Nezināma iemesla dēļ tālekrāns Vinstona istabā bija neparasti novietots. Allaž tas mēdza būt gala sienā, kur varēja pārvaldīt visu telpu, taču šeit tas bija garākajā sienā pretī logam. Ekrānam vienā pusē bija pasekla niša, kurā Vinstons tagad sēdēja un kura, māju ceļot, droši vien bija domāta grāmatplauktiem. Iedobumā sēžot un vēl krietni tajā ieraujoties, Vinstons spēja izkļūt ārpus tālekrāna sniedzamības - vismaz attiecībā uz redzi. Zināms, dzirdēt varēja visu; bet, kamēr viņš palika tagadējā stāvoklī, viņu nevarēja redzēt. Istabas neparastais iekārtojums pa daļai bija viņu ierosinājis uz to, ko viņš tagad gatavojās darīt.
Bet viņu bija paskubinājis arī sējums, kuru viņš nupat bija izņēmis no atvilktnes. Tas bija apbrīnojami skaists sējums. Tā gludais krēmkrāsas papīrs, aiz vecuma vēl mazliet nodzeltējis, bija tāds, kādu vismaz pēdējo četrdesmit gadu laikā neražoja. Taču viegli varēja uzminēt, ka sējums ir daudz vecāks. Vinstons to bija ieraudzījis veclietu veikaliņa logā kādā nabadzīgā pilsētas iecirknī (tagad viņš vairs neatcerējās, kādā), un tūdaļ viņu bija pārņēmusi nepārvarama kāre to iegūt. Partijas biedri nedrīkstēja iet parastajos veikalos (to sauca par "iepirkšanos brīvajā tirgū"), bet šo noteikumu pārāk stingri neievēroja, jo bija dažas preces, piemēram, kurpju auklas un žiletes, kuras citur nevarēja dabūt. Tā viņš bija pametis skatienu ielā pa labi un pa kreisi, tad ātri ielavījies veikaliņā un par diviem dolāriem piecdesmit nopircis šo sējumu. Tobrīd viņš to nekādam īpašam nolūkam nebija paredzējis. Vainas apziņā viņš pirkumu, portfelī paslēptu, bija pārnesis mājās. Pat ja tur nekas nebūtu rakstīts, šāda sējuma turēšana dzīvoklī vien jau būtu kompromitējošs fakts.
Viņš bija nodomājis rakstīt dienasgrāmatu. Tas nebija pretlikumīgi (nekas nebija pretlikumīgs, jo likumu sen vairs nebija), bet, ja viņu pieķertu, varēja droši paredzēt, ka viņam par to piespriestu nāvessodu vai divdesmit piecus gadus spaidu darbos. Vinstons iesprauda spalvaskātā spalvu un to aplaizīja, lai atbrīvotu spalvu no ietaukojuma. Spalva bija arhaisks rakstāmrīks, ko reti lietoja pat parakstiem, viņš to bija slepus un ar zināmu risku apgādājis tāpēc vien, ka likās - skaistais, iedzeltenais papīrs pelna, lai to apraksta ar īstu spalvu, nevis sabaksta ar tinteszīmuli. Taču viņš nebija radis ar roku rakstīt. Izņemot pavisam īsas piezīmes, parasti visu diktēja runrakstī, ko viņš savam :agadējam nolūkam, protams, nevarēja lietot. Iemērcis spalvu tintē, viņš mirkli vilcinājās. Trīsas pārskrēja pār kauliem. Izšķirīgais solis bija uzrakstīt datumu. Sīkiem, ķeburainiem burtiem viņš rakstīja:
1984. gada 4. aprīlī
Vinstons atlaidās krēslā. Viņu pārmāca pilnīga nevarība. Pirmkārt, viņš nemaz skaidri nezināja, vai šis ir 1984. gads. Vajadzēja būt, jo viņš bija gandrīz pārliecināts, ka ir trīsdesmit deviņus gadus vecs, un viņam bija tāda kā nojauta, ka viņš dzimis 1944. vai 1945. gadā; bet šolaik vairs nebija iespējams noteikt kādu datumu bez pāris gadu kļūdas uz vienu vai otru pusi.
