Читать онлайн "Ķetaurītis un Letenīte" автора Jansons Eduards - RuLit - Страница 1

 
 
     


1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 « »

Выбрать главу





Ķetaurītis un Letenīte

Eduards Jansons

Pasaka jaunākā skolas vecuma bērniem

ZEM SNIEGA SEGAS

Bija iestājies pats aukstākais ziemas laiks. Virpuļus griez­dams, trakoja negants sniegputenis. Skaudrs sals turēja ledus važās zemi un ūdeņus, stindzināja kokus un krūmus, saldēja dzīvniekus.

Meža iemītnieki patvērās kur varēdami no uzmācīgā puteņa un nepanesamā aukstuma. Vāverītes saritinājušās gulēja savās siltajās ligzdās. Pelītes nolīda dziļi alās. Rubeņi ierakās irde­najā sniegā. Sīkie putniņi salīda koku dobumos. Zaķi paslēpās aizputinātajos paegļos. Pat vilki meklēja aizvēni biezajās eglainēs.

Tādā bargā laikā, pašā ziemas vidū, lāču mātei Pinkainei piedzima divi mazi mazi lācēni — Ķetaurītis un Letenīte. Viņi bija kucēna lielumā, kaili, akli un nevarīgi.

Ķetaurītim un Letenītei nebija ne jausmas par salto vēju un sniega virpuļiem. Bieza kupena klāja Pinkaines ziemas migu. Sniegs kā vatēta sega aizsargāja no aukstuma. Pinkaine turklāt, kā ezis kamolā saritinājusies, turēja klēpī savus mazulīšus, ar ķepām aptverdama vārgos ķermenīšus un ar galvu tos apsegdama.

Ķetaurītim un Letenītei bija silti kā mīkstā gultiņā zem vil­nainas segas. Izkurinātā istabā nebūtu bijis siltāk.

Zem sniega kupenas Ķetaurītis un Letenīte pavadīja trīs mē­nešus. Pa šo laiku lācēni ieguva acu gaismu, paaugās lielāki un apklājās ar biezu, brūnpelēku spalvu. Viņi kļuva nemierīgāki un kustīgāki. Mātes klēpis bija par mazu. Laiku pa laikam Ķetaurī­tis un Letenīte nepacietīgi ieņurdējās: tumsa un šaurība tiem bija apnikusi.

PIRMOREIZ DIENAS GAISMĀ

Tuvojās pavasaris. Dienas kļuva siltākas. Piesaulītē sniegs kusa un pamazām saplaka. Meža klajumos tas nozuda vispirms, bet biezoknī koku ēnā vēl turējās. Arī Pinkaines migu vēl klāja sniega sega. Likās, ka ilgi būs jāgaida, kamēr tā atbrīvos lāču māti ar lācēniem. Bet Pinkaine negaidīja, kamēr sniegs noku­sīs. Garo miegu izgulējusi, viņa piecēlās kājās; kupena sakus­tējās un pašķīrās. Pinkaine žāvādamās lempīgi un gausi izčāpoja no sava ziemas mitekļa.

Ķetaurītis un Letenīte, kā kaķēni ņurdēdami, mundri sekoja mātei. Viņi bija tik lieli kā rotaļu lācēni, mīksti un apaļi. Tik līdzīgi viens otram kā piliens pilienam. Kā vienam, tā otram bija liela, apaļa galva, īss un resns kakls, melns kā ogle, un spīdīgs purniņš, mazas un šķības actiņas, nelielas, stāvas ausis, strupa astīte, četras druknas kājas ar platām ķepām. Katrai ķepai pieci pirksti ar melniem, gariem nagiem, kurus nevar ievilkt kā kaķis. Ķermenis klāts ar spīdīgu, brūnu spalvu, tikai apkaklīte balta. Biezā spalva ap galvu, uz vēdera un virs papēžiem garāka nekā citur.

Pinkaine purinājās, vārtījās pa sniegu un staipījās: attirpinaja nogulētos locekļus. Saveda kārtībā savu garo, pinkaino spalvu, nolaizot to ar mēli. Apmierināti rūkdama, viņa izpauda savu pacilāto noskaņojumu par to, ka bezgala ilgai gulēšanai pienācis gals.

Tumšā un smacīgā midzenī dzimušajiem lācēniem dienas gaismā actiņas apžilba un plakstiņi raustījās, kamēr aprada ar āra spilgtumu. Viņi aizgūtnēm elpoja svaigo gaisu, pilnu dažādām agrāk nepazītām smaržām. Muskuļi kļuva vingri un spē­cīgi. Ķetaurīti un Letenīti pārņēma draiskulības prieks. Viņi lē­kāja kā kazlēni, triecās viens otram virsū, valstījās pa koši zaļo sūnu paklāju, ķēra viens otru rokā, iedrāzās kailo krūmu pudu­ros un sacēla tādu brīkšķoņu, ka viss mežs skanēja.

Ķetaurītis pakampa mutē zem egles sniegā nokritušu čie­kuru un, galvu purinādams, pameta to gaisā. Letenīte noķēra čiekuru un metās bēgt. Brāļuks dzinās māšelei pakaļ un ar zobiem satvēra to aiz īsās astītes. Letenīte no sāpēm iesmilkstējās un izlaida čiekuru no mutes.

