Выбрать главу

24-25 NEATGRIEŽAS

G. CĪRULIS A. IMERMANIS

Migla. Tā ietin namus, sētas, stabus, aprij retos gājējus. No biezajiem vāliem iznirst divas blāvas acis — pa ielu brauc taksometrs. Starmešu gaismas kūļi apraujas turpat riteņu priekšā. Kāds vīrietis paceļ roku, bet mašīna neapstājas. Tā slīd tālāk pa ielām, kuras nemaz vairs nevar pazīt. Kā milzīga gaiša ēna aizšķind tramvajs, kaut kur blakām tarkšķ neredzami motocikli. Pilsēta atrodas miglas varā.

Pie nama sienas spokaini blāzmo reklāmas neona burti. Taksometrs palēnina gailu, tad apstājas pie kafejnīcas. Šoferis Leons Purvītis izkāpj, ar cimdotu roku rupigi aizslēdz mašīnu un apiet tai apkārt, it ka gribēdams pārliecināties, vai viss ir kārtība. Spuldzītes gaismā var salasīt taksometra numuru:

24-25 LAK.

Palūkojies rokas pulksteni, Purvītis atver kafejnīcas durvis.

* * *

Uz galdiņiem silti vizmo zemas lampas, ar saviem atspulgiem izraibinādamas griestus un gaumīgi krāsotās sienas. Šādos vakaros kafejnīca liekas divkārt mājīga. Laikam tāpēc te saņācis tik daudz apmeklētāju. Orķestris patlaban pārtraucis spēli, un var redzēt, ka tikai pie diviem galdiņiem ir brīvi krēsli. Viens no otra atdalīti ar dekoratīvu starpsienu, šie galdiņi tūdaļ saista ienācēja uzmanību. Pie katra no tiem sēž jauna, glīta meitene un, acīm redzot, kādu gaida.

Bet ar to arī izbeidzas šo meiteņu līdzība. Irēne, apmēram divdesmit gadu veca gaišmate, ir ģērbusies uzsvērti moderni. Viņa apsēdusies tuvāk dejas grīdai un dzīvi vēro notikumus zālē.

Turpretim Māra, liekas, pat neievēro apkārtni. Smagās domās iegrimusi, viņa laiku pa laikam pieglauž cirtainos kastaņbrūnos matus, it kā gaiņādama kaut kādas nepatīkamas atmiņas. Augstā piere ir rūpju nomākta, acīs — paskumja izteiksme.

Un tomēr meitene izskatās tik pievilcīga, ka Purvītis brīdi pakavējas pie ieejas, lai atzinīgi viņu aplūkotu. Iespējams, ka Purvītis to dara, lai pats izpelnītos glaimojošus skatienus. Un tiešām, trīsdesmit gadu vecā šofera kalsnā seja ar gaišajām ūsiņām, staltais sportista augums modina sieviešu interesi. Purvītis lēnām novelk cimdus un nevīžīgi iebāž tos ziemišķādas jakas krūšu kabatā.

Pie Irēnes galda Purvītis pienāk gandrīz vienlaikus ar pusmūža vīrieti, kas aicina meiteni dejot.

— Mana draudzene ar svešiem vīriešiem nedejo, — Purvīša balss ir pieklājīga, bet noleikta. Apsēdies pie galdiņa, viņš uzsauc viesmīlei: — Kā parasti! Ar pirmo kosmisko!

Skaļais sauciens izrauj Māru no pārdomām. Viņa tver pēc konjaka glāzītes, bet tā ir tukša. Māra sniedzas pēc tās, kas atrodas blakām otrai kafijas tasītei.

— Kādas bēdas tu slīcini?

Tikai tagad Māra pamana, ka pie galdiņa nostājies viņas draugs — ārsts Imants Herberts. Viņš tērpies sevišķi eleganti — svītrains, moderni pašūts uzvalks, balts krekls, rūpīgi sasiets kaklasaites mezgls. Arī enerģiskajā sejā jūtams svaigums un uzņēmība. Vienīgi tumši zilajās acīs samanāms nogurums.