Kam gan, kā Vinstons pārsteigts pēkšņi iedomājās, viņš rakstīs šo dienasgrāmatu? Nākotnei, nedzimušajiem. Mirkli domas pakavējās pie apšaubāmā datuma lapaspuses augšmalā, tad atrāvās no tā un ar triecienu atsitās pret jaunrunas vārdu - dubultdoma. Pirmo reizi viņš atskārta, cik milzīgu grūtumu uzņēmies. Kā var sazināties ar nākotni? Tas jau pašā būtībā ir neiespējami. Vai nu nākotne būs līdzīga tagadnei, un tādā gadījumā tā viņā neklausīsies, vai arī būs citāda, un tad viņa nostājai nebūs nozīmes.
Brīdi viņš sēdēja un truli skatījās papīrā. Tālekrāna tagad skanēja spalga, militāra mūzika. Dīvaini - likās, ka viņš ne tikvien zaudējis spēju izteikt domas, bet pat aizmirsis, ko īsti gribējis sacīt. Vairākas nedēļas viņš bija gatavojies šim mirklim, bet nekad viņam nebija ienācis prātā, ka vajadzēs vēl kaut ko vairāk par drosmi. Pati rakstīšana būs viegla. Vienīgi jāpārnes uz papīra nemitīgais, nebeidzamais monologs, kas nu jau vārda tiešā nozīmē gadiem ilgi noris viņa galvā. Taču šajā mirklī monologs bija aprāvies. Turklāt neciešami sāka niezēt paplašināto vēnu čūla. Kasīt to nedrīkstēja, jo tad tā ikreiz iekaisa. Sekundes aizritēja. Viņš nespēja domāt, tikai redzēja tukšo lappusi, juta niezi augšpus potītes, dzirdēja dārdošo mūziku un manīja degvīna radīto vieglo noreibumu.
Pēkšņi Vinstons sāka rakstīt kā panikā, tikai neskaidri apzinādamies, kas plūst no spalvas uz papīra. Viņa sīkais, bērnišķīgais rokraksts lēkāja augšup lejup pa lappusi, vispirms izlaižot vienīgi lielos burtus, bet beidzot pat punktus:
1984. gada 4. aprīlī. Vakar biju žibulī. Tikai kara filmas. Viena loti laba par bēgļu kuģi ko bombardē kaut kur Vidusjūrā. Skatītāji ļoti jūsmoja par to kā apšaudīja lielu milzīgi resnu vīru kas mēģināja peldus glābties un kam sekoja helikopters, sākumā viņš plunčājās pa ūdeni kā delfīns, tad viņu varēja redzēt pa helikoptera mērkēkli, tad viņu sašāva caurumainu kā sietu un ūdens viņam visapkārt metās sarkans un viņš nogrima dibenā tik pēkšņi kā kad viņš pa ložu caurumiem būtu pieplūdis ar ūdeni, viņam grimstot skatītāji smējās rēkdami tad bija redzama bērniem pilna glābšanas laiva un helikopters virs tās. kāda pusmūža sieviete izskatījās pēc ebrejietes sēdēja laivas galā ar triju gadu vecu puisēnu rokās, puisēns bailēs brēca un slēpa galvu starp viņas krūtīm itin kā gribētu viņā ielīst un sieviete viņu apsedza abām rokām un mierināja lai gan pati bija gluži zila aiz bailēm, visu laiku viņa centās to cik varēdama aizsegt rokām it kā tās spētu atvairīt lodes, tad helikopters iemeta viņu vidū 20 kilo bumbu varens sprādziens un laiva sašķīda sīkās druskās, tad tur bija brīnišķīgs uzņēmums kā viena bērna roka lidoja augšup augstāk arvien augstāk gaisā laikam kāds helikopters ar fotokameru snukī būs tai sekojis atskanēja skaļi aplausi partijas rindās bet kāda sieviete lejā zālē proletāriešu vietās pēkšņi sacēla traci un kliedza ka tādas lietas nedrīkstot rādīt bērniem neesot pareizi tā darīt bērnu acu priekšā tas neesot labi kamēr policija viņu izsvieda izmeta viņu ārā man liekas viņai nekas nenotika nevienam nerūp ko proletārieši runā tipiska proletāriešu reakcija tas nevienam…
Vinstons beidza rakstīt savties tāpēc, ka roku bija sarāvuši krampji. Viņš pats nezināja, kādēļ bija ļāvis vaļu šai blēņu straumei. Interesantākais tomēr bija, ka, to rakstot, pavisam citādas atmiņas bija tiktāl noskaidrojušās, ka viņš gandrīz jau būtu varējis tās uzrakstīt. Nu viņš atskārta, ka nevis uzrakstītā, bet šīs otras lietas dēļ nolēmis pusdienu laikā nākt mājās un sākt rakstīt dienasgrāmatu.
