Аннотация

Sakje Komacu
RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI
FANTASTISKU DARBU KRĀJUMS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977'
Fantastisku stāstu krājumā ietilpst:
Pamestie
Projekts likumam par kukuļņemšanu.
Dienu pirms bankrota
Rok un rok
Dūmu ziedi
Nezvēru iznicināšana
Izaicinājums augstumam
«Vērša galva»
Mēness svētki
Pasaka
Kad skumjas jūs māc
«Ziedu svētki
Rītdienas nolaupītāji. .
Сакё Комацу
ПОХИТИТЕЛИ ЗАВТРАШНЕГО ДНЯ
Серия «В мире фантастики» Издательство «Зннатне» Рига 1977 На латышском языке Перепел с русского Александр Плесум Художник Эвалдс Вилке Предисловие Д. Дубровского
«Rītdienas nolaupītāji» ir pirmais Padomju Savienībā izdotais pazīstamā japāņu rakstnieka fantasta Sakjo Komacu krājums, kuru 1970. gadā laida klajā izdevniecība «Mir». Krājumā ietilpst romāns un vairāki stāsti. Autors iepazīstina lasītājus ar problēmām, kas nodarbina japāņu tautu, parāda labas gribas cilvēku iespējas, attēlo hipotētiskas nākotnes sabiedrības ainas.
No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Plēsums Mākslinieks Ēvalds Vilks D. Dubrovska priekšvārds
Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
(Č) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1077
FANTASTIKA UN ĪSTENĪBA
Atkal parādījies Goemons! Cik negaidīta tikšanās!.. Neviļus prātā nāk Tokija, Ginzas neona uguņu bakhanālijas, milzīgā automašīnu straume. Un tad no stikla un betona celto daudzstāvu universālveikalu vidū ieraugām arī nelielu tradicionālajā viduslaiku stilā būvētu ēku. Tas ir slavenais Kabuki teātris. Te rampas ugunīs atdzīvojas sešpadsmitais gadsimts, nemierīgais laiks, kad feodālās valstiņas nemitīgi karoja cita Un atkal mēs tiekamies ar Goemonu. Tagad jau laikmetā, kad Zemes cilvēki pastaigājas pa Mēnesi, pārstāda sirdis, konstruē «domājošas» mašīnas..
Šodienas Japānas īstenība dod fantastiskās literatūras autoriem visbagātāko materiālu. Tā nav nejaušība, ka japāņu žurnālistikā nācis modē darināt vārdus ar priedēkli «super».
Visātrākais vilciens pasaulē joņo, pareizāk sakot, lido starp Tokiju un Osaku ar 210 kilometru lielu ātrumu stundā; super- ekspresis nosaukts par «Hikari» («gaisma»). No Japānas kuģu būvētavu stāpeļiem nolaiž ūdenī vislielākos kuģus, kādi jebkad šķēluši jūras viļņus, supertankkuģus, kuru kravnesība ir 125, 200, 300 tūkstoš tonnu. Japānas kuģu būvētāju rasējumos mēs redzam arī vēl varenākus — 400 un 500 tūkstoš tonnu milzeņus. Visgarākie zemūdens tuneļi, protams, atrodas Japānā, bet
pasaulē visgarākie tllti savieno salas, kuras apskalo Iekšējās jūras ūdeņi Starp citu, ar šo supertuneļu un supertiltu palīdzību Japānas salu valsts ir tik ļoti «sablīvējusies», ka, pēc franču žurnālista Japānas apstākļu pazinēja Robēra Gilēna domām, to gandrīz vairs novar saukt par arhipelāgu!
Piebildīsim vēl, ka Japānā apspriež projektus jaunu superpilsētu celšanai uz mākslīgi izveidotām salām, kā arī uz lielām platibām, kuras varētu atkarot jūrai. Jau pirms otrā pasaules kara japāņi, baidīdamies no zemestrīcēm, atzina par labāku būvēt tikai dažu stāvu ēkas, galvenokārt no koka. Tagad Tokijas centrā gluži kā izaicinājums dabas kaprīzēm gaisā izslējies «Kasumiga- seki» trīsdesmit septiņu stāvu korpuss — jaunākais antiseismiskās tehnikas sasniegums. Tas neapšaubāmi ir pārdrošs, taču daudzsološs sākums. Un, ja runājam par mūsdienu Japānas arhitektūru, tad Kendzo Tanges vārds un viņa dibinātā skola iezīmē īstu revolūciju šajā jomā.
