- Rokas augšā! - viņam uzkliedza mežonīga balss.
Glīts, spēcīgs deviņus gadus vecs puika izlēca no slēptuves aiz galda un draudēja viņam ar automātisku rotaļpistoli, kamēr viņa mazā māšele, pāris gadu jaunāka, atdarināja to pašu kustību ar koka sprunguli. Abi bija ģērbušies Spiegu formas tērpā - zilās īsbiksēs un pelēkā kreklā ar sarkanu kaklautu. Vinstons pacēla rokas pāri galvai, bet nejutās visai omulīgi; zēns izturējās tik zvērīgi nikni, ka viņa izdarības lāgā neatgādināja rotaļu.
- Nodevējs! - puika kliedza. - Domu noziedznieks! Eirāzijas spiegs! Es tevi nošaušu, es tevi likvidēšu, es tevi nosūtīšu uz sāls raktuvēm!
Pēkšņi viņi abi sāka lēkāt Vinstonam apkārt un kliegt "Nodevējs!" un Domu noziedznieks!", un mazā māsa atdarināja katru brāļa kustību. Metās gandrīz vai bail no viņiem kā no lēkājošiem tīģerēniem, kas pēc necik ilga laika būs pieauguši plēsoņas. Zēna acīs spīdēja īsta, apsvērta nežēlība, skaidri redzama vēlēšanās Vinstonam iesist vai iespert un apziņa, ka drīz vien viņš būs diezgan liels un stiprs, lai to izdarītu. "Labi, ka viņam rokā nav īsta pis-tole," Vinstons nodomāja.
Pārsona kundzes skatiens nervozi šaudījās no Vinstona uz bērniem. Dzīvojamās istabas gaišākajā apgaismojumā Vinstons ievēroja, ka viņas grumbās tik tiešām ir putekļi.
- Kā viņi šodien trokšņo! - viņa sūrojās. - Ziniet, viņi noskaitušies, ka šodien netiek noskatīties pakāršanu. Man nav laika viņus aizvest, un Toms tik drīz vēl nebūs mājās no darba.
- Kāpēc mēs netiekam noskatīties kāršanu? - puika rēca savā rupjajā balsī.
- Gribu redzēt kāršanu! Gribu redzēt kāršanu! - apkārt lēkādama, klaigāja meitene.
Vinstons atcerējās, ka šovakar parkā bija paredzēts pakārt dažus kara noziedzniekus, Eirāzijas gūstekņus. Kāršana notika apmēram reizi mēnesī un bija iemīļota tautas izprieca. Bērni dīktin dīca, lai tos ņem līdzi. Vinstons atvadījās no Pārsona kundzes un gāja ārā. Bet vēl viņš nebija paspēris ne sešus soļus gaitenī, kad kaut kas neganti sāpīgi ķēra viņa pakausi. Likās, tur iedurtos sarkani nokaitēta stieple. Viņš spēji apsviedās un paskatījās atpakaļ, tieši pēdējā mirklī, lai redzētu, kā Pārsona kundze ievelk puiku pa durvīm istabā; zēns iebāza kabatā "kaķeni".
- Goldsteins! - nokliedza puika, durvīm aizveroties. Bet visvairāk Vinstonu pārsteidza nevarīgu baiļu izteiksme sievietes pelēcīgajā sejā.
Ticis savā istabā, viņš steigšus pagāja garām tālekrānam un atkal apsēdās pie galda, arvien vēl berzēdams pakausi. Mūzika tālekrānā bija apklususi. Patlaban aprauta kareiviska balss ar brutālu tīksmi lasīja ziņojumu par jaunu peldošo cietoksni, kas nupat noenkurots starp Islandi un Farēru salām.
"Ar šādiem bērniem," viņš domāja, "nabaga sievietei ir briesmīga dzīve. Vēl pāris gadu, un viņi to dienu un nakti novēros, lai pieķertu pretvalstiskā rīcībā." Tagad visi bērni bija briesmīgi. Visļaunākais bija, ka tādās organizācijās kā Spiegi tos sistemātiski audzināja par maziem mežoņiem, tomēr tas viņos neradīja ne mazāko tieksmi sacelties pret partijas disciplīnu. Gluži pretēji, viņi dievināja partiju un visu, kam ar to bija kāds sakars. Dziesmas, gājieni, karogi, ekskursijas, vingrojumi ar koka šautenēm, lozungu saukšana, Lielā Brāļa dievināšana - tas viss viņiem bija brīnišķīgs sports. Visa viņu mežonība vērsās uz āru - pret valsts ienaidniekiem, pret ārzemniekiem, nodevējiem, sabotieriem, domu noziedzniekiem. Bija gandrīz normāla parādība, ka pieaugušie, kam bija pāri trīsdesmit gadiem, baidījās paši no saviem bērniem. Un ne velti, jo nepagāja ne nedēļa, kad Times neiespiestu rakstu par kādu nelietīgu okšķeri - parasti tos sauca par "bērniem varoņiem" -, kas bija noklausījies kādu kompromitējošu teikumu un nodevis savus vecākus domu policijai.
