Ādolfs Ločmelis
Tā notiek medībās...
'Tā nu reiz tas ir - satikuši kādu paziņu vai draugu, obligāti dodam labas dienas vai vēlam veselību un tikai pēc tam parasti apjautājamies:
- Kā iet?..
Toties žurnālisti, kā esmu ievērojis, mēdz savam medījumam uzklupt pavisam negaidot:
- Jūsu vaļasprieks?..
Nezinu, kā ir citiem, bet man šis jautājums vienmēr bijis viegli veicams, un atbilde izsakāma vienā vārdā:
- MEDĪBAS!
Savukārt uz jautājumu: "Kāpēc tu esi mednieks?" neesmu varējis atbildēt ne agrāk, ne ari šodien, esot jau pensijas gados...
Jā, kāpēc es esmu mednieks? Pie tam - ne jau "aiz vestes pievilkts" vai pierunāts, vai amata dēļ par tādu kļuvis, bet gan līdz matu (šodien gan vairs tikai dažu pāri palikušu) galiem šai nodarbei atdevies. Atdevies šim dzīvnieku un cilvēku dažbrīd pretrunīgajām, dažbrīd saskanīgajām attiecībām, līdzāspastāvēšanai...
Kāpēc esmu mednieks?
Nezinu... Nav manā dzimtā neviena ar šo kaislību apveltītā. Neviena mednieka, šķiet, nebija ari manā dzimtajā sādžā Breksienā... Jā, pamatskolas gados brālēns Alberts, kurš bija par mani gadus trīs vecāks, gan stāstīja par kādu viru no Čiliplneš sādžas, - tas, lūk, esot mednieks un viņam esot šaujamais ar diviem stobriem. Pie tam, lai izšautu, vīram vajagot tikai pagrūst kaut kādu pogu ar vienu pirkstu, tad sviest šaujamdaiktu pie pleca, un zaķis metot kūleni, lai pēcāk jau karātos pie mednieka plecu siksnas. Vīrs neesot arī lepns un labprāt tērzējot ar kaimiņu puišeļiem...
Tiešām, laikam jau šo bērnu dienu stāstu dēļ, kuru laikā mana mute vērās vaļā kā laidara vārti un sirdī zagās balta skaudība, manī kā auglīgā augsnē krita medniekošanas sēklas, kas veiksmīgi sadīga un pārvērtās sākumā skolaspuikas, tad studenta lolotā sapnī - kļūt par zinošu valdnieku pār dabu. Jā, tieši par valdnieku, nevis par aklu slepkavnieku! Nudien, pat beidzot vidusskolu, es taču nesapņoju kļūt, teiksim, par šoferi, lidotāju vai kādu priekšnieku, bet biju jau pilnīgi pārliecināts - kopšu zemi un visu, kas aug un vairojas uz tās...
Vēl kāda atmiņu drumsla - esmu devies uz Akadēmiju Rīgā, iestājies Zootehnikas fakultātē, pārbraucis mājās un mēģinu atbildēt uz mammas jautājumu:
- Kas tas zootehnikis tāds ir?..
- Mamm, ja zoodārzā dzīvo dzīvnieki, tad es arī laikam noņemšos ar lopiņiem, jo manam apgūstamajam arodam priekšā ir šis "zoo"...
Tāda, lūk, bija mana tālaika sapratne par profesijas (kas zina - arī vaļasprieka?) izvēli. Vienu gan atceros pilnīgi droši - visus studiju gadus manu acu priekšā iztēlē joprojām stāvēja tas Cilipīnes mednieks - vīrs, manuprāt, vismaz Tarzāna augumā un staltumā, smaidīgs, taisnīgs pret cilvēkiem un zvēriem...
***
Akadēmija...
Sapnis ir sapnis, bet, tā kā biju visai trūcīgs students, manas finansiālās iespējas neļāva pat domāt par kaut kādiem blakus izdevumiem, kas varētu būt saistīti ar ieročiem vai munīciju.