Vislielākie tankkuģi un vismazākie tranzistoru radiouztvērēji pasaulē, «supermoderni» tempļi un viskompaktākie krāsainie televizori.
Bet varbūt tās ir tikai spilgtas detaļas, kas pirmajā brīdī piesaista uzmanību? Nē. Japāna pavisam īsā laikā — nepilnos trīs gadu desmitos — izdarījusi milzīgu lēcienu un pēc sava rūpnieciskas produkcijas apjoma starp kapitālistiskajām valstīm ierindojusies otrajā vietā. Lai iegūtu uzskatāmu ilustrāciju tam, kādus rezultātus devusi zinātniski tehniskā revolūcija, tad labākus piemērus par Japānu nemaz nav jāmeklē.
Liekas, ka tieši te nu būtu īstais brīdis mazliet apstāties, lai lietišķi apsvērtu reālo stāvokli. To mums liek darīt ari priekšvārda virsraksts «Fantastika un īstenība».
Kā zināms, japāņu «ekonomiskā brīnuma» rašanos veicinājuši visai prozaiski iemesli. Japānas rūpniecības straujo tehnisko modernizēšanos rosināja ASV milzīgie speciālie pasūtījumi, kuru cēlonis piecdesmitajos gados bija karš pret korejiešu tautu, bet sešdesmitajos gados — amerikaņu imperiālistu karš pret Vjetnamas tautu. Nežēlīgi ekspluatējot japāņu strādnieku zelta rokas un aizvilinot uz pilsētām lauku jauniešus, monopoli konkurences
G cīņā ar saviem varenajiem Rietumu sāncenšiem pielietoja visrafinētākās kapitālistiskās «racionalizācijas» metodes. Lūk, par kādu cenu tapis šis «brīnums». Bet vai tas pastāvēs ilgi? Vai nepārvērtīsies par mirāžu?
Nevienam taču nav noslēpums, ka Japāna ir ārkārtīgi nabadzīga ar dabas resursiem: tai ir niecīgi rūdu un naftas krājumi, nemaz nav vilnas un kokvilnas, ir liels pārtikas produktu deficīts. Japānas liktenis atkarīgs no eksporta. Taču eksporta produkcijas ražošana savukārt saistīta ar milzīgu importa palielināšanu. Un šai, pēc ārējā izskata grandiozajai celtnei ar izkārtni «Boeki» (ārējā tirdzniecība) un skaitli «30 000 000 000 dolāru», kas mirgo tās fasādē, nav tādu antiseismisku pamatu, kādi ir debesskrāpim «Ka- sumigaseki». Gluži otrādi, tā ārkārtīgi ātri samana visniecīgākos satricinājumus augsnē, kas baro starptautisko tirgu un it īpaši ASV tirgu, kurā tiek realizēta trešā daļa no Japānas ārējās tirdzniecības apjoma. Lūk, kāpēc Japānā miljoniem ļaužu, dodoties vakarā gulēt, norūpējušies domā: kas gan būs rīt?
Neapmierinātība ar tagadni un bažas par nākotni vijas cauri daudziem jo daudziem japāņu rakstnieku darbiem. Izņēmums nav ari fantastiskie sacerējumi. Galvenokārt tāpēc, ka šis žanrs atļauj iepazīstināt lasītājus ar svarīgākajām dzīves problēmām ļoti kontrastainā, uzskatāmā, pat hipertrofētā veidā un turklāt vēl tādā formā, kas aizrauj visu vecumu literatūras cienītājus. [1]
Es vairākas reizes esmu bijis Japānā, un vienmēr mani izbrīnījusi japāņu neparasti lielā lasitdziņa. Kā liecina UNESKO apkopotie dati, Japāna pieder pie tām pasaules zemēm, kurā visvairāk lasa. Liekas, kas gan varētu pārsteigt maskavieti, kurš ik dienas redz savus tautiešus ar grāmatu rokās pārpildītā autobusā,
Maskavas upes krastmala vai pat uz metro eskalatora kāpnēm.
