— Atļaušos to attiecināt arī uz sevi, — Grigasts ērmoti palokās. — Par to esat pelnījusi apbalvojumu. Ko jūs teiktu par šokolādes plombīru ar riekstiem? Es zinu vietu, kur to var dabūt.
* * *
Saldējuma kioskā ir tikai trīs galdiņi. Pie viena sēž divi skolnieki, kas, atbīdījuši sānis iztukšotos kausus, šķirsta pastmarku albumu. Sarunādamies ar Māru, Grigasts laiku pa