Kapteini Nemo, — es teicu namatēvam, kas bij atlaidies uz dīvana,. - es šeit redzu bibliotēku, ar kādu varētu lepoties jebkura cietzemes pils, un esmu patiešām pārsteigts, ka jūs ar to nolaižaties pat visdziļākajās jūras dzīlēs.
— Bet kur tad jūs atradīsiet lielāku vientulību un mieru, profesora kungs? — kapteinis Nemo man atbildēja. — Vai jūsu Muzeja kabinets jums sniedz lielākas ērtības?
Nebūt ne, kapteiņa kungs. Pēc tā, ko šeit esmu redzējis, tas man šķiet pavisam nabadzīgs. Jums būs savi seši vai septiņi tūkstoši sējumu. . .
— Divpadsmit tūkstoši, Aronaksa kungs. Tas ir vēl vienīgais pavediens, kas mani saista pie zemes. Pasaule man ir zudusi ar to acumirkli, kad «Nau- tils» pirmo reizi nolaidās zem ūdens. Tajā dienā es nopirku pēdējos grāmatu sējumus, pēdējās brošūras un pēdējās avīzes, — gribu pieņemt, ka kopš tā laika cilvēce nav nekā vairāk ne domājusi, ne rakstījusi. Šīs grāmatas, profesora kungs, ir jūsu rīcībā, jūs varat lietot tās pēc patikas.
Es pateicos kapteinim Nemo un sāku aplūkot bibliotēkas plauktus. Tur pārpilnam bij raksti visādās valodās par zinātni, morāli un literaturu, tikai par politisko ekonomiju es tur neatradu neviena darba, tie likās pilnīgi atmesti uz šā kuģa. Interesanti atzīmēt, ka visas grāmatas bij sakārtotas neatkarīgi no valodas, kādā tās rakstītas, acīm redzami «Nautila» kapteinis tās brīvi lasīja, vienalga, kāda grāmata pagadījās pa rokai.
Starp šīm grāmatām es atradu senatnes un jaunlaiku lielāko rakstnieku darbus, visu to ievērojamāko, ko cilvēka gars atstājis vēsturē, dzejā, romānā un zinātnē, sākot no Homēra līdz Viktoram Igo, no Ksenofona līdz Mišlē, no Rablē līdz Žorzai Sandai. Tomēr zinātne šajā bibliotēkā bij pārsvarā. Grāmatas par mechaniku, balistiku, hidrogrāfiju, meteoroloģiju, ģeogrāfiju un ģeoloģiju atradās līdzās dabas zinātņu vēsturei, un no tā es sapratu, kas «Nautila» kapteini interesē visvairāk. Es tur redzēju labi sakārtotus visus Humbolta un Arago darbus, Fuko, tālāk Anrī Senklera Deviļa, Šaslē, Milna Edvarda, Katrefaža, Tindala, Earadeja, Bertelo, abata Seki, Peter- maņa, kapteiņa Mori, Agasī u. c. darbus. Zinātņu akadēmijas atskatus, dažādu ģeogrāfisku biedrību pārskatus utt. un bez tam vēl divus sējumus, kuriem man laikam gan jāpateicas par kapteiņa Nemo viesmīlību. 2ozefa Bert- rana grāmata «Astronomijas nodibinātāji» šķita liecinām, ka «Nautils» nav sācis savas gaitas pirms 1865. gada, jo šī grāmata iznāca minētajā gadā. Tātad kapteiņa Nemo zemūdens kuģis te braukāja visilgākais gadus trīs. Tomēr es cerēju, .ka jaunākie raksti man dos iespēju šo datu uzzināt noteiktāk, bet tam man laika bij diezgan, un pagaidām es negribēju atlikt brīnišķā «Nautila» tālāko apskati.
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — pateicos par jūsu bibliotēkas nodošanu manā rīcībā. Redzu, ka tur ir visi zinātnes dārgumi, un labprāt tos izmantošu.
— Šī telpa nav tikai bibliotēka vien, — kapteinis Nemo sacīja, — bet arī smēķējamā istaba.
— Smēķējamā istaba! — es iesaucos. — Vai tad uz šā kuģa smeķe arī?
— Bez šaubām!
— Tad jau man jātic, ka jums vēl kādi sakari ar Havanu.
— Ar to man nav nekādu sakaru, — kapteinis atteica. — Tomēr pamēģiniet šo cigāru, Aronaksa kungs; lai gan tas nav Havanas, esmu pārliecināts, jūs būsiet apmierināts ar to, ja esat lietpratējs.
Es paņēmu piedāvāto parasta izskata cigāru, bet tas likās tīts no zelta lapiņām Aizpīpēju pie mazas lampiņas, kas stāvēja uz elegantas bronzas pakājes, un ievilku pirmos dumus ar tādu baudu kā īsts smēķētājs, kas divas dienas nav dabūjis nekā aizkūpināt.
— Tas garšo lieliski, — es teicu, — bet tabakas tas nu gan nav.
— Nē, — kapteinis atbildēja, — šī tabaka nav ne Havanas, ne Austrumu. Tas ir kāds nikotina bagāts jūras augs, kuru man diezgan grūti nākas ievākt. Vai jūs savus sauszemes cigārus uzskatāt par labākiem?
— No šā brīža tie man liekas sliktāki, kapteiņa kungs.
— Smēķējiet, lūdzu, un neprātojiet, kā šie cigāri pagatavoti. Nekāda valsts iestāde tos nav kontrolējusi, bet man liekas, ka tāpēc tie nebūs sliktāki.
— Nē, pavisam otrādi.
Tad kapteinis Nemo atvēra kādas durvis tieši pretim tām, pa kurām es biju ienācis bibliotēkā, un mēs iekļuvām ārkārtīgi lielā, spilgti apgaismotā telpā.
Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem, apmēram desmit metru gara, seši plata un pieci augsta. Spīdošie, vieglām arabeskām greznotie griesti meta maigu, bet tomēr pietiekoši dzidru gaismu pār visiem šajā muzejā sakopotajiem priekšmetiem. Tas patiešām bij muzejs, kur lietpratēja roka ar īstu māksliniecisku gaumi sakopojusi visas dabas un mākslas bagātības.
Ap trīsdesmit lielāko meistaru gleznas vienādos rāmjos greznoja sienas, kas bij apsistas ar stingriem zīmējumiem rotātiem audumiem. Starp gleznām karājās dārgi, mirdzoši ieroči. Es tūliņ saskatīju visdārgākās gleznas, kuras biju jau apbrīnojis Eiropas privatajās kolekcijās un gleznu izstādēs. No veco meistaru gleznām šeit bij Rafaela «Madonna», Leonardo da Vin- či «Svētā jaunava», Korredžio «Nimfa», Ticiana «Sieviete», Veroneza «Pielūgšana», Muriljo «Debesbraukšana», kāda Holbeina portreja, Velaskeza «Mūks», Ribeira «Moceklis», Rubensa «Ražas novākšanas svētki», Teniera flāmu ainavas, trīs nelielas Zerara Dou, Metsi un Pola Potera žanra gleznas, divas Zeriko un Pridona ainavas un vairāki Bakuzena un Vernē jūras skati. Starp moderno mākslinieku darbiem es ievēroju Delakruā, Engra, Dekampa, Troijona, Mesonjē un citu gleznas un vairākas brīnišķas marmora un bronzas antiko skulp- turu reprodukcijas, kas, novietotas uz augstiem postamentiem, greznoja šā krāšņā muzeja stūrus. Patiešām, mani sāka pārņemt tā izbrīna un pārsteigums, par ko «Nautila» kapteinis jau bij ieminējies.