Аннотация

E. NORTONE
Sargasi kosmosā
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977
A(Amer) No 509
Эндрю Нортон СaРГaССЫ В КОСМОСЕ Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатнe» Рига 1977
На латышском языке Перенод с английского И. Кундзнньш Предисловие А. Стругацкого и Б. Стругацкого Оформление Э. Буровой
No angļu valodas tulkojis I. K u n d z i ņ š A. Strugacka un B. Strugacka priekšvārds Noformējusi E. B u r o v a
(Ј) Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne». 1977
PRIEKŠVĀRDS
Amerikāņu fantastikā ir vairāki vārdi, kuri bauda cieņu savā dzimtenē, bet tikpat kā nav pazīstami aiz tās robežām. Izņemot speciālistus, maz pie mums ir tādu, kas dzirdējuši, piemēram, par tādiem rakstnie­kiem kā Margareta Senklēra, Čārlzs Herness, Sems Mervins, Endrū Nortone; ļoti reti pie mums tiek iz­doti Mirēja Leinstera, Ērika Rasela, Gordona Diksona darbi. Taču tie uzrakstīti pietiekami augstā līmenī, un tiem nav nekā kopīga ar «pelēko» bulvāru maku­latūru, kas pārpludina rietumu grāmatu tirgus, to saturs ir patiesi aizraujošs, sižeti asi un labi veidoti, bet aprakstītie notikumi un situācijas liecina par au­toru neparasti spilgto iztēli.
Tomēr šos sacerējumus nevar salīdzināt ar tādu meistaru darbiem kā R. Bredberijs, R. Seklijs, A. Azimovs. Sie romāni un stāsti apraksta piedzīvoju­mus, nevis cilvēka un sociālas traģēdijas. To aizsā­cēji ir Hegards un Berouzs, nevis Velss un Capeks. Pretējo spēku izvietojums tajos ir līdz naivumam vienkāršs. Gaišmataini draugi un rudi ienaidnieki, ka rakstīja Cehovs. Ienaidnieki tīko sagrābt varu Galaktikā un pie viena iegūt daiļo varoni, bet draugi cenšas skaistuli aizsargāt un pie viena stāties ceļā ienaidnieku varaskārajiem tīkojumiem. Pirmajās divās grāmatas trešdaļās draugiem klājas slikti, pēdējā trešdaļā sakāvi cieš ienaidnieki. Tāda ir aplūkotās piedzīvojumu fantastikas shēma, un no autora talanta atkarājas tikai tas, lai šī shēma iespējami mazāk durtos acīs.
Par šādas literatūras klasisku paraugu, īstenībā par tas ciltstēvu jāuzskata slavenais Edmona Hamiltona stāsts «Zvaigžņu karaļi» (1949). Intriga sākas ar to, ka labais, bet ālrsirdīgais Vidusgalaktikas impērijas valdnieks kopā ar Herkulesa zvaigznāja lodveida ko­pas baroniem, kā arī ar sabiedrotajiem grāfiem un hercogiem atsevišķās zvaigžņu asociācijās stājas nā­vīgā konfliktā ar Tumšo Pasauļu Līgu — zvaigžņu kopu tumša putekļu miglāja dzīlēs. Lai gūtu uzvaru, imperators ir gatavs upurēt pat sava dēla prinča personisko laimi, apprecinot viņu ar nemīlamo Fo- malgautas sistēmas kņazieni… Karš kosmosā risinās virsgaismas ātrumā, lietojot atornartilēriju un vēl fantastiskākus līdzekļus (piemēram, pretinieka ap­šaude caur televizora ekrānu).
Stāsts «Zvaigžņu karaļi» uzrakstīts pirms divdes­mit astoņiem gadiem, un ir pilnīgi saprotams, ka tagad tas liek lasītājam pasmaidīt. Taču mūsdienās piedzīvojumu fantastikas autori jau raksta citādi. Titulētas personas viņu sacerējumos vēl laiku pa lai­kam ir sastopamas, taču kosmiskajā arēnā tās vairs tikpat kā neiziet. Starpzvaigžņu valstiskums izpau­žas demokrātiskākās formās — parasti tās ir Savienī­bas, Federācijas, Apvienotās Republikas. Grandiozās simtiem tūkstošu kuģu lielu armādu sadursmes de­vušas vietu necilam divkaujām starp tirdzniecības kuģiem un pirātiem — dažkārt kaujas vietā paspēj ierasties policijas kreiseris. Un vispār, pret bezdibe- nīgajām kosmosa dzīlēm arvien biežāk vērojama cieņas pilna nevērība: autoru augstā literārā meis­tarība ļauj sasniegt nepieciešamo efektu arī mūsu planētas pieticīgajā arēnā vai kādas blakusgalakti- kas noslēpumainajā pasaulē. So sacerējumu valoda ir zaudējusi Berouza retoriskumu un utilitāro lapida- ritāti, varoņu rīcība ieguvusi kaut kādu šķietamu psiholoģisku, bet dažreiz arī sociālu motivējumu, un — kas ir 'ļoti svarīgi — paši varoņi no augstākās sabiedrības sfērām nolaidušies pašā dzīves mutulī; šī dzīve bieži vien ir diezgan dīvaina, pat rēgaina, un tomēr, pēc tīras piedzīvojumu literatūras mērauklas, īsta tautas dzīve. īsāk izsakoties, piedzīvojumu fan­tastika ir tiktāl tuvinājusies Lielās literatūras līmenim, ciktāl piedzīvojumu literatūra vispār spēj tam tuvo­ties. Bet labākie šī žanra darbi pauž pat sociāla pro­testa iedīgļus.
