— Es tātad vilcinājos, — viņš teica, — līdz beidzot nācu pie. secinājuma, ka manas intereses tomēr savienojamas ar to žēlsirdību, uz kādu ir tiesības ikvienam cilvēkam. Es paturēšu jūs uz šā kuģa, kur liktenis jūs novietojis. Jūs būsiet brīvi, varbūt mazliet citādi nekā līdz šim, bet tikai ar vienu noteikumu. Man pietiek, ja jūs apsolāties padoties šim noteikumam.
— Runājiet, — es atbildēju, — man liekas, šis noteikums ir tāds, kam godīgs cilvēks var padoties.
— Jā, kungs, un noteikums ir šāds: var notikt, ka neparedzētu iemeslu dēļ būšu spiests ieslēgt jūs kajitē uz dažām stundām vai pat uz dienām. Es vēlētos, lai man tad nebūtu jālieto vara kā šajā, tā visos citos gadījumos, un es prasu no jums labprātīgu paklausību. Tā rīkodamies, es noņemu no jums visu atbildību, jo jūs neredzēsiet to, kas jums nav jāredz. Vai pieņemat šo noteikumu?
Tātad še notiek vairāk vai mazāk dīvaini gadījumi, ko nedrīkst redzēt cilvēki, kas nav pārtraukuši sakarus ar pārējo cilvēci! Šis nebij mazākais starp tiem pārsteigumiem, ko liktenis man nodomājis nākotnei.
— Mēs pieņemam, — es atteicu, — tikai atļaujiet vēl vienu jautājumu — vienu pašu.
— Runājiet, profesora kungs!
— Jūs teicāt, ka mēs uz šā kuģa būsim brīvi?
— Pilnīgi brīvi.
— Bet es gribu zināt, kā jūs domājat šo brīvību?
— Nu gluži vienkārši — staigāt pēc patikas, redzēt visu, kas še notiek, atskaitot dažus atsevišķus gadījumus, vārdu sakot, jums būs tāda pati brīvība kā mums visiem.
Bij skaidri redzams, ka mēs viens otru nesapratām.
— Atvainojiet, kungs, — es teicu, — bet šī brīvība nozīmē tikai cietumnieka brīvību pastaigāties pa savu cietumu. Ar to mēs nevaram būt mierā.
— Un tomēr jums ar to būs jāpietiek!
— Jūs gribat teikt, ka mums uz visiem laikiem jāatsakās no cerībām redzēt savu tēvzemi, draugus un radus?
— Jā gan, profesora kungs. Bet nemaz nav tik grūti, kā jūs domājat, atmest to nepatīkamo jūgu, ko jūs saucat par brīvību!
— Tā tikai vēl trūka! — Neds Lends iekliedzās. — Es nekad jums nedošu solījumu, ka nemēģināšu izglābties!
— Jūsu solījumu es nemaz neprasu, — kapteinis vēsi atbildēja.
— Kapteiņa kungs, — es iebildu,— jūs aplam izlietojat savu varu pret mums. Tā ir cietsirdība!
— Gluži otrādi, profesora kungs, tā ir žēlsirdība! Jūs pēc cīņas esat kļuvuši mani cietumnieki. Es saudzu jūs, lai gan mana pirksta mājiena pietiktu nogremdēt jūs okeana dzelmē! Jūs man uzbrukāt! Jūs gribējāt atklāt noslēpumu, ko neviens cilvēks pasaulē nedrīkst zināt, — manas eksistences noslēpumu! Un tad vēl jūs cerat, ka es jūs izcelšu malā uz tās zemes, kurai par mani nekas nav jāzina! Nekad! Jus aizturēdams, es nedomāju tik daudz par jums, cik pats par sevi!
Sājos vārdos bij dzirdama tāda noteiktība, pret kuru strīdēties būtu gluži velti.
Tātad, kapteiņa kungs,—es iebildu, — jūs pavisam vienkārši ļaujat mums izvēlēties dzīvību vai nāvi.
— Pavisam vienkārši.
— Mani draugi, —es teicu, — uz tādu jautājumu nav vērts pat atbildēt. Bet arī nekādu solījumu mēs šā kuģa kapteinim neesam devuši.
— Nekādu, — svešais atbildēja.
Tad vēl piebilda mazliet maigākā balsī:
— Atļaujiet man pabeigt to, ko es gribēju jums teikt. Es pazīstu jūs, Aronaksa kungs. Ja nebūtu jūsu biedru, jūs personīgi nevarētu žēloties, ka esat kļuvis mana likteņa dalībnieks. Starp manām mīļākajām grāmatām ir ari tā, ko jūs esat sarakstījis par juras dzelmes noslēpumiem. Es to bieži lasu. Jūs tur esat attēlojis visu tiktāl, cik to atļauj jūsu sauszemes zinātne. Bet jūs nezināt visu, visu jūs neesat redzējis. Atļaujiet man teikt, profesora kungs, ka jūs nenožēlosiet uz mana kuģa pavadīto laiku. Jūs izceļosiet brīnišķus apvidus. Droši vien jūs vienmēr jutīsieties dziļi pārsteigts un sajūsmināts. Tik drīz jums nemaz neapniks ainas, kas nemitīgi pavērsies jūsu acīm. Kas to lai zina, varbūt es pēdējo reizi tagad apbraukāšu tik daudzkārt jau izceļoto zemjūras pasauli, un jūs būsiet mans pavadonis. Ar šo dienu sākot, jūs pārcelsieties citā pasaulē un redzēsiet to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, jo es un mani ļaudis nav skaitāmi. Ar manu starpniecību mūsu zemeslode atklās jums savus pēdējos noslēpumus.
Es neliegšos, ka kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un acumirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pieredze neatsver taču pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisināšanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:
— Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jutas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.
Es biju gaidījis, ka kapteins spiedīs man roku par mūsu norunas apstiprinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.
— Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.
— Runājiet, profesora kungs.
— Kā lai es jūs saucu?
— Jums es esmu tikai kapteinis Nemo, — viņš atbildēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.
Kapteinis Nemo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanadieti un Konselu.
— Jūs varat atdusēties savā kajitē. Sekojiet šim vīram.
— Pret to man nav ko iebilst, — harpunists atsaucās.
Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti kopš trīsdesmit stundām.