Tas bija noticis torīt ministrijā - ja vien kaut ko tik miglainu un nenoteiktu vispār varēja uzskatīt par notikušu.
Pulkstenis bija gandrīz vienpadsmit un simt minūtes, un Arhīva departamentā, kur Vinstons strādāja, ierēdņi jau nesa krēslus ārā no aizgaldiem līdzīgajiem nodalījumiem un rindoja tos zālē pret tālekrānu, gatavojoties divām Naida minūtēm. Vinstons pašreiz apsēdās savā vietā kādā no vidējām rindām, kad zālē negaidot ienāca divi cilvēki, kurus viņš pēc izskata pazina, bet ar kuriem nekad nebija runājis. Viens no tiem bija jauna sieviete, ko viņš bieži bija saticis gaiteņos. Vinstons nezināja viņas vārdu, bet atcerējās, ka viņa strādā Daiļliteratūras nodaļā. Droši vien - spriežot pēc tā, ka viņš šo sievieti šad tad bija redzējis gan eļļainām rokām, gan uzgriežņu atslēgu nesot, -viņai bija mehānisks darbs pie kādas romānu rakstītājas mašīnas. Tā bija pašapzinīga izskata sieviete apmēram divdesmit septiņu gadu vecumā, kupliem, tumšiem matiem, vasarraibumainu seju un straujām, sparīgām kustībām. Šaurā, sarkanā josta, Jaunatnes antiseksa apvienības zīmotne, bija vairākkārt aptīta virsvalka vidum tieši tik stingri, lai izceltu viņas gurnu kairās līnijas. Vinstonam jaunā sieviete nebija patikusi jau pašā pirmajā mirklī, kad viņš to bija ieraudzījis. Viņš zināja arī, kāpēc. Tas bija tās hokeja laukumu, aukstu dušu, kopu ekskursiju un vispārīgās praktiski skaidrās domāšanas gaisotnes dēļ, ko viņa vienmēr prata nēsāt līdzi. Viņam derdzās gandrīz visas sievietes, bet it sevišķi jaunās un glītās. Sievietes, it īpaši jaunās, vienmēr bija partijas fanātiskākās piekritējas, vienmēr gatavas atbalstīt saukļus, brīvprātīgas spiedzes un ķecerību izošņātajās. Un taisni šī jaunā sieviete viņam šķita bīstamāka par lielāko tiesu. Reiz gaitenī satiekoties viņa bija iesānis uzmetusi viņam ātru skatienu, kas bija dziļi ieurbies viņā, un viņu bija pārņēmušas ledainas šausmas. Viņam pat bija iešāvies prātā, ka viņa varētu būt domu policijas aģente. Tiesa, tas gan nelikās visai ticami. Tomēr, tiklīdz viņa gadījās tuvumā, Vinstonu joprojām māca neomulība, kurā bija sava tiesa baiļu un sava tiesa naida.