt. Gordon!
— Jā?
— Es tagad saprotu jūsu attieksmi pret Iznīcinātāju. Jā, es zinu tā darbības principu, bet nekad nebiju redzējis to darbībā. Ceru, ka nekad vairs neredzēšu.
Saruna ar princi beidzās. Visi klusēdami skatījās cits uz citu, viņi bija emocionāli pārāk iztukšoti, lai ļautos izjūtām. Atvieglojums, prieks, uzvaras triumfs… Tas nāks vēlāk. Pagaidām pietiek ar sajūtu, ka nebiji veltīgi cerējis un esi dzīvs.
Liāna izgāja pirmā, visi pārējie sekoja. Viņi atkal nonāca uz balkona no kura bija redzams pils parks. Acis apžilbināja Fomalgautas spozme. Tuvojās vakars, un rietošā gaismekļa slīpie stari apspīdēja neseno kaujas lauku. Pa sagrautajām ielām steidzīgi virzījās nehumanoīdu pūļi. Viņi devās uz ieleju, kur tos gaidīja kuģi. Seno Valdnieku Alejas tālākajā galā varēja redzēt nelielu gernu grupu. Atšķirībā no pārējiem viņi kustējās lēni kā bēru procesija. Grupas priekšgalā slāja varens tēviņš sēru tērpā. Uz viņa muguras gulēja spožā auduma gabalā ietīts cilvēka ķermenis.