Pinkaine lēkšiem pieskrēja pie skudru pūžņa un rijīgi kampa tā iemītnieces līdz ar visām skujām, sakaltušām lapu dzīsliņām un zariņu sprungulīšiem, no kā bija celta skudru mītne.
Letenīte tikai stāvēja un brīnījās, ar kādu negausību māte visu to aprija, bet Ķetaurītis arī pats iekampa pilnu muti ņirbošā satura. Skujas sadurstīja mēli, un viņš kampumu izsprauslāja ārā. Tomēr skudru skābums viņam iegaršojās.
Ķetaurītis lūkoja ar mēli no pūļa uzķert atsevišķas rūsganās ecētājas. Viņš ievēroja, ka viņam pie labās priekškājas gludās pēdas apakšas ir pielipušas vairākas iekārotās žiglās skraidītājas. Ķetaurītis nolaizīja tās un mitro pēdas apakšu uzlika uz pūžņa, atkal tai pielipa citas skudras, kuras viņš no jauna nolaizīja un apēda. Tagad Ķetaurītim māksla bija rokā, kā tikt pie tīras skudru maltītes.
Letenīte mēģināja tāpat mieloties, bet viņu uztrauca tas, ka skudras uzmācīgi līda kažokā un dzelkstīja ādu. To vēl kaut cik varēja paciest, bet, kad vairākas aizkaitinātās drošinieces ielīda acīs un iešļāca tajās savu skābi, tad to vairs nevarēja izturēt. Acis neganti sūrkstēja. Letenīte sarauca plakstiņus un vaimanādama aizdrāzās no nelaimes vietas. Gabaliņu paskrējusi, viņa iekrita sūnās un valstīdamās raudāja, un izmisīgi sauca:
— Palīgā, palīgā!
Ķetaurītis, izdzirdīs māšeles saucienus, devās pie viņas. Viņš tūliņ neaptvēra, kas Letenītei par nelaimi, un tādēļ arī nezināja, kā palīdzēt. Tikai tad, kad Letenīte neatlaidīgi stiepa savu galvu pretim un sūdzējās par sāpēm acīs, Ķetaurītis ievēroja aizmiegtos plakstiņus, starp kuriem lodāja skudras. Viņš tūdaļ izlaizīja Letenītei abas acis un apēda visas skudras. Nu Letenīte atkal varēja redzēt.
Pinkaine, redzēdama, ka Letenīte nomierinās, turpināja pie pūžņa stiprināties. Drīz vien viss skudru pūznis bija izārdīts un apēsts. Arī celma prauli nozuda lācenes nepiepildāmajās iekšās. Tikai atsevišķas izbiedētas skudras šaudījās šurp un turp pa izsvaidītajām skujām.
TĀLĀK NO SLAZDIEM
Dienā bija silts, piesaulītē gandrīz karsts. Pavasarīgais svaigums ātri nogurdināja Ķetaurīti un Letenīti, skraidot līdzi mātei, kas klaiņoja vienā klaiņošanā, alkatīgi meklēdama ēdamo. Nogura arī viņa. Kad saule pacēlās visaugstāk pie debesīm, viņa uzmeklēja saulgozī zem kuplas egles bezvēja vietiņu un nolikās uz diendusu saules sasildītajās sūnās. Abi mazuļi nolikās līdzās.
Maigo saulstaru glāstīti un daudzu kukaiņu klusās un vienmuļīgās zuzināšanas ieaijāti, lācēni drīz iemiga. Aizvērās acis arī lāču mātei.
Dundurs, dobji dūkdams, uzlaidās Ķetaurītim uz purna. Lācēns ierūcās, pietrūkās kājās un sāka dzenāt miera traucētāju. Pamodās arī Pinkaine. Viņa ar labpatiku noskatījās, kā dēlēns noķēra dunduru, un tad pievērsās Letenītei, kuras galva dusēja uz viņas kreisās priekšķepas. Pinkaine aplaizīja Letenītes purniņu. Letenīte miegā pasmaidīja. Tad atvēra acis, žāvājās, izstaipīja kājas un piecēlās. Viņas uzmarību saistīja liels taurenis, kas, uz celma nolaidies, vicināja savus raibos, saulē zvīguļojošos spārnus. Letenīte gribēja notvert taureni, tādēļ uzmanīgi virzījās tam tuvāk. Te pēkšņi gaisā nošvīkstēja spārni, un Letenītes acu priekšā spēji aizšāvās pelēkbrūns putns, kas paķēra taureni un tikpat ātri, kā nācis, aiznesa to projām. Letenīte aizmuka pie mātes.
— No zvirbuļu vanaga nobijies? — Pinkaine jautāja.
— Nobijos gan, — Letenīte atbildēja.
— Tu esi par lielu. Tevi viņš nevar aiznest, — māte mierināja savu mazulīti.
Vakarā pār purvu klājās miglas šķidrauti. Koki tinās krēslas plīvurā. Patīkams valgums un dzestrums apņēma lācēnus.
— Iesim atkal barību meklēt! — Pinkaine teica.