Ķetaurītis, ar priekškājām aptvēris māšeli, iegāza to sniegā. Letenīte apvēlās, uzlēca atkal kājās un dusmīgi ierūcās: — Sargies raut aiz astes — visvārīgākās vietas!

Ķetaurītis nokaunējās un kļuva rāms.

Rotaļu izbeiguši, lācēni aizskrēja pie mātes, lai stiprinātos ar pienu. Viņi zīda, lūpas šņakstinādami. Labi paēdušies, Ķetau­rītis un Letenīte nolikās mātei blakus un mierīgi atpūtās.

Pinkaine pa to laiku rūpīgi laizīja viņu mīksto spalvu, kas dauzoties bija savēlusies.

DZĒRVENĒS

Pinkaine, visu ziemu neēdusi, bija pagalam novājējusi un ļoti izsalkusi. Viņa piecēlās uz pakaļkājām, staipīja resno kaklu, grozīja galvu uz visām pusēm un ostīja gaisu, meklējot kaut ko ēdamu. Izsalkuma apmierināšanai tuvumā neko nevarēja saost. Pinkaine mēģināja atminēties, kur pagājušajā rudenī bija palicis pāri kaut kas baudāms. Viņai iešāvās prātā Dzērveņu purvs. Priecīgi ierūkdamās, viņa tūdaļ devās turp. Viņas gaita bija tik ātra, ka Ķetaurītis un Letenīte tik tikko spēja tikt līdzi.

Mežs izbeidzās. Sākās necaurejams kārklu un alksnāja bie­zoknis. Pinkaine sameklēja agrākos gados iestaigātās ejas un drīz vien nokļuva līdz Dzērveņu purvam.

Purvā pavasara šķīdonis. Stiegņā stiga ķepas, un, ārā velkot, nagi apvērsa sūnu. Lācenei ejot, ūdens šļakstēja uz visām pu­sēm. Lācēni tvarstīja spīguļojošās šļakatas, nebēdādami, ka iz­mirkst cauri slapji.

Purva vidū pacēlās zaļgani pelēkām sūnām apaudzis paugurs. Pinkaine, aizsniegusi paugura virsotni, ieplaka uz vēdera līganā sūnu paklājā, bet Ķetaurītis un Letenīte vēl šļakstinājās pēdējās ūdens paltīs.

Tīri nejauši Letenītei labā priekškāja iestiga dūkstī līdz pat krū­tīm. Nu viņa smilkstēja un sauca pēc glābiņa, bet mātes vairs ne­bija tuvumā.

Ķetaurītis neapjauta, kā māšelei palīdzēt. Viņš uzlēca uz tu­vākā ciņa un arī izmisīgi smilkstēja. Letenīte, tiekdamās pēc brāļuka, brīvo priekšķepu iecirta cinī. Tā viņai izdevās izķepu­roties no stiegņas.

Lācēni tupēja uz ciņa un skatieniem meklēja māti. Nekur to nevarēja ieraudzīt. Ieplestām nāsīm viņi ošņāja gaisu. No pau­gura virsotnes vējiņš atnesa pazīstamo mātes smaku.

Lācēni tūdaļ devās pret vēsmu, bet kājas aizķērās garajās sū­nās, un augumi ieslīga tajās kā pēlī. Tālāk par purna galu neva­rēja redzēt. Ķetaurītis ar galvu pašķīra un pieplacināja sūnu un lēniem soļiem devās uz priekšu. Letenīte sekoja viņam pa pēdām.

Drīz viņi nonāca pie mātes. Liels bija atkalredzēšanās prieks. Ķetaurītis un Letenīte lēkāja ap māti, grūda savus purniņus tās garajā spalvā, laizīja tās galvu, uzrāpās viņai virsū un pašapmie­rināti nogūlās uz viņas platās muguras.

Bet Pinkaine neļāvās traucēties. Viņa lēnām šļūca uz priekšu un, purnu sūnās iebāzusi, garšīgi šļapstināja muti. Viņa ēda pēr­nās dzērvenes.

Ķetaurītis un Letenīte ievēroja sarkanās lodītes. Tās viņus ievilināja atpakaļ sūnās. Viņi sāka sūkāt sulīgās ogas. Dzērvenes ir garšīgas, kad tās ziemu gulējušas zem sniega.

Ķetaurītis un Letenīte, uz vēdera gulēdami, līdz ar māti līda tikai uz priekšu un ar patiku baudīja jauno, atspirdzinošo maltīti.

PIE SKUDRU PŪŽŅA

Purvā dzērvenes drīz bija noēstas. Taču ēstgribu tās tikai pa­vairoja, un Pinkaine atgriezās mežā meklēt kaut ko sātīgāku. Te lēkšņi viņai iesitās nāsīs skābeni asa smarža. Tā nāca no satrunējušam celmam pieplakušas skuju kopiņas, uz kuras ņirbēt ņirbēja simtiem skudru.

     

 

2011 - 2015

Яндекс
цитирования Рейтинг@Mail.ru