Otrs bija kāds vīrietis vārdā Obraiens, iekšējās partijas biedrs, kura postenis bija tik augsts un tāls, ka Vinstons spēja tikai neskaidri nojaust, kas viņš varētu būt. Ļaužu pulkam ap krēsliem acumirklī pārskrēja baiļu šalkas, kad tie ieraudzīja tuvojamies iekšējās partijas biedra melno virsvalku. Obraiens bija liels, drukns vīrietis resnu kaklu un raupju, labsirdīgi brutālu seju. Par spīti bargajam izskatam viņa manierēm piemita zināms smalkums. Viņam bija kāda īpatnība - paņēmiens, kā viņš pastumdīja brilles uz deguna, un tas dīvainā kārtā vienmēr atbruņoja, it kā radīja kulturāla cilvēka iespaidu. Tas bija žests, kas - ja vien kāds vēl domātu tādos jēdzienos - varētu atgādināt astoņpadsmitā gadsimta aristokrātu piedāvājam šņaucamās tabakas dozīti. Vinstons bija Obraienu redzējis apmēram divpadsmit reižu gandrīz tikpat daudz gados. Obraiens viņu savādi valdzināja un ne tāpēc vien, ka viņu saistīja pretstats starp šī vīra labajām manierēm un cīkstoņa augumu. Daudz vairāk tam par iemeslu bija slepeni lolota nojauta - vai varbūt pat ne nojauta, tikai nenoteikta cerība -, ka Obraiena politiskā pareizticība nav gluži nevainojama. Kaut kas viņa sejā neatvairāmi veicināja šo domu. Taču atkal jāsaka - varbūt tā, kas šķita rakstīta viņa sejā, pat nav ķecerības atēna, bet gluži vienkārši inteliģence. Lai nu kā, viņš izskatījās kā cilvēks, ar ko varētu runāt, ja izdotos pievilt tālekrānu un palikt ar viņu vienatnē. Vinstons nekad nebija ne pirkstu pakustinājis, lai šo minējumu pārbaudītu; patiesībā tas bija pilnīgi neiespējami. Šajā mirklī Obraiens paskatījās rokas pulkstenī, redzēja, ka tas rāda gandrīz vienpadsmit un simtu, un acīmredzot nolēma palikt Arhīva departamentā līdz tam brīdim, kad beigsies divas Naida minūtes. Viņš apsēdās tajā pašā rindā, kur sēdēja Vinstons, tikai pāris krēslu tālāk. Starp viņiem sēdēja sīka auguma sieviete ar matiem smilšu pelēkumā, tā strādāja Vinstona blakus nodalījumā. Melnmatainā meitene sēdēja turpat viņiem aiz muguras.
Nākamajā mirklī no milzīgā tālekrāna telpas galā atskanēja pretīga, griezīga čirkstoņa, it kā grieztos kāda baisma, neieeļļota mašīna. Tas bija troksnis, kas bendēja nervus un no kā mati pakausī saslējās stāvus. Sākās Naids.
Kā parasts, ekrānā parādījās tautas ienaidnieka Emanuēla Goldsteina seja. Auditorijā šur tur atskanēja svilpieni. Sīkā sieviete ieķērcās bailēs un riebumā. Goldsteins bija nodevējs un atkritējs, kas kādreiz senos laikos (neviens vairs lāgā neatcerējās, cik sen) piederējis pie partijas līderiem, bijis gandrīz uz vienas pakāpes ar pašu Lielo Brāli, tad sācis kontrrevolucionāru darbību, ticis notiesāts uz nāvi, bet noslēpumainā kārtā izbēdzis un pazudis. Divu Naida minūšu programma mainījās katru dienu, bet nebija nevienas, kur Goldsteins nebūtu galvenā persona. Viņš bija pirmais nodevējs, pats pirmais partijas tīrības apgānītājs. Visi vēlākie noziegumi pret partiju, visas nodevības, sabotāžas akti, ķecerības un novirzieni cēlās tieši no viņa mācības. Viņš arvien vēl kaut kur dzīvoja un perināja sazvērestības; varbūt kaut kur aizjūrā, savu ārzemju algotāju aizsardzībā; varbūt pat - kā reizēm tenkoja - kādā slēptuvē tepat Okeānijā.