Tostarp uzzināju, ka ari studentiem sasniedzama medību pasaule, tiesa, tā esot vienīgi Mežsaimniecības un Mežrūpniecības fakultāšu čaļu privilēģija. Pašlepnums neļāva man doties uz svešu fakultāti un lūgties, lai arī topošais zootehniķis tiktu uzņemts šai izredzēto pulkā, tādēļ nācās aprobežoties ar teoriju - proti, šais studiju gados sapirku visu pieejamo medību literatūru un paklusām pamatīgi izstudēju. Un tā - pēc šiem pieciem gadiem, kuru laikā manī sadzina reizēm ar varu, reizēm citādā ceļā - mājlopu gudrības, es teorētiski biju "uz tu" arī ar alni, rubeni, zaķi, vilku un pārējiem "me"žabrāļiem"...
Akadēmiju beidzu 1960. gadā.
Diploms kabatā, jauna un, protams, smuka sieviņa pie sāniem, katram tikai koferītis rokā, ierodamies Gulbenē...
Darbs lauksaimniecības inspekcijā - vecākais zootehniķis, un darbā, kā jau sākumā: tu tēlo baigo gudrinieku, bet viena otra teļkope tevi vienā mierā "noliek uz lāpstiņām". Toties inspekcijā par zemes ierīkotāju strādā Pāvels Grise, kurš LLA beidzis kādus gadus agrāk, - labsirdīgs, saimniecisks, humora pilns vīrs un - tavu laimi - jau praktizējošs oficiāls Mednieku biedrības biedrs! Taču tas nav viss! Lūk, izpildkomitejas priekšsēdētāju Turku Bertu "Pobedā" vizina šoferis Dainis - mednieks. Partijas komitejas otro sekretāru pie "tautas ienaidniekiem" ar GAZ-69 nogādā Daiņa brālis - arī viņš ir mednieks! Kur vēl trakāk un saulaināk priekš mana bērnu dienu sapņa!
Katru dienu ar šiem vīriem tiekos garāžā. Tikšanās scenārijs viens: par darbu - tik, cik melns aiz naga, galvenais sarunu temats, protams, medību lietas. Un nepārprotami arī mana valoda un "darbi" velk uz vienu mērķi - mednieku biedrībai jākļūst arī par manām mājām. Garāžas sarunu iznākums ir loģisks - "vecie buki aizmet labu vārdu, kur vajag", un lieta darīta.
Vēl tikai spilgtas atmiņas no manas pirmās tikšanās reizes ar Gulbenes rajona mednieku biedrības priekšnieku Jūliju
Grunti - lūk, stalta auguma smaidīgs vīrs ceļas man pretī sveicienam:
- Jā, jā, man par jums vīri stāstīja!
Apsēžos pie galda un neticu savām acīm, jo priekšnieks izņem no galda atvilktnes tukšu mednieka apliecību un gatavojas tūlīt aizpildīt! Bet Pāvels mani tā dresēja uz smaga eksāmena kārtošanu! Tostarp godavīrs galda otrā pusē, aizpildot manu mīļāko dokumentu, tik piebilst:
- Ceru, ka jūs zināt, kad un ar ko drīkst šaut alni vai vilku, un, ja medīsit kopā ar Pāvelu, tad mēs būsim labi kolēģi...
Jāteic - eksāmena nebijos, taču šis avanss, šī uzticēšanās joprojām pieder pie mana medību mūža gaišākajiem brīžiem. Jūlijs šodien jau ir "mūžīgos medību laukos", lai viņam arī tur - ne pūkas, ne spalvas!..
Tātad vēl viens diploms manā kabatā. Gulbenē ieroču veikala nav, bet tāds ir Balvos. Dodos turp, turot prātā manu konsultantu teikto:
- Tu, brāl, netrako, paņem sākumam vislētāko stobru, spožums nav galvenais, svarīgi, lai tā "rore" būtu laikus pareizi pagriezta.