Jebkurā Japānas grāmatu veikalā, jebkurā kioskā jūs varat paņemt grāmatu no plaukta un ne tikai to pavirši pāršķirstīt, bet nu lasīt bez steigas, cik ilgi vien vēlaties. Šo atjauju plaši izmanto japāņu skolēni un studenti. Tokijas «Latīņu kvartālā» — Kandā, ko bez pārspīlējuma var nosaukt par grāmatu impēriju, redzami simti un tūkstoši visu vecumu un kārtu lasītāji, tomēr galvenokārt tie ir jaunieši, kas mācās kādā skolā. Citi bez maksas «zubrī» savu «priekšmetu», citi aplūko frivolās ilustrācijas neskaitāmajos bulvāru žurnālos, vēl citi iedziļinājušies bieza psiholoģiska romāna sēj urna.
Bet, ja jūs ieraugāt jaunekli, kas, saliecies deviņos likumos, ar nodzisušu cigareti zobos, stāv uz kāpņu zemākā pakāpiena, aizmirsis visu, kas notiek pasaulē, un ieurbies ar savām tuvredzīgajām acīm, kuras paslēpušās aiz lētām brillēm (Japānā brilles ir ļoti dārgas!), grāmatā ar mīkstiem vākiem, tad ziniet: jūsu priekšā ir zinātniskās fantastikas cienītājs!
Jāpiebilst, ka zinātniskās fantastikas žanrs Japānā parādījies visai nesen, pēc otrā pasaules kara.
Laikam gan vairāk par citiem mūsdienu fantastikas jomā darbojušies tādi padomju lasītājiem jau pazīstami literāti kā Siniti Hosi, Morio Kita, Kobo Abe, Sakjo Komacu. Izdevniecība «Mir» publicējusi labākos šo autoru darbus divos iepriekšējos krājumos*. Šis krājums veltīts tikai S. Komacu daiļradei.
Sakjo Komacu ir vēl samērā jauns cilvēks — dzimis 1931. gadā, taču viņu uzskata par vienu no visražīgākajiem rakstniekiem fantastiskās literatūras jomā. Komacu ieguvis izglītību Kioto universitātē, kur pabeidzis filoloģijas fakultātes itāliešu valodas nodaļu, bet apstākļu sagadīšanās dēļ sācis strādāt pavisam citā nozarē — par žurnālistu ekonomikas jautājumos. īpašu uzmanību Komacu veltījis aktuālām atomenerģijas izmantošanas problēmām, kas viņam ļoti noderēja vēlāk, kad viņš jau darbojās fantastiskajā literatūrā.
1959. gadā Komacu sāka rakstīt politiskus un humoristiskus apskatus savas dzimtās pilsētas Osakas radioraidījumiem. Vienlaikus viņš izmēģināja spēkus fantastikā. Ļoti drīz, jau pēc diviem gadiem, viņa stāstu krājums ieguva žurnāla «S. F. Magazine» prēmiju. Stāsts «Zemei — mieru», kas devis nosaukumu šim godalgotajam krājumam, pēc mūsu domām, ir labākais, ko uzrakstījusi autora spalva. Starp citu, Japānā ne mazāk populārs arī Komacu romāns «Japāņu cilts apaši», bet romāns «Rītdienas nolaupītāji» pieredzējis vairāk nekā desmit izdevumu.
Kā jau iepriekš minējām, Komacu ir ārkārtīgi ražīgs rakstnieks; viņš publicējis daudzus krājumus un veselu sēriju romānu, tai skaitā «Atdzimšanas diena» un «Bezgalīgās straumes malā».
Ko var sacīt par Sakjo Komacu daiļrades raksturīgākajām īpatnībām? Viņam ir sava individualitāte, ko veidojusi visa viņa dzīves pieredze. Vispirms, protams, jāatzīmē Komacu darbu asais publicistiskais raksturs, noteikta politiskā ievirze. Komacu pamatīgā zinātniskā erudīcija, viņa spilgtās literārās dotības un vispusīgā prakse žurnālistikā līdzās skaidri izteiktai darba mīlestībai, kas tik raksturīga japāņiem, liekas, ir tie iemesli, kas varētu dot viņam iespēju tagad mierīgi mājot Olimpā.