— Imant! — Māra priecīgi pieceļas. Vislabprātāk viņa meslos draugam ap kaklu. Bet kafejnīca nav īstā vieta, kur izrādīt jūtas. Laikam tāpēc viņa, puiciski pakratījusi drauga roku, tūdaļ apsēstas un aicina:

— Nu stāsti, ka tev gāja pa Vīni!

— Un tev pa Rīgu?

Māra sadrūmst:

— Slikti. Man piedāvā paaugstinājumu…

— Tad jau jāapsveic, — Herberts savelk noslēpumainu seju, izņem no kabatas mazu sainīti un iztin no tā ziloņkaula figūriņu. Tas ir resns, smaidīgs Buda ar pieciem tikpat smaidīgiem bērniem uz rokām. — Dzīvē jāmācās no labiem paraugiem.

— Skaisti! — karsta pateicības un prieka šalts ieplūst Mārai vaigos. Tātad draugs arī kongresa laikā domājis par viņu, atradis brīvu mirkli, lai nopirktu dāvanu! — Ziloņkauls! Tas taču ļoti dārgs! Man tikai nepatīk, ka tu manis dēļ tā tērējies.

— Nebēdā! — Herberts pasmaida. — Kā topošs miljonārs varu to atļauties… — Redzēdams, ka Māra neapmierināti saviebjas, viņš piebilst: — Pēc kāzām es tev visu izstāstīšu.

— Man šodien prāts nenesas uz jokiem, — Māra atvairās. — Mani grib pārcelt par arhīva priekšnieci, — apskatīdama figūriņu, Māra nejauši nolauž tai vienu no galviņām. — Tas droši vien ir simboliski, — viņa saka, ar karoti izzvejodama galviņu no kafijas tases. — Piecus gadus esmu studējusi, lai kļūtu par izmeklētāju. Vai tiešām man tāda galva, ka deru tikai, lai slaucītu putekļus no veciem aktu vākiem?

Herberts pievāc figūriņu un nolūzušo galviņu. Sabāzis visu kabatā, viņš pasmaida:

— Manā laboratorijā salīmēs tā, ka plīsumu nemaz neredzēs …Neņem to pie sirds!

— Dzīvē notiek tādas nelaimes, kur pat tava līme nelīdz. Izdarīju vienu vienīgu kļūdu, un priekšniecība jau uzskata, ka es neesot piemērota darbam milicijā,— Māra skumji pagroza tukšo glāzīti.

— Divus konjakus! — Herberts pasūta viesmīlei. — Kad sēdēsi pie stūres, tev arī šis prieks būs liegts, — viņš saka Mārai. — Vai dabūji šofera tiesības?

— Ja gribi redzēt mana stulbuma pieminekli, atnāc uz Krastmalas ielu 1! Musu «Volga» joprojām stāv pagalmā zem brezenta…

— Nekas, kāzu ceļojumā dosimies ar manu mašīnu. Ja nekas nemisēsies, nākamgad noteikti pirkšu…

Māra pasmaida, viņa to uztvērusi kā kārtējo joku.

— Vai tu beidzot pastāstīsi, kādas atziņas esi ieguvis ārzemēs?

— Ka čarlstons nav nemaz tik peļama deja, — Herberts pieceļas un uzlūdz Māru. Var manīt, ka viņš neparko nevēlas ielaisties nopietnā sarunā.

Mūziķi jau atkal ir savās vietās un patlaban atskaņo jautru melodiju. Sekodams Mārai uz dejas grīdu, Herberts ierauga Irēni un, draudzenei nemanot, sveicina to.

Pie Irēnes un Purvīša galdiņa pienācis Mežulis. Tas ir pajauns vīrietis ar gludiem matiem un gludiem, neizteiksmīgiem sejas pantiem. Ari apģērbā nav nekādas individualitātes. Runājot viņš tur zobos papirosu ar raksturīgi ielocītu iemuti.