— Cik tas ir briesmīgi, kad neko nevar vairs redzēt! Kā Ķepainītis varēja iztikt bez acu gaismas?
— Grūti viņam, nabadziņam, gāja, kad acu vietā bija palikuši tikai asarojoši dobumi, — Pinkaine stāstīja. Viņš taustījās kā pa miglu. Uzskrēja kokiem virsū, netika man un mātei līdzi. Kādreiz, kad vilki mums dzinās pakaļ, viņš aiz saknēm paklupa un vilki viņu saplosīja.
Ķetaurītis, kas visu laiku bija klusējis, iesaucās:
— Lai tik izaugu lielāks! Tad ūpim labi neies.
— Nelielies, nelielies! — māte viņu apsauca. — Labāk priecājies, ka šoreiz tiki cauri ar veselu ādu. Pielūko, ka tumsā vairs nerāptos kokā, lai neizietu tāpat kā Ķepainītim.
— Nerāpšos jau, nerāpšos vairs! — Ķetaurītis solījās. — Šoreiz es tikai gribēju nonest zemē to spožo ripu (viņš parādīja ar ķepu uz mēnesi). Tad mums būtu pašiem sava sidrabainā gaisma.
Bet mēness nesasniedzamā tālumā ņirdzīgi smējās par Ķetaurīša vientiesību. Pinkaine pie tam vēl noteica:
— Dzenoties pēc spožuma, var nonākt pilnīgā tumsā.
LETENĪTES KNUPIS
Ķetaurītis bija mazliet lielāks par Letenīti, bet šī atšķirība nedūrās acīs. Tādēļ viņus viegli varēja samainīt vienu ar otru. Bet izturēšanās katram bija savādāka.
Ķetaurītis bija jautrs, ļoti kustīgs un ziņkārīgs lācēns. Visu viņam vajadzēja redzēt, visu viņš gribēja zināt.
Parāva vējš sev līdzi sakaltušu pērno lapu, Ķetaurītis skrēja pakaļ un sauca:
— Klau, Rūsganā, kas tevi nes pa gaisu?
Kad dzilna kala savu kaļamo sausajā eglē, Ķetaurītis devās turp un jautāja:
— Ei Zaļsvārcīt, kādēļ tu taisi mežā troksni?
Ieraudzījis taureni no puķes uz puķi lidināmies, viņš pievērsās tam un taujāja:
— Daiļspārnīt, ko tu meklē katrā ziedā?
Cik daudzreiz, ziņkārības vilināts, Ķetaurītis bija aizdauzījies prom no mātes. Katrreiz par šādu pārgalvību viņš saņēma kūlienu. Bet pārmācība nelīdzēja. Viņš kā bijis, tā arī palika brīnum ziņkārīgs.
Letenīte bija pilnīgs pretstats Ķetaurītim. Viņa stundām ilgi varēja mierīgi nosēdēt mātes tuvumā, zīžot savu ķepu. Apnika viena ķepa, ieņēma mutē otru. Zīžļāja to un visu laiku klusi ņurdēja. Priekšējās ķepas no biežās sūkāšanas bija kļuvušas glumas un spīdīgas, kā melnos zīda dūraiņos iemauktas.
Letenītei ar pašas ķepu vien nepietika. Kad Ķetaurītis, noguris no pastāvīgās skraidīšanas, apgulās. Letenīte pakampa mutē brāļuka labo ausi un sāka to sūkāt.
Ķetaurītis rūca:
— Laid vaļā!
Letenīte nelaida vis. Ieķērās vēl dziļāk spalvainajā knupī.
Ak nelaidīsi vis vaļā! — Ķetaurītis sirdījās un, sparīgi atsperdamies, izrāva ausi māšelei no mutes.
— Še tev! Še tev! — viņš nikni rūca un pekāja neklaušu. — Citreiz tā vairs nedarīsi?
— Nedarīšu, nedarīšu! — Letenīte spiedza.
Tad Ķetaurītis mitējās pārmācīt māšeli. Tā, vainu apzinādamās, uz vēdera noplakusi, pazemīgi tuvojās savam brāļukam un uzaicināja: — Parotaļāsimies!
Ķetaurītis aizmirsa Letenītes nerātnību un uzsāka rotaļu. Iekozdamies biezajā spalvā, viņš paraustīja māšeli. Tā savukārt paplucināja aiz apkakles viņu. Tad abi saķērās kopā, spēkojās, svieda viens otru gar zemi. Tad atkal cēlās un palēkdamies skraidīja šurpu turpu, kamēr no jauna saskrējās kopā, gāzās, vāļājās, elsa.
Līdz apnikumam iztrakojušies, lācēni nolikās sūnās atpūsties. Pinkaine glāstīdama aplaizīja izpūrušos lācēnus un pamācīja:
— Esiet vienmēr saticīgi, kādi bijāt rotaļā.