Taču Komacu pēc tā netiecas. Viņa spalvu virza nemierpilna, dedzīga sirds. Un viņš steigšus, dažkārt pat pamezdams novārtā savu māksliniecisko meistarību, raksta arvien jaunus un jaunus darbus, kuri fantastikas žanrā atspoguļo šodienas Japānas īstenību, daudzmiljonu japāņu tautas vitālās intereses un centienus. Komacu daiļrades galvenā tendence ir humānisma principu aizstāvēšana pret kapitālistiskās sabiedrības vandālismu, cīņa par mieru pret agresijas un fašisma spēkiem, cilvēka cieņas cildināšana un personību nomācošās naudinieku varas kategoriskā nosodīšana.
Tieši tāpēc arī Komacu nejauj sev lidināties «tīrās» vai izklaidējošās fantastikas mākoņos; pēc viņa domām, attēlot Zemes vīriešu un Marsa sieviešu mīlas dēkas kosmosā ir veltīga laika tērēšana. Komacu nekautrējas ieaust fantastiskās fabulas audumā veselus publicistikas fragmentus, kas ņemti no šodienas laikrakstiem.
Negatīvie personāži, kurus šausta Komacu, nav jāmeklē uz tālām planētām, — viņi atrodami tepat uz mūsu mazās, taču mums visiem dārgās Zemes. Komacu bez aplinkiem izvelk šos izdzim- teņus skatuves priekšplānā un spilgti apgaismo ar satīras starmeti. 110 ii amerikāņu plutokrāti un amerikāņu militāristi, tie ir japāņu fašisti un pseidodemokrātiskie pērkamie politikāņi, galvanizēti revanšisti un savā alkatībā zvēriski kļuvušie vecie un jaunie «nari- kini» (japāņu ekvivalents Eiropas un Amerikas jaunbagātniekiem).
Burtiski katra Komacu uzrakstītā rindiņa skaidri pauž viņa simpātijas pret fiziskā un intelektuālā darba cilvēkiem, rakstnieka cenšanos atvērt viņiem acis, lai viņi spētu saskatīt bargo dzīves realitāti, brīdināt viņus no ilūzijām un pievilšanās, no ieslīgšanas pašapmierinātībā un mietpilsoniskā bezrūpībā.
Visai raksturīgs šai ziņā ir romāns «Rītdienas nolaupītāji». Tajā rakstnieks ar visu sava talanta spēku aicina būt modriem, viņš brīdina, ka par nākotni aktīvi jācīnās jau tagad, citādi var būt par vēlu. Potenciālie mūsu rītdienas nolaupītāji atrodas tepat līdzās, viņu Jaunos nodomus un viltīgos plānus nepieciešams izjaukt.
Komacu ir caur un cauri reālists. Viņš nepavisam neidealizē savus pozitīvos varoņus; parasti tie ir vidusmēra cilvēki, par kuriem autors runā ar labsirdīgu un tēvišķīgu smīnu (atcerēsimies, ka Komacu strādājis par humoristiskā žurnāla līdzstrādnieku!). Tādu viņš atveidojis ari romāna «Rītdienas nolaupītāji» galveno varoni Judzo Todu, parastu ierēdni, kas strādā lielā elektroapa- ratu ražošanas kompānijā un ar nepacietību gaida kārtējo algu, lai varētu uzaicināt savu līgavu uz kino vai arī iedzert kādu glāzīti. Tajā pašā laikā Toda apzinās, ka viņa dzīve ir neinteresanta un pat nedabiska; ar asiem satīriskiem vilcieniem Komacu attēlo šadas esamības noslēgto loku. Lūk, sarūgtinātā Todas iekšējais monologs:
«Alga niecīga, tramvajos mūžīga spaidīšanās, priekšnieks — īdzīgāks par jebkuru prātu izkūkojušu veceni, darba biedri — roklaižas un lišķi, gajas šķēlītes ēdnīcā — plānākas par zīdpapīru, cenas — pasakaini augstas, politiķi — meji, sievietes — idiotes, vīrieši — ēzeli, masu informācija — ārprātīgo murgi, nodokļu resora ierēdņi— īstas dēles.»