Grāmata «Visuma sargasi» pieder vienas no talan­tīgākajām amerikāņu piedzīvojumu fantastikas autorēm, rakstnieces Fndrū Norlones, spalvai un, jāatzīst, ir pats labākais viņas darbs. Kā lasī­tājs redzēs, šajā sacerējumā tikpat kā nemana ne­kādas idejiskas un valodas radniecības ar nebēdnīgo
Berouza un Hegarda romantiku, tas uzrakstīts labā reālistiskā manierē un pilnībā atbilst mūsdienu lite­rārajām normām. Tajā nav nolaupītu skaistuļu un supervaroņu, kuriem kosmoss «līdz ceļiem», bet ir parastu kosmosa ceļotāju bargā un grūtību pilnā ikdiena, kas paiet, ar sviedriem vaigā pelnot savu dienišķo maizi. Starp citu, tieši dienišķā maize, nevis noslēpumaini izzudušas civilizācijas dārgumi ir stāsta varoņu rīcības galvenais virzītājs spēks. Pasaule, kurā viņi dzīvo un strādā, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par Džeka Londona Balto Klusumu. Valsti — Federāciju, kas apvieno simtus saules sistēmu, — plosa iekšējas pretrunas. Alkatīgie monopoli sagrābj visu, ko vien spēj aizsniegt. Vienpatņi izmisīgi cīnās par eksistenci, vājie iet dibenā, stiprie tik tikko un kaut kā turas virspusē. Nabadzīgs cilvēks bez saka­riem var paļauties tikai uz savu atjautību, profesio­nālo meistarību un veiksmi. Taču, ja nebūs veiksmes, nepalīdzēs ne atjautība, ne meistarība.
Diezin vai Nortone ir centusies izdarīt kaut kādus sociālus vispārinājumus. Būtu naivi ari domāt, ka tieši tādu viņa redz cilvēces nākotni. Nav jāaizmirst, ka viņa rakstījusi parastu piedzīvojumu romānu, viņai bijis vajadzīgs fons sižeta risinājumam, un kā godīgs cilvēks viņa par tādu fonu izvēlējusies tieši to bēdīgo stāvokli, kurš viņai mūsdienu Amerikā visvairāk nepatīk. Iespējams, ka tas pat izdarīts ne­apzinīgi.
Galvenais šajā sacerējumā — draudzība, augsts humānisms, internacionālisms. Atturīga vīriešu drau­dzība bez siekalainas tās apliecināšanas un izskaid­rošanas. Sī draudzība nepazīst ne nacionālu, ne rasu naidu. Kosmiskā kuģa apkalpe atgādina Tūra Heijer- dāla «Ra» komandu: anglis, holandietis, nēģeris, arābs, ķīnietis, japānis, vācietis, amerikānis. Šķiet, starp viņiem ir arī krievs, tikai rakstniece sagrozījusi viņa uzvārdu. Tātad, draudzība, biedriskums, uzti­cība biedriem, pašaizliedzīga savstarpēja palīdzība. Un tas vjss — nelielā kolektīvā, kas cīnās par eksis­tenci. Citādi neizdzīvot. Visapkārt ir naidīga sabied­rība un paidīgs Visums, un no šiem abiem ienaid­niekiem jāatkaro sev gabals gaļas. Situācija gluži kā Džekam Londonam.
Stāsts izceļas ne tikai ar draudzības tēmu (kas piedzīvojumu fantastikā vispār ir diezgan reta). Nortonei ir lieliska fantāzija. Svešas un baismīgas planētas ainas zīmētas reljefi un iespaidīgi, stāstā ir papilnam lielisku, precīzu detaļu, kas izkaisītas pa visu grāmatu. Rakstniece skārusi arī tiešām aktuālas mūsdienu tēmas — tiesa, viņa nav centusies tajās iedziļināties. Priekšteči — rase, kas kādreiz valdījusi visā Galaktikā, tāpat kā cilvēce pašreiz pārvalda visu Zemi, — gājuši bojā drausmīgos savstarpējos karos, gājuši bojā, saberzdami sevi pulveri ar kaut kādu nezināmu ieroci, kas spēj pārvērst pelnos veselas pla­nētas un apdzēst saules. Un viens no stāsta varoņiem ar bailēm runā par to, cik šausmīgi būs, ja šis ierocis ir saglabājies un nonāks Zemes iedzīvotāju rokās …
Gribas minēt vēl kādu interesantu detaļu. Nortone izvirzījusi kosmosa ceļotājiem, diezgan parastiem tā iedomātā laika ļaudīm, pārmērīgas prasības. Viņiem ne tikai pilnībā jāpārzina sava specialitāte. Viņiem ne tikai jāpārzina blakusspecialitātes un jāiegūst praktiskas iemaņas visdažādāko mašīnu, vilcēju un lidaparātu vadīšanā. Viņiem jābūt fiziski attīstītiem kā vieglatlētiem daudzcīņniekiem, vajadzības gadī­jumā jāprot kauties un karot, viņiem jābūt acumirklī­gai reakcijai, jāspēj vairākas diennaktis pēc kārtas iztikt bez miega — un, neraugoties uz visu to, Nortone viņus rāda kā parastus, simpātiskus ļaudis, nepavi­sam ne pārcilvēkus. Vai tas nav mūsdienu un nākamo kosmonautu prototips?
Nobeigumā jāpiebilst vēl pāris vārdu. Vairāku subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ (acīmredzot steiga, izdevniecības apstākļi utt.) Endrū Nortone vairākās vietās pieļāvusi nevajadzīgu atkārtošanos, nepatīkamas paskaidrojošas piezīmes, sižeta neat­bilstību.
Tagad atstājam lasītāju vienatnē ar stāstu un ce­ram, ka viņam tas sagādās tādu pašu prieku kā mums.
A. Sirugackis, B. Strugackis