Otrā minūtē Naids izvērtās trakošanā. Klausītāji lēca kājās no krēsliem un krita atpakaļ, kliedza pilnā kaklā, lai pārspētu satraucošo blējīgo balsi, kas skanēja no tālekrānā. Sīkās, smilšmatainās sievietes seja bija pietvīkusi koši sarkana, mute vārstījās kā sausumā izmestai zivij. Pat Obraiena smagnējā seja bija piesārtusi. Viņš ļoti taisni sēdēja krēslā, viņa varenās krūtis cilājās un drebēja, it kā viņš tās grieztu pretī bangu triecienam. Tušmatainā jaunava Vinstonam aiz muguras bija sākusi kliegt: "Cūka! Cūka! Cūka!" - un pēkšņi paķēra smagu jaunrunas vārdnīcu un meta to pret ekrānu. Tā ķēra Goldsteina degunu un atlēca no ekrāna; balss ne mirkli neapklusa. Gaišākā apziņas mirklī Vinstons ievēroja, ka pats kliedz citiem līdzi un spārda kājām krēsla šķērsi. Briesmīgākais šajās divās Naida minūtēs nebija tas, ka būtu jāizliekas, jātēlo, bet gan nespēja atturēties no līdzdalības. Šīs trīsdesmit sekundes nemaz nevajadzēja izlikties. Riebīga baiļu un atriebes ekstāze, kāre nogalināt, spīdzināt, ar kalēja veseri sadauzīt sejas likās plūstam cauri visai ļaužu kopai kā elektriskā strāva, ikkatru pārvēršot vaikstīgā, brēcošā trakotajā. Taču vienlaikus niknums, kas tajā brīdī plosījās, bija abstrakta emocija, kuru varēja pavērst no viena objekta uz otru kā lodlampas liesmu. Tā vienu mirkli Vinstona naids nepavisam nevērsās pret Goldsteinu, bet, gluži pretēji, tas vērsās pret Lielo Brāli, partiju un domu policiju; un tādos brīžos viņa sirds tiecās pretī vientuļajam, apsmietajam ķecerim ekrānā, vienīgajam patiesības un veselā saprāta sargam melu pasaulē. Taču tūliņ viņš atkal saplūda ar ļaudīm ap viņu un viss, ko teica par Goldsteinu, viņam šķita patiess. Tādos mirkļos viņa slepenais naids pret Lielo Brāli izvērtās dievināšanā, Lielais Brālis pacēlās neaizsniedzamā augstumā - neuzvarams, bezbailīgs sargs, kas stāv kā klints pret aziātu ordām, bet Goldsteins, par spīti pamestībai, nevarībai un šaubām, šķita kā ļauns burvis, kurš ar savas balss spēku vien spētu satriekt drupās civilizācijas celtni.
Brīžiem pat varēja tīšām pārslēgt Naidu šurp vai turp. Pēkšņi ar sīkstu piepūli - tā murgos cenšamies pacelt galvu no spilvena - Vinstonam izdevās pārnest Naidu no ekrāna uz tumšmati meiteni aiz muguras. Viņa prātā uzplaiksnīja spilgtas, skaistas halucinācijas. Viņš sistu to līdz nāvei ar gumijas nūju. Viņš to piesietu kailu pie staba un sašautu tās miesu pilnu bultām kā Svētajam Sebastjanam. Viņš to izvarotu un kulminācijas mirklī pārgrieztu tai rīkli. Taču nu vēl labāk nekā iepriekš viņš zināja, tieši kāpēc šo meiteni ienīst. Viņš ienīst viņu tāpēc, ka viņa ir jauna un glīta un bez dzimuma, tāpēc, ka viņš grib ar viņu gulēt un zina, ka nekad to nevarēs, jo ap viņas skaisto, lokano vidukli, kas it kā gaida, lai tam apliek roku, vijas tikai riebīgā sarkanā josta -agresīvais šķīstības simbols.
Naids aizsniedza pārmēru. Goldsteina balss izvērtās īstos blējienos, brīdi seja vēl vairāk atgādināja aitu. Tad aitīgā seja izplūda un pārtapa Eirāzijas kareivī, kas likās nākam arvien tuvāk - milzīgs, briesmīgs, automātam tarkšķot, tas it kā izlēca no ekrāna, un daži sēdētāji pirmajā rindā tiešām parāvās atpakaļ. Taču jau nākamajā mirklī, izraisot visiem dziļa atvieglinājuma nopūtu, draudīgais tēls izkusa un pārveidojās par tumšmatainā Lielā Brāļa melnūsaino seju - par spēka un noslēpumaina miera pilno seju, kas bija tik liela, ka gandrīz aizņēma visu ekrānu. Neviens nesadzirdēja, ko Lielais Brālis saka. Tie bija tikai daži uzmudinājuma vārdi, kādus izmet kaujas troksnī, atsevišķi nesaprotami, bet spējīgi atjaunot paļāvību jau ar to vien, ka tos kāds izrunā. Tad Lielā Brāļa galva atkal izbālēja un trekniem burtiem parādījās trīs partijas saukļi.