Lācēni šo pamācību uztvēra kā uzslavu, jo Ķetaurīša purniņš savilkās smaidā un neizsakāmi laimīgā Letenīte pakustināja savu strupo astīti.
Bet Letenīte drīz aizmirsa brāļukam doto solījumu. Katrā izdevīgā gadījumā viņa ieķērās Ķetaurīša labajā ausī, lai to pasūkātu. Ar laiku auss zaudēja kuplo apspalvojumu un kļuva gluži kaila un plāna. Ķetaurīša galva nu bija izķēmota.
Ķetaurītis cietās, cietās, bet, kad mērs bija pilns, viņš pa īstam sakoda un piekaustīja Letenīti, kad tā atkal grasījās satvert daudz cietušo ausi.
Letenīte gaudoja un smilkstēja:
— Sāp, sāp, sāp!
No tās reizes Letenīte vairs neiedrošinājās aizskart Ķetaurīša ausi.
Galu galā auss taču nav arī nekāds knupis.
PIRMĀ PELDE
Mežā urdziņu urdzītes čalodamas tecēja uz upi. Pie vienas Pinkaine padzērās ūdeni un domāja:
— Vajadzētu izpeldēties.
Mazliet apsvērusi, viņa devās uz to pašu pusi, kurp traucās pavasara ūdeņi. Ķetaurītis un Letenīte teciņiem vien ļepatāja līdzi.
Drīz viņi sasniedza Ielīces upmalu. Lācēni skatījās un brīnījās. Plata, rāma straume šalkdama plūda garām. Tajā atspoguļojās zilā debess ar balto mākoņu vāliem. Saules pārmesto sidraba tiltu reizēm pārrāva straumes nesti ledus vižņi.
Pinkaine ievēlās dziļajā ūdenī, ka nošļakstēja vien. Viņas augums pazuda lielajā slapjumā, tikai gabaliņš galvas un purna gals vien turējās virs ūdens. Pat tas niecīgais mazumiņš, kas no mātes bija saskatāms, arvien vairāk attālinājās no krasta.
Ķetaurītis un Letenīte no uztraukuma smilkstēja pilnā rīklē, bet Pinkaine, nelikdamās dzirdam, peldēja tik tālāk, pagriezdamās gan pret straumi, gan atkal pa straumi lejup slīdēdama.
Kad Pinkaine bija diezgan izpeldējusies un kad viņai šķita, ka garajā ziemā uzkrājušies netīrumi ir nomazgāti, viņa atgriezās malā un izkāpa krastā. Lācēni, nevairīdamies ūdens lāšu, kas no mātes kažoka šļakstēja virsū, priecīgi glaudās viņai klāt un apmierināti mīņājās. Pinkaine, izpurinājusi no kažoka ūdeni, teica lācēniem:
— Nu arī jums jāpapeldas!
— Nē, nē! — Ķetaurītis un Letenīte vienā mutē iesaucās un metās bēgt katrs uz savu pusi.
Bet kur tu mātei izbēgsi! Pinkaine pāris lēcienos panāca Ķetaurīti, paķēra to aiz kupra zobos un iemeta upē. Ķetaurītis pilnīgi iegrima ūdenī, pat galva nepalika ārā.
Letenīte, kārklājā paslēpusies, bailēs trīcēja.
Ķetaurītis, cik ātri vien varēdams, kustināja visas četras kājas. Tā viņam izdevās pacelties virs ūdens un noturēties virspusē. Viņš sprauslādams un spurkšķēdams visiem spēkiem cīnījās pret straumi.
Viņš cītīgi ar ķepām airējās uz krasta pusi, bet Pinkaine rūkdama baidīja viņu projām. Ķetaurītim kļuva karsts no izmisīgās cīņas ar auksto ūdeni. Kad māte vairs nerūca, viņš izpeldēja malā.
Krastā kāpjot, viņam atklājās vēl kas jauns: kažoks bija kļuvis smags kā svins. Bet, kad ūdeni no spalvas izpurināja, kļuva atkal viegli.
Ķetaurītis turējās no mātes attālāk. Drošs paliek drošs, ka neiemet vēlreiz ūdenī.
Pinkaine nu meklēja Letenīti. Viņa pa pēdām uzoda, kur Letenīte bija nolīdusi. Pinkaine ar ķepu izrausa viņu no krūma apakšas un bīdīja uz krasta pusi. Nebēdne pretojās. Viņa rēca, spārdījās, pat purnu mātei sapekāja. Pinkaine sadusmojās un bārās:
— Kur tas redzēts? Māti iedrošinies neklausīt. Es tev gan rādīšu!
Viņa paņēma Letenīti aiz galvas savā lielajā mutē un stiepa uz upi. Nabadzīte ar visām četrām ķepurojās, ķepurojās, bet atsvabināties nespēja.