Pēc kārtējās ķildas ar līgavu Toda izbrauc ārpus pilsētas, lai nomierinātu savus nervus, un tur sastop ērmotu cilvēku jeb, precīzāk izsakoties, cilvēkam līdzīgu būtni. Tā vārds ir' Goemons. Tas ir kaut kāds maza auguma radījums, apaļš un sārts kā biete; mutes līnija no vienas auss līdz otrai, labā acs skatās uz augšu, kreisā — uz leju; tērpies daļēji pēc eiropiešu, daļēji pēc japāņu modes; pār plecu lietussargs un rokā melna lādīte. Dīvains tips, kurš runā lauzītā japāņu valodā.
Tā Goemonam — populārajam japāņu folkloras varonim un Kabuki lugu personāžam — fantasts liek parādīties jaunā izskatā.
Mēs nepavisam nedomājam pārstāstīt romāna saturu. Gribējās tikai pievērst lasītāja uzmanību tam, cik neparasti, būtībā kariķētā veidā Komacu attēlo Goemonu, kurš ieradies no citas planētas, ar likteņa lēmumu nomests uz Zemes. Izrādās, Goemons spēj radīt «skaņas vakuuma» fenomenu, tas ir, pārvērst pasauli par absolūta klusuma valstību.
Ļoti asprātīgi Komacu izmanto pēkšņi izveidojušos situāciju, kad neviens vairs neko nedzird. Autora fantāzijai patiešām nav robežu. Humors dzirkstīt dzirkstī. Jocīgas ainiņas — mājās, uz ielas, firmas telpās, televīzijas studijā, pēc tam parlamentā — seko cita citai. Lai efekts būtu vēl lielāks, Komacu liek Goemonam radīt vēl vienu fizikālu fenomenu: «sasaldēt» visas sprāgstvielas. Rezultātā pulveris neuzliesmo, dinamīts nesprāgst, kodol- degviela pārvēršas inertā masā un pat automobiļi vairs nebrauc, jo aizdedzes sistēma nedarbojas.
Sākas nikna rūpniecisko grupējumu un militāro kliķu cīņa par to, kurš ātrāk izdibinās Goemona noslēpumu. Vētrainu darbību izvērš fašistiskās bandas, kuras cenšas izmantot vispārējā sajukuma atmosfēru, lai sagrābtu varu. Taču visa šī traģikomiskā kņada beidzas ar to, ka Amerikas Savienoto Valstu karaspēks, izvirzīdams par ieganstu ASV un Japānas līgumu par savstarpējās drošības garantēšanu, vienkārši okupē sava sabiedrotā — Japānas teritoriju.
Kad lasām romāna lappuses, kurās aprakstītas debates Japānas parlamentā sakarā ar ASV iejaukšanos valsts iekšējās lietās, liekas, ka gluži nevilšus esam nakļuvuši mūsdienu Japānas politisko vētru pašā epicentrā. Ne vienreiz vien taču aktuāls bijis jautājums par japāņu tautas sen nolādētā «ampo» (ASV un Japānas drošības līguma saīsināts apzīmējums) pagarināšanu un likvidēšanu.
Romāna epilogā tieši Todam — un tas ir simboliski! — nākas risināt liktenīgo dilemmu: ko darīt tālāk? Viesis no kosmosa taču klausa tikai viņu. Ja Goemons atjaunos skaņu un sprāgstvielu enerģiju, tad ne tikai automobiļi un lidmašīnas atgūs spēju pārvietoties, bet arī raķetes, lielgabali un bumbas kļūs atkal lietojamas.
No viena vienīga vārdiņa «jā» vai «nē», kurš jāpasaka Todam — pavisam vienkāršam un neievērojamam cilvēkam, atkarīga visas mūsu Zemes rītdiena. Un, nevarēdams uzņemties tik briesmīgu atbildību, Toda stāv kā sastindzis — viņš vairs nespēj pavērt lūpas.
«Bet ko jūs, cilvēki, atbildētu Goemonam?» autors jautā romānā izskaņā.
Šāds nobeigums, kas apelē pie lasītāja sirdsapziņas, ir visai simptomātisks. Tādu pašu paņēmienu izmanto, piemēram, arī Komacu amata brālis rakstnieks Kobo Abe stāstā «Gluži kā cilvēks». Arī Abes stāsta galvenais varonis, kad viņam jāpieņem svarīgs lēmums, ilgi un mokoši klusē, nespēdams neko atbildēt, un tāpat griežas pie lasītāja pēc padoma.