KARŠ IR MIERS
BRĪVĪBA IR VERDZĪBA
NEZINĀŠANA IR SPĒKS
Taču likās, ka Lielā Brāļa seja vēl vairākas sekundes kavētos ekrānā, it kā iespaids, ko tā atstājusi ikviena skatītāja redzokļos, būtu par spilgtu, lai tūliņ atkal izzustu. Sīkā, smilšmatainā sieviete metās uz priekšu un salīka pāri priekšējā krēsla atzveltnei. Drebošā balsī čukstēdama neskaidrus vārdus, kas atgādināja: "Mans Kungs un Pestītāj!" - viņa izstiepa rokas pret ekrānu. Tad viņa paslēpa seju delnās. Skaidri bija redzams, ka viņa skaita lūgšanu.
Šajā mirklī vesela ļaužu grupa sāka dobju, lēnu, ritmisku piedziedājumu: "L-BL. L-BL. L-BL." Tas atkārtojās vēl un vēl, ļoti lēnām, ar ilgu klusumu starp "L" un "B"; tās bija dunošas, apslāpētas skaņas, kuras šķita dīvaini mežonīgas un aiz kurām, likās, tūliņ sadzirdēs kailu kāju mīdīšanos un tamtamu rīboņu. Tās neapklusa kādas trīsdesmit sekundes. Šis bija piedziedājums, ko bieži skandēja ārkārtīga saviļņojuma brīžos. Daļēji tā bija himna Lielā Brāļa gudrībai un diženumam, bet vēl vairāk pašhipnoze, gribēta apziņas notrulināšana ritmiskā troksnī. Vinstonam bija tāda sajūta, ka iekšas sastingtu. Divās Naida minūtēs viņš nevarēja atturēties no vispārīgās apmātības lēkmes, bet šī zemcilvēciskā "L-BL. L-B!" dungošana viņu vienmēr šausmināja. Protams, viņš dziedāja visiem līdzi: citādi nemaz nedrīkstēja. Slēpt jūtas, valdīt pār vaibstiem, darīt to pašu, ko dara citi, tā bija instinktīva reakcija. Bet iekrita kādu pāris sekunžu starplaiks, kad viņa sejas izteiksme varbūt būtu varējusi viņu nodot. Un tieši tajā mirklī bija noticis zīmīgais atgadījums, ja vien tas tiešām bija noticis.
Mirklīgi viņš bija uztvēris Obraiena skatienu. Obraiens bija piecēlies, noņēmis brilles un pašreiz tās atkal uzlika uz deguna ar savu raksturīgo žestu. Un kādu sekundes daļu viņu skatieni satikās, un, kamēr tas notika, Vinstons zināja - jā, zināja! -, ka Obraiens domā tāpat kā viņš. Bija dota nepārprotama norāde. Šķita, ka viņu abu dvēseles būtu atvērušās un domas caur acīm ieplūdušas no vienas otrā. "Esmu ar tevi," - tā, likās, viņam teica Obraiens. "Skaidri zinu, ko tu jūti. Pazīstu tavu nicināšanu, tavu naidu, tavu riebumu. Bet neraizējies, es esmu tavā pusē!" Un tad saprašanās mirklis jau bija pagājis, Obraiena seja noslēdzās tāpat kā visu citu sejas.
Tas bija viss, un Vinstons jau sāka šaubīties, vai tas vispār noticis. Šādiem atgadījumiem nebija nekādu seku. Tie viņā tikai uzturēja dzīvu ticību vai cerību, ka bez viņa arī vēl citi ir partijas pretinieki. Varbūt baumas par plašo pagrīdes organizāciju galu galā ir patiesas - varbūt Brālība tiešām pastāv! Par spīti nebeidzamiem arestiem, vainas atzīšanām un nāvessodiem, nebija iespējams ticēt, ka Brālība varētu būt kas vairāk kā tikai mīts. Daždien viņš tai ticēja, daždien ne. Pierādījumu nebija, tikai paviršas liecības, kas varēja nozīmēt visu vai nenozīmēt neko; noklausītu mīklainu sarunu frāzes, tikko salasāmi uzraksti uz ateju sienām - reiz pat, diviem svešiniekiem satiekoties, viegla roku kustība, kas izskatījās gandrīz pēc pazīšanās zīmes. Viss bija minējumi: varbūt viņš visu to tikai iedomājas. Viņš bija atgriezies savā nodalījumā, uz Obraienu vairs nepaskatījies. Viņam ne prātā nebūtu ienācis mēģināt šai acumirkļa sapratnei meklēt turpinājumu. Tas būtu ārkārtīgi bīstami, pat ja zinātu, kā pie tā ķerties. Sekundi vai divas sekundes viņi bija apmainījušies it kā saprotošiem skatieniem, tas bija viss. Taču arī tas jau bija ievērojams notikums noslēgtajā vientulībā, kādā vajadzēja dzīvot.
Vinstons saslējās un apsēdās taisnāk. Viņš atraugājās. Degvīns sitās no kuņģa uz augšu.