Viņš atkal atcerējās Katrīnu. Nu jau būs deviņi, desmit - gandrīz vienpadsmit gadi, kopš viņi ir izšķīrušies. Savādi, cik reti Katrīna viņam ienāca prātā. Reizēm viņš veselām dienām varēja pavisam piemirst, ka reiz bijis precējies. Viņi tikai kādus piecpadsmit mēnešus bija nodzīvojuši kopā. Partija neļāva šķirt laulību, bet neliedza pāriem dzīvot šķirti gadījumos, ja nebija bērnu.
Katrīna bija liela auguma, gaišiem matiem, ļoti stalta, skaistām kustībām. Viņai bija pašapzinīga seja ar ērgļa degunu, seja, kas izskatījās gandrīz aristokrātiska, bet aiz šķietamā vaibstu cēluma neslēpās gandrīz nekas. Jau ļoti agri laulības dzīvē viņš bija nopratis - varbūt vienīgi tāpēc, ka pazina viņu intīmāk nekā citus cilvēkus, - ka garīgi viņa ir noteikti visstulbākā, vulgārākā, tukšākā būtne, kādu vien viņam gadījies satikt. Viņai galvā nebija nevienas pašas domas, kas nebūtu partijas sauklis, un nebija nevienas, absolūti nevienas muļķības, kurai viņa nepiekristu, ja tās pasludināja partija. "Cilvēks -skaņuplate," kā viņš to klusībā mēdza dēvēt. Taču viņš būtu pacietis dzīvi ar šo sievieti, ja nebūtu viens apstāklis - dzimumattiecības.
Tiklīdz viņš Katrīnai pieskārās, viņa it kā sarāvās un sastinga. Viņu apskaut bija tikpat kā apskaut koka lelli. Un dīvainākais, ka pat tad, kad Katrīna spieda viņu sev klāt, viņam bija tāda sajūta, ka tā viņu tajā pašā laikā no visa spēka atgrūstu. Šo iespaidu radīja viņas muskuļu stīvums. Viņa gulēja aizvērtām acīm, nedz pretodamās, nedz sadarbodamās, tikai padodamās. Tas bija ļoti nepatīkami un pēc kāda laika - riebīgi. Bet pat tad Vinstons būtu pacietis dzīvi ar viņu, ja viņi būtu vienojušies atturēties no fiziskas tuvības. Taču dīvainā kārtā Katrīna tam nepiekrita. Viņa teica, ka viņiem, ja vien iespējams, jāradot bērns. Tāpēc, ja vien negadījās kāds kavēklis, akts notika regulāri reizi nedēļā. Viņa pat mēdza Vinstonam to jau no rīta atgādināt kā darbu, kas vakarā jāpadara un ko nedrīkst piemirst. Viņa to apzīmēja divējiem izteicieniem. Viens bija "radīt bērnu" un otrs - "izpildīt mūsu pienākumu pret partiju" (jā, viņa tiešām lietoja šo apzīmējumu). Drīz vien viņam, noliktai dienai tuvojoties, uzmācās īstas šausmas. Bet, par laimi, bērns tomēr neradās; beidzot viņa piekrita, ka nav vērts vairs mēģināt, un drīz pēc tam viņi izšķīrās. Vinstons viegli nopūtās. Viņš atkal paņēma spalvu un rakstīja:
Viņa atkrita gultā un tūliņ bez kāda sagatavojuma visrupjākā, vispretīgākā veidā, kādu vien var iedomāties, pacēla brunčus. Es…
Viņš garā redzēja sevi stāvam krēslainajā lampas gaismā ar blakšu un lētā parfīma smaku nāsīs un neveiksmes un riebuma jūtām sirdī, un šajās jūtās pat tobrīd jaucās atmiņas par Katrīnas balto augumu, ko bija sastindzinājusi partijas hipnotiskā vara. Kāpēc tam arvien bija tā jābūt? Kāpēc viņam nevarēja būt pašam sava sieviete, kāpēc viņam reizi pa diviem gadiem jāvārtās šajos dubļos? Bet īsts mīlas sakars bija gandrīz neiedomājams. Partijnieces visas bija vienādas. Atturība bija dziļi iesakņojusies viņās kā uzticība partijai. Ar rūpīgu sagatavojumu jau agrā bērnībā, ar sporta nodarbībām un aukstu ūdeni, ar muļķībām, ko tām iepotēja skolā, Spiegos un Jaunatnes līgā, ar lekcijām, parādēm, dziesmām, saukļiem un kareivīgu mūziku no viņām bija izdzītas dabiskās jūtas. Prāts viņam teica, ka jābūt izņēmumiem, bet sirds tam neticēja. Viņas visas bija aukstas, gluži tādas, kādas partija vēlējās. Un, ja viņš kaut ko gribēja vēl vairāk nekā mīlētam būt, tad - nojaukt šo tikumības valni vismaz reizi visā savā mūžā. Dzimumakts, sekmīgi izdarīts, bija dumpība. Iekāre bija domu noziegums. Pat Katrīnu atmodināt, ja tas viņam būtu izdevies, būtu tikpat nosodāma rīcība kā pavešana, kaut arī Katrīna bija viņa sieva.
