Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamiem spēkiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tūliņ atkal slīga atpakaļ.
— Ko tu tur redzēji?
— Es redzēju… — viņš čukstēja. — Es redzēju… Bet labāk nerunāsim … saudzēsim pēdējos spēkus! …
Ko gan viņš bij redzējis? Nezinu, kāpēc šajā acumirklī es pirmo reizi iedomājos nezvēru! … Bet kur tad te varēja rasties cilvēka balss? … Nav taču vairs tie laiki, kad Jonass patvērās vaļa vēderā!
Tomēr Konsels turpināja joprojām virzīt mani uz priekšu. Laiku pa laikam viņš paslēja galvu, lūkoja kaut ko saskatīt savā priekšā un iekliedzās, bet otra balss atsaucās arvien tuvāk un tuvāk. Es to tikai pa pusei vairs dzirdēju. Mani spēki bij galā; pirksti sāka izplesties; rokas vairs nejaudāja turēt augumu virs ūdens, konvulsivi atvērtā mute pieplūda ar sāļu ūdeni; aukstums stindzināja locekļus. Vēl pēdējo reizi es pacēlu galvu, tad sāku grimt…
Šajā acumirklī man uzgrudās kāds ciets priekšmets. Es krampjaini pieķēros tam. Tad manīju, ka mani velk un paceļ virs ūdens, ka krūtis atkal atvelk elpu, un es zaudēju samaņu … Tiesa, es drīz vien atžirbu, tāpēc ka manu augumu spēcīgi berzēja. Pa pusei atvēru acis…
— Konsel! — es čukstēju.
— Vai profesora kungs mani sauca? — Konsels atbildēja.
Tajā brīdī es norietošā mēness pēdējā spīdumā pamanīju kāda cilvēka augumu — Konsels tas nebij, bet es viņu tūliņ pazinu.
— Ned! — es iesaucos.
— Es pats tas esmu, profesora kungs. Es dzenos pēc savas godalgas, — kanadietis atteica.
— Vai jūs arī trieciens iemeta jūrā no fregates?
— Jā, profesora kungs, tikai laimīgāk nekā jūs. Man gandrīz tūliņ laimējās patverties uz kādas peldošas saliņas.
— Uz saliņas?
— Jā, vai, labāk sakot, uz jūsu milzeņa narvaļa.
— Paskaidrojiet tuvāk, Ned.
— Es tūliņ sapratu, kāpēc mana harpūna nespēja viņu caururbt, bet atsitās pret tā ādu.
— Kāpēc tad, Ned, kāpēc?
— Tāpēc, profesora kungs, ka šis zvērs aizsargāts ar tērauda plāksnēm!
Nu man bij jāsaņem kopā visi prāti, jāatsvaidzina atmiņa un jākontrolē
agrākie secinājumi.
Kanadieša pēdējie vārdi spēji saviļņoja manas smadzenes. Es steigšus pacēlos stāvus uz šās ūdenī pa pusei iegrimušās būtnes vai priekšmeta, kur mēs bijām patvērušies. Es tam piesitu ar kāju. Bez šaubām, tas bij ciets,
un nesairdināms ķermenis, pilnīgi citāds nekā lielajiem jūras zīdītāju kustoņiem.
Bet tas varēja būt arī kaulots kustonis no aizvēsturisko laikmetu dzīvnieku sugas, un tad man nāktos ierindot viņu zināmā rāpuļu amfibiju kārtā, pie bruņu rupučiem vai aligatoriem.
Tomēr nē! Melnīgsnējā mugura, uz kuras es stāvēju, nebij zvīņaina, bet gludi pulēta. Ja tai piedauzīja, tā skanēja kā metāls, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, likās — ko likās — skaidri bij redzams, ka tā darināta no sakniedētām tērauda plāksnēm.
Šaubām te nebij vietas. Šis dzīvnieks, šis nezvērs un dabas fenomens, kas bij saviļņojis visas pasaules zinātniekus, uztraucis un izbiedejis abu zemes pusložu jūrniekus, tas acīm redzamā un brīnišķā kārtā izrādījās par cilvēka rokas darinājumu.
Kāda teiksmaina, mitoloģiska dzīvnieka atradums mani nebūtu pārsteidzis vairāk. Ka daba spēj veidot brīnišķus radījumus, tas viegli saprotams. Bet prāts apjūk, ja savām acīm redzat, ka cilvēks veidojis kaut ko pārdabisku un apbrīnojamu.
Taču nevarēja vairs šaubīties. Mēs gulējām gluži kā uz zemūdens kuģa muguras, cik varēja spriest, milzīgas tērauda zivs veidā. Neda Lenda ieskats par šo jautājumu jau bij pilnīgi noteikts. Mums ar Konselu atlika tikai pievienoties viņam.
— Bet tādā gadījumā, — es teicu, — šim kuģim taču ir kāds dzinēja mechanisms un cilvēki, kas to vada.
— Bez šaubām, — harpunists atsaucās, — un tomēr visu to triju stundu laikā, kamēr es atrodos uz šīs peldošās salas, neesmu manījis ne mazākās dzīvības zīmes.
— Vai tad šis kuģis nemaz nav kustējies?
— Nē, Aronaksa kungs. Viņš ļaujas viļņiem šūpoties, bet pats nekustas.
— Mēs taču neapšaubāmi zinām, ka kuģis spēj kustēties ārkārtīgi ātri. Un, tā kā šī ātruma attīstīšanai tam ir mechanisms un mechaniķi mašinu vadībai, tad man šķiet, mēs esam glābti.
— Hm! … — Neds Lends kā šaubīdamies noņurdēja.
Itin kā apstiprinot mūsu secinājumu, kaut kas sāka kult ūdeni šā brīnišķā kuģa pakaļējā galā, kur droši vien tā dzenamam bij pierīkota skrūve, un tas sāka slīdēt uz priekšu. Mēs tikko paspējām uzrāpties tā augstākajā daļā, kura apmēram astoņdesmti centimetru pacēlās virs ūdens. Par laimi kuģis nebrauca pārāk ātri.
— Kamēr tas turas horizontāli, — Neds Lends murmināja, — man nav nekas pretī. Bet, ja viņš iedomājas nolaisties dziļāk, es pat divus dolārus nedodu par savu ādu.
— Vēl mazāk, — kanadietis varēja sacīt. Skaidrs, ka bij nepieciešams mēģināt sazināties ar tām būtnēm, kuras mājoja šajā mašinā. Es sāku meklēt tā virspusē kādu spraugu, kādu paceļamo luku vai, zinātniskā valodā runājot, ieeju un izeju cilvēkam. Bet serdeņu rindas gar plākšņu malām bij vienmuļas un cieti pienaglotas.
Pa to laiku arī mēness bij norietējis, un mēs atradāmies pilnīgā tumsā. Atlika tikai nogaidīt rītu, lai aplūkotu, kā iespējams iekļūt šā zemūdens kuģa iekšienē.
Tātad mūsu glābiņš bij atkarīgs no šo noslēpumaino kuģotāju iedomām, — ja viņiem ienāktu prātā nolaisties dzīlē, mēs būtu pazuduši! Izņemot šo gadījumu, es nešaubījos, ka mums izdosies stāties ar viņiem sakaros. Patiešām, ja tie paši nepagatavoja sev nepieciešamo gaisu, reižu reizēm viņiem bij jāpaceļas virs ūdens, lai atjaunotu elpojamās vielas krājumus. Bet tad katrā ziņā nepieciešama kāda sprauga, lai ārienes atmosfēra iekļūtu kuģī.