Viņi daudz nedabūja klaiņot, kad jau saoda zirga smaku.
— Dosimies turp! — Pinkaine noteica.
Jo spēcīgāk bija jūtama zirga smaka, jo piesardzīgāka kļuva lācene. Viņa paspēra pussolīti uz priekšu un tad uzmanīgi aptaustīja zemi, cik vien tālu varēja aizsniegt ar ķepu, un tad tikai paspēra nākošo pussolīti tālāk, lai pēc tam atkal iztaustītu ejamo ceļu.
Ķetaurītim tik lēna virzīšanās bija par garlaicīgu.
— Iesim ātrāk! — viņš skubināja māti.
— Nedrīkst! — Pinkaine strupi atrūca.
— Kāpēc nedrīkst? — Ķetaurītis gribēja zināt.
— Var viegli ieķerties cilpā, — māte skaidroja. — Bet, ja cilpā būsi, ārā neizkļūsi.
Varēja jau saredzēt zirgu. Siekalas tecēja, vēders gurkstēja, bet Pinkaine vēl rūpīgāk pārmeklēja pieeju zirgam.
— Kā tad! Cilpa izlikta! — Pinkaine iesaucās. Viņa bija sataustījusi stieplēm caurvītas virves loku.
— Ne pirksta platumu tālāk vairs neiet! — viņa pavēlēja. Tad vēlreiz apostīja un pārtaustīja zemi, lai pārliecinātos, vai pirmajā acumirklī nav maldījusies. Nē! Nebija vis. Priekšā gulēja cilpa kas cilpa.
Pinkaine izgrūda dusmu rēcienu un pamazām kāpās atpakaļ, lācēnus aiz sevis bīdīdama. Kad viņai šķita, ka ceļš ir drošs, tā pagriezās un ar lācēniem sāka skriet projām. Beidzot Pinkaine apstājās un atsēdās. Lācēni to tikai gaidīja. Tā viņi bija noguruši no skriešanas.
Kas tās bija par cilpām? — Ķetaurītis pajautāja.
Pinkaine stāstīja:
— Cilpa ir mednieka izgudrojums. Ar to viņš gūsta lāčus. Kā šodien vēl atminos to nelaimīgo nakti, kad zaudēju savu māti. Viņa nebija pietiekoši uzmanīga, tādēļ, ejot pie izlikta zirga, ap viņas kreiso priekškāju savilkās cilpa. Kāju vairs nevarēja dabūt ārā. Cilpas gals bija piestiprināts pie smaga bluķa. Māte paņēma bluķi un stiepa to uz kraujmalu. Tur viņa meta to lejā. Bet bluķis krizdams aizrāva māti sev līdzi. Pēc tam es viņu atradu beigtu gravas dibenā. No tā laika es esmu ļoti ļoti uzmanīga.
— Lai sapūst zirgs! Vai mums tādu vajag? — Ķetaurītis dedzīgi apliecināja.
— Nu, bet ēst arī vajag. Neizdevās vienā vietā, iesim citur meklēt barību! — Pinkaine teica.
— Iesim gan! — Letenīte piekrita.
Šoreiz Pinkaine uzoda beigtu govi.
— Var būt, ka izdodas pamieloties ar govs gaļu, — viņa teica, mērķim tuvāk nākdama.
Te Pinkaine bija vēl uzmanīgāka. Katru zemes pēdu viņa izkašņāja ar saviem nagiem kā ar dzelzs grābekli. Lācēni rīkojās tāpat, līzdami katrs no savas puses.
Vēl tikai viens krietns lēciens, tad varētu sākt mieloties. Bet Pinkaine nepārsteidzās. Govs galvu jau varēja gandrīz sasniegt, kad Pinkaine, skrāpēdama zemi, sajuta, ka apakšā nav pamata. Viņa nebija maldījusies: velēna iebruka ar dobju troksni, un tās vietā atklājās tumšs, dziļš dobums. Pinkaine kā bulta atlēca nost, reizē atraudama arī lācēnus.
— Atkal mednieka roku darbs! — viņa nikni ierēcās un aizgāja prom.
— Vai te arī bija izlikta cilpa? — Letenīte iejautājās.
— Te bija dziļa bedre, ar velēnām noklāta. Ja mēs būtu pāri gājuši, iekristu un ārā vairs netiktu, — Pinkaine skaidroja.
— Tik traki jau nebūtu, — Ķetaurītis apšaubīja mātes sacīto.
— Gan jau kaut kā izkultos.
— Es arī tā domāju, kad pirms gadiem pieciem tādā pašā bedrē iekrita mans vecākais brālis, kas vienmēr mēdza mani brīdināt, ja nojauta briesmas. Bet toreiz viņš, neko ļaunu neparedzēdams, gāja, un piepeši zeme atvērās, un viņš pazuda kā kapā. Es piegāju pie bedres malas un gribēju palīdzēt viņam izkāpt, bet viņš, uz smailiem mietiem uzdūries, mocījās un izdvesa beidzamos vaidus.