Vispār šīs kolekcijas vērtība nemaz nebij aprēķināma. Kapteinim Nemo vajadzēja izdot miljonus, lai iegūtu šādu krājumu, un es sāku domāt, no kurienes viņam rodas nauda, lai apmierinātu savas kolekcionārā iegribas, bet tajā acumirklī viņš man sacīja:
— Jūs aplūkojat manas gliemežnīcas, profesora kungs. Patiešām, tās var interesēt dabas zinātnieku, bet man personīgi tām vēl kāda cita, valdzi- nošāka nozīme. Es tās esmu izzvejojis pats ar savu roku, un nav nevienas jūras, kuru es nebūtu pārmeklējis.
— Es saprotu, kapteiņa kungs, saprotu, kāds prieks atrasties starp šādām bagātībām. Jūs esat no tiem, kuri paša spēkiem ieguvuši savus dārgumus. Nevienam Eiropas muzejam nav tādas jūras retumu kolekcijas. Bet, ja nu es izšķiežu savas uzslavas tai, kas tad man vēl atliks kuģim, kurš to nes? Es nebūt negribu ielauzties jūsu noslēpumos. Un tomēr man jāatzīstas, ka «Nautils» ar savu dzinējspēku, ar mašinām, kas to virza, ar visām tā ierīcēm visaugstākā mērā kairina manu ziņkāri. Es redzu pie šīs telpas sienām sakārtus pilnīgi nepazīstamus instrumentus. Vai drīkstu vaicāt? .. .
— Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — es jau jums teicu, ka uz šā kuģa esat pilnīgi brīvs, neviena «Nautila» nodaļa jums nav aizliegta. Ja gribat, varat aplūkot to sīki jo sīki, un man būs patīkami jūs pavadīt.
— Nezinu, kā jums pateikties, kapteiņa kungs, bet es nevēlos jūsu laipnību velti izlietot. Es tikai gribētu zināt, kādiem nolūkiem domāti šie fizikas instrumenti.
— Profesora kungs, gluži tādi paši instrumenti atrodas manā istabā — un tur es gribu jums pastāstīt par to lietošanas veidu. Bet vispirms nāciet aplūkot kajiti, kura jums ierīkota. Jums taču jāzina, kādos apstākļos dzīvosiet uz «Nautila».
Pa vienām no visos ieapaļajos stūros ierīkotām durvīm es kopā ar kapteini Nemo izgāju šaurā kuģa gaitenī. Kapteinis mani aizvadīja kuģa priekšējā galā, un tur es neatradu vis kajiti, bet eleganti iekārtotu istabu ar gultu, tualetes galdu un citām mēbelēm.
Man tikai atlika pateikties namatēvam.
— Jūsu istaba ir līdzās manējai, — viņš teica, kādas durvis atvērdams, — bet no manas istabas nokļūst tieši tajā, kuru nupat atstājām.
Es iegāju kapteiņa istabā. Tā bij ārkārtīgi vienkārši ierīkota un gandrīz atgādināja mūka celli. Tur bij vienīgi dzelzs gultiņa, rakstāmgalds un nedaudzi tualetes piederumi. Telpa bij tikai pa pusei apgaismota. Nekāda greznuma nemanīja, te atradās pats nepieciešamākais.
Kapteinis Nemo norādīja man kādu sēdekli.
— Sēstieties, lūdzu, — viņš teica.
Es apsēdos, un kapteinis iesāka stāstīt.
XII
VISS TIKAI AR ELEKTRĪBU
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo teica, rādīdams pie sienām novietotos instrumentus, — te ir visi «Nautila» vadīšanai nepieciešamie rīki. Te, tāpat kā salonā, viņi ir pastāvīgi manu acu priekšā, un no tiem es ik mirkli redzu mūsu atrašanās vietu un virzienu. Daži no tiem jums būs pazīstami, piemēram, šīs termometrs, kas rāda «Nautila» iekšējo telpu temperatūru; barometrs, kas rāda gaisa spiedienu un gaidāmās laika pārmaiņas; hidrometrs gaisa mitruma noteikšanai; šī stikla caurule, kuras saturs sadalīdamies ziņo par vētras tuvošanos; kompass, kurš norāda kuģa virzienu; sekstants, kas pēc saules augstuma noteic platuma grādu; chronometri, ar kuru palīdzību mēs nosakām garuma grādu, un, vispēdīgi, dienas un nakts tālskati, ar kuriem es izlūkoju katru vietu apvārsnī, kad «Nautils» paceļas virs ūdens.
— Tie visi ir jūras braucēju parastie instrumenti, — es atteicu, — tos es visus pazīstu. Bet te, bez šaubām, ir arī vēl citi, kas speciāli kalpo «Nautila» vajadzībām. Vai šī ciparotā plāksne ar kustīgo adatu nav manometrs?
— Tas patiešām ir manometrs. Saskardamies ar ūdeni, tas rāda ārējo ūdens spiedienu un līdz ar to dziļumu, kādā mans kuģis patlaban atrodas.
— Un šīs savādās zondes?
— Tās ir termometriskās zondes, kuras rāda dažādo ūdens slāņu siltumu.
— Un tie instrumenti, kuru nozīme man gluži sveša?
— Te man jums, profesora kungs, jāsniedz plašāks paskaidrojums. Uzklausieties, lūdzu,—kapteinis Nemo sacīja.
Kādu brīdi viņš klusēja, tad atsāka:
— Dabā ir lielisks, paklausīgs, ātrs un viegli rīkojams spēks, kas pilnīgi pārvalda manu kuģi. Viss te notiek tikai ar tā palīdzību. Šis spēks dod man gaismu, siltumu; tas ir visas manas mechaniskās ierīces dvēsele. Un šis spēks ir elektrība.
— Elektrība! — es iesaucos pārsteigts.
— Jā, profesora kungs.
— Tomēr, kapteiņa kungs, jūsu kuģa gaitas ātrums grūti savienojams ar elektrības pazīstamo spēku. Līdz šim tās dinamiskā iespēja bij diezgan aprobežota, un to lietoja tikai atsevišķos sīkākos gadījumos.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsaucās, — mani elektrības izmantošanas līdzekļi ir neparasti — tas ir viss, ko es jums varu teikt.
— Es negribu uzmākties, kapteiņa kungs, bet tomēr esmu ārkārtīgi pārsteigts par jūsu sasniegumiem. Atļausiet vēl vienu jautājumu, uz kuru jūs varat arī neatbildēt, ja tas jums liekas nevietā. Elementi, kurus jūs lietojat šī brīnišķā dzinējspēka ražošanai, taču ātri nolietojas. Piemēram, kā jūs papildināt savus cinka krājumus, ja jums nav nekādu sakaru ar sauszemi?
— Uz jūsu jautājumu viegli atbildēt, — kapteinis Nemo tūliņ atteica.
— Vispirms man jums jāaizrāda, ka jūras dzelmē ir tādi cinka, dzelzs, sudraba un zelta noslāņojumi, kurus derētu gan izmantot. No zemes metāliem es neņemu nekā, vienīgi jūra man sniedz visu, kas nepieciešams manas elektrības radīšanai.
— Vienīgi jūra?
— Jā, profesora kungs. Un līdzekļu tās iegūšanai man arī netrūkst. Savienodams visus vadus, kuri nogremdēti dažādos dziļumos, es varētu dabūt elektrisko strāvu no ūdens slāņu nevienādas temperatūras, tomēr es izlietoju citu, praktiskāku sistēmu.