«… Es par katru cenu gribu tikt skaidrībā, lūk, par ko. Kas patlaban ar mani notiek? Vai tā ir realitātes uzvara pār fantastiku? Vai fantastikas uzvara pār realitāti? Es jautāju jums, kam vēl saglabājies veselais saprāts: kur jūs patlaban atrodaties? Reālajā vai fantastikas pasaulē?»
Gan Komacu, gan Abe no visas sirds vēlas iekustināt savu lasītāju smadzenes, aktivizēt viņus, iesaistīt aktuālāko mūsdienu problēmu atrisināšana.
Krājumā iekļauts ne tikai Sakjo Komacu romāns «Rītdienas nolaupītāji», bet ari divpadsmit viņa stāsti, kas ļoti atšķirīgi un nevienādi savu māksliniecisko vērtību ziņā.
Visrūpīgāk, liekas, izstrādāts stāsts «Dūmu ziedi», kurš visvairāk atbilst zinātniskās fantastikas likumībām un uzrakstīts elēģiskā, klusinātā manierē. Arī tajā ir runa par «nolaupītājiem» — rupjš tirgonis no planētas Zeme piespiež mazās planētas Falfa iedzīvotājus atklāt Zemes iedzīvotājiem dūmu glezniecības noslēpumus. Sī smalkd un daiļā māksla — daudzu gadsimtu laikā veidojušās falfiešu civilizācijas auglis — kļūst par spekulācijas un protams, profanācijas objektu; atrauta no dzimtās augsnes, tā ātri izvirst.
Neviļus nāk prātā paralēle: Rietumu bizness postoši ietekmē un līdz ar to bīstami apdraud seno savdabīgo japāņu mākslu. Vai tieši to nevēlas pateikt Komacu?
Iznīcinoši sarkastisks ir stāsts «Projekts likumam par kukuļņemšanu». To tikai nosacīti var pieskaitīt zinātniski fantastiskajai literatūrai, drīzāk tas ir feļetons par aktuāliem notikumiem. Par ciņu ar korupciju jeb, kā japāņi saka, «ar melno mākoni» diendienā raksta japāņu prese, un šī tēma ne vienreiz vien atspoguļota arī laikrakstu pirmajās lappusēs. Taču… nekas jau nemainās — kapitālistiskas demokrātijas vēža slimība joprojām grauž Japānas organismu. Komacu nelielajā novelītē visai asprātīgi parāda «korupcijas demokratizēšanos».
Komacu ļoti mīl paradoksus. Par to var pārliecināties, izlasot stāstu «Nezvēru iznīcināšana».
Japāņu folklorā atrodama pasaka par puisēnu Momotaro (puisēns-persiks), kas radies no persika. Kad Momotaro izaudzis liels, viņš dodas cīņā pret ļaunajiem spēkiem, kas apspiež mierīgos zemkopjus. So Japānā plaši pazīstamo sižetu Sakjo Komacu izmanto stāstā «Pasaka». Rakstnieks pasakā attēlotos notikumus pārceļ fantastikas pasaulē.
Japāņu prese bieži raksta ari par mazajiem uzņēmumiem, kuri bankrotē, nespēdami konkurēt ar lielajām haizivīm; nereti avāriju cietušais sīktirgonis vai fabrikantiņš noslēdz rēķinus ar dzīvi, ielaizdams sev lodi pierē vai arī mezdamies zem elektriskā vilciena. Arī Marujama stāstā «Dienu pirms bankrota» nonācis bezdibeņa malā, taču pēdējā brīdī viņu izglābj velns. Paradoksāli ir tas, ka velns nenovērš pašu bankrotu, tikai liek nebeidzami turpinaties dienai pirms bankrota.
gan šajos, gan pārējos darbos Komacu mobilizē visu savu neiznīkstošo fantāziju, lai arvien jaunā skatījumā, oriģinālā rakursā parādītu Japānas šodienu.
Rakstnieks uzskata, ka tas ir viņa pilsoņa pienākums. Un tāpēc Komacu ciena ne tikai Uzlēcošās saules zemē, bet arī tālu aiz tās robežām.
D. Dubrovskis