Vinstonam sažņaudzās pakrūte. Viņš nekad nevarēja paskatīties Goldsteina sejā bez sāpīgu jūtu pārdzīvojuma. Tā bija ebreja seja - kalsena, ar kuplu, cirtainu, sirmu matu ceru un īsu ķīļbārdiņu, gudra, tomēr diezin kāpēc būtībā nievīga seja, ko tādu kā vecīgi aušīgu vērta garais, plānais deguns ar galā uzspraustajām brillēm. Šī seja atgādināja aitas purnu, un arī viņa balss kaut kādi līdzinājās aitas blējieniem. Goldsteins sāka savu parasto dzēlīgo uzbrukumu partijas doktrīnām - uzbrukums bija tik pārspīlēts un nejēdzīgs, ka pat bērnam liktos muļķīgs, tomēr tas bija vēl tik pielaižams, lai radītu satrauktu jutoņu un klausītāji ar mazāk asu prātu kā Vinstonam varētu tam noticēt. Viņš apvainoja Lielo Brāli, nosodīja partijas diktatūru, prasīja nekavējoties līgt mieru ar Eirāziju, aizstāvēja runas brīvību, preses brīvību, sapulču brīvību, domu brīvību, histēriski kliedza, ka revolūcija nodota, un visu to viņš izvirda ātrās daudz balsienu frāzēs - šī runa savā ziņā bija parastā partijas oratoru stila parodija - un pat lietoja jaunrunas vārdus; patiesību sakot, vairāk jaunrunas vārdu, nekā jebkurš partijas biedrs lietotu ikdienā. Un visu laiku, lai nevienam nerastos šaubas, kas aiz Goldsteina demagoģijas patiesībā slēpjas, aiz viņa galvas pār tālekrānu maršēja bezgalīgas Eirāzijas armijas kolonnas - rindu pēc rindas spēcīgi vīri neizteiksmīgām aziātu sejām, kas pazibēja uz ekrāna un atkal nozuda, atdodot vietu citām, tieši tādām pašām. Kareivju zābaku truli ritmiskā klaudzoņa veidoja Goldsteina blējošās balss pavadījumu.
Vēl nebija aizritējušas pirmās trīsdesmit Naida sekundes, kad pusei zālē sapulcināto ļaužu izlauzās neapvaldīta niknuma saucieni. Pašapmierinātā aitas seja ekrāna priekšplānā un baigais Eirāzijas armijas spēks tās aizmugurē bija vairāk, nekā skatītāji spēja paciest; turklāt Goldsteina seja vai pat iedomas vien par to gluži neviļus radīja bailes un dusmas. Viņš bija pastāvīgāks naida objekts nekā Eirāzija vai Austrumāzija, jo, kad Okeānija ar vienu no šīm valstīm karoja, ar otru tā parasti sadzīvoja mierā. Taču dīvaini bija - lai gan Gold-steinu visi nīda un nicināja, lai gan viņa teorijas ik dienu, tūkstošreiz dienā, tribīnēs, tālekrānā, laikrakstos un grāmatās apgāza, satrieca, padarīja smieklīgas, sludināja vispārībai kā nožēlojamas blēņas, - visam tam par spīti, šķita, ka viņa ietekme nekad nemazinās. Arvien gadījās jauni nelgas, kas tikai gaidīja, lai viņš tos piemuļķotu. Nepagāja ne diena, kad domu policija neatmas-kotu spiegus un sabotierus, kas klausīja viņa pavēlēm. Viņš komandēja plašu, neredzamu armiju, pagrīdes konspiratoru tīklu, kuru nolūks bija gāzt valsts varu. Domāja, ka tās nosaukums esot Brālība. Čukstus stāstīja arī par kādu briesmīgu grāmatu - tajā sakopotas visas ķecerības, kuru autors esot Gold-steins. Tā kaut kur slepeni ejot no rokas rokā. Tā bija grāmata bez nosaukuma. Ja ļaudis to vispār pieminēja, tad sauca vienkārši par Grāmatu. Bet par tādām lietām klīda tikai neskaidras baumas. Kā Brālība, tā Grāmata bija lietas, par kurām neviens parastais partijas biedrs pat neiebildās, ja vien varēja izvairīties.