"Kaķenes" šāviena sāpes pārgāja. Vinstons vilcinādamies paņēma spalvu un lāgā nezināja, vai būtu vēl kas, ko rakstīt dienasgrāmatā. Tad pēkšņi viņam atkal bija jādomā par Obraienu.
Pirms dažiem gadiem - cik sen tas bija? - vajadzētu būt septiņiem gadiem -viņš bija sapņojis, ka staigā pa telpu, kur tik tumšs kā peklē. Un, viņam garām ejot, kāds, kas sēdēja pa labi vai pa kreisi, bija teicis: "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs." Balss to teica ļoti mierīgi, gandrīz nevērīgi - kā apliecinot, nevis pavēlot. Viņš neapstādamies bija pagājis garām. Savādākais bija, ka toreiz sapnī šie vārdi viņu nebija sevišķi ietekmējuši. Tikai vēlāk un pakāpeniski tie likās iegūstam nozīmi. Tagad Vinstons vairs neatcerējās, vai bija Obraienu pirmoreiz redzējis pirms vai pēc šī sapņa; tāpat nezināja, kad pirmo reizi bija iedomājies, ka tā bijusi Obraiena balss. Lai vai kā, tagad viņš to zināja. Tumsā viņu bija uzrunājis Obraiens.
Vinstons nekad nebija varējis pārliecināties - pat pēc šīrīta saskatīšanās to nevarēja zināt -, vai Obraiens ir draugs vai ienaidnieks. Likās, tam ari nebija lielas nozīmes. Starp viņiem bija saprašanās saite - daudz svarīgāka par draudzības vai līdzdalības jūtām. "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs," viņš bija teicis. Vinstons nezināja, ko tas nozīmē, zināja tikai to, ka šā vai tā tas reiz notiks.
Balss tālekrānā brīdi apklusa. Sadusējušajā gaisā tīrs un skaists ieplūda taures signāls. Balss griezīgi turpināja:
"Uzmanību! Lūdzu, uzmanību! Nupat pienākusi ziņu dzirkstele no Mala-baras frontes. Mūsu spēki Dienvidindijā izcīnījuši spožu uzvaru. Esmu pilnvarots paziņot, ka akcija, ko nupat minēju, var karu paredzamā nākotnē tuvināt beigām. Klausieties ziņu dzirksteli…"
"Sekos kaut kas nelāgs," Vinstons nodomāja. Un tiešām, tūliņ pēc asiņainā Eirāzijas armijas iznīcināšanas apraksta ar astronomiskiem nogalināto un gūstā saņemto skaitļiem nolasīja paziņojumu, ka, sākot ar nākamo nedēļu, šokolādes deva samazināta no trīsdesmit uz divdesmit gramiem.
Vinstons atkal atraugājās. Degvīns izdalījās, atstādams tukšuma sajūtu. Tālekrāns - vai nu lai suminātu uzvaru, vai arī lai izgaisinātu atmiņas par zaudēto šokolādi - sāka dārdoši spēlēt "Okeānija, mēs dodam tev". Šī meldija bija jānoklausās, kājās stāvot. Taču šajā vietā viņu no tālekrānā nevarēja redzēt.
Himnai sekoja vieglāka mūzika. Vinstons piegāja pie loga, turēdamies ar muguru pret tālekrānu. Diena arvien vēl bija auksta un skaidra. Kaut kur tālu ar dobju, dārdošu rūkoņu sprāga raķešbumba. Tādas Londonā pašlaik krita divdesmit vai trīsdesmit nedēļā.
Lejā, ielā, vējš plandīja saplēsto plakātu, gan atklājot, gan aizsedzot vārdu Angsocs. Angsocs. Svētie angsoca principi. Jaunruna, dubultdoma, pagātnes grozāmība. Viņš jutās, it kā staigātu pa jūras dzelmes mežu, apmaldījies dīvainā pasaulē, kur viņš pats bija visdīvainākais dzelmes nezvērs. Viņš bija viens. Pagātne bija mirusi, nākotne neiedomājama. Kas viņam galvoja, ka jel viens dzīvs cilvēks ir viņa pusē? Un kā lai izzina, vai partijas vara nepastāvēs mūžīgi? Par atbildi viņam pretī spīdēja trīs saukļi Patiesības ministrijas baltajā priekšpusē.
KARŠ IR MIERS
BRĪVĪBA IR VERDZĪBA
NEZINĀŠANA IR SPĒKS
Viņš izvilka no kabatas divdesmit piecu centu monētu. Uz tās sīkiem burtiem bija iespiesti tie paši saukļi, un monētas otrā pusē bija Lielā Brāļa galva. Acis sekoja viņam pat no naudas gabala. Tā bija uz naudas, uz pastmarkām, uz grāmatu vākiem, karogiem, plakātiem un cigarešu paciņām -visur. Acis vienmēr novēroja, balss visur sekoja. Guļot vai nomodā, strādājot vai ēdot, istabā vai ārā, vannā vai gultā - izbēgt nebija iespējams. Pašam piederēja tikai daži kubikcentimetri telpas galvaskausā.