Bet bija jāuzraksta beigas. Viņš rakstīja:
Es uzgriezu liesmu augstāk. Gaismā ieraudzīju…
Pēc pustumsas petrolejas lampas vājā gaisma likās ļoti spilgta. Nu tikai viņš šo sievieti īsti ieraudzīja. Viņš paspēra soli uz tās pusi un tad apstājās, svārstīdamies starp iekāri un šausmām. Viņš skaudri apzinājās risku, ko bija uzņēmies, šurp nākot. Bija pilnīgi iespējams, ka, ārā izejot, viņu saķers patruļa; varēja pat gadīties, ka tā viņu jau gaida. Vai tad viņš varēja no šejienes iziet, pat nepadarījis to, kā dēļ bija nācis?…
Tas jāuzraksta, tas jāizsūdz. Lampas gaismā viņš pēkšņi bija ieraudzījis, ka sieviete ir veca. Viņas seju klāja tik bieza pūdera un smiņķa kārta, ka tā atgādināja kartona masku, kas varētu ieplaisāt. Matos bija sirmas šķipsnas; bet visbriesmīgākais - viņas mute bija mazliet pavērusies, atklājot pilnīgi tukšu dobumu. Viņai nemaz nebija zobu.
Viņš steigā rakstīja kricelīgā rokrakstā:
Gaismā ieraudzīju, ka viņa ir veca sieviete, vismaz piecdesmit gadu veca. Bet es gāju un tomēr to padarīju.
Viņš atkal piespieda pirkstus pie plakstiem. Beidzot viņš to bija uzrakstījis, bet nekas nemainījās. Terapija nebija attaisnojusies. Tieksme pilnā kaklā kliegt rupjus vārdus bija tikpat stipra kā vienmēr.
Ja ir cerība (Vinstons rakstīja), tad tā ir proletariātā.
Ja ir cerība, tai jābūt proletariātā, jo tikai tur, lielajās, novārtā pamestajās masās, astoņdesmit piecos procentos Okeānijas iedzīvotāju gan var rasties spēks, kas satriektu partiju. Partiju nevar sagraut no iekšienes. Tās ienaidniekiem, ja tai vispār ir ienaidnieki, nav iespējas sapulcēties, satikties vai citam citu iepazīt. Pat ja leģendārā Brālība pastāvētu, kas ir iespējams, tad nav iedomājams, ka tās locekļi varētu sapulcēties vairāk par diviem vai trim. Dumpība jau ir acu skatiens, balss noskaņa; augstākais, retumis kāds čukstus izteikts vārds. Bet proletariātam, ja vien tas kaut kā nonāktu līdz sava spēka apziņai, konspirācija nemaz nebūtu nepieciešama. Tam tikai vajadzētu piecelties un nopurināties - tā zirgs nokrata mušas. Ja proletariāts gribētu, tas varētu partiju sagraut jau rīt. Reiz taču tam būtu pie šīs atziņas jānonāk. Un tomēr…
Vinstons atcerējās, kā reiz bija gājis pa ļaužu pilnu ielu, kad no kādas sānielas mazliet tālāk priekšā bija atskanējis briesmīgs, simtbalsīgs - sieviešu balsu - kliedziens. Tas bija draudīgs, varens dusmu un izmisuma kliedziens, dobjš, skaļš "O-o-o-o!", kas aizviļņoja un atbalsojās kā milzu zvana dunoņa. Viņa sirds bija salēkusies. "Dumpis! Proletariāts beidzot saceļas!" viņš bija nodomājis. Sasniedzis nemiera vietu, viņš ieraudzīja pūli - divus vai trīs simtus sieviešu, kas drūzmējās ap kādas ielas tirgotavas novietni tik traģiskām sejām, kādas varētu būt nāvei nolemtiem pasažieriem grimstošā kuģī. Taču jau nākamajā mirklī vispārējais izmisums pārtapa daudzās jo sīkās ķildās. Likās, pie vienas novietnes bija pārdoti alvoti kastroļi. Tie bija neizturīgi, ļoti zemas kvalitātes, bet vārāmie katli vienmēr bija grūti dabūjami. Nu krājums bija negaidot izsīcis. Laimīgās ieguvējas, pārējo raustītas un grūstītas, gribēja tikt projām ar saviem kastroļiem, kamēr desmitiem citu cēla troksni ap novietni un apsūdzēja pārdevēju netaisnā sadalījumā un atlikušās preces slēpšanā. Atkal atskanēja spalgi kliedzieni. Divas bramanīgas sievas, viena atrisušiem, izspūrušiem matiem, bija saķērušas kastroli un gribēja to izraut viena otrai no rokām. Brīdi abas stīvējās, tad kastrolim notrūka osa. Vinstons ar riebumu noskatījās viņās. Taču kāds baigs spēks, kaut arī tikai vienu mirkli, bija ieskanējies jau šo pāris simtu rīkļu kliedzienā. Kāpēc viņi nevarēja tā kliegt tur, kur tam tiešām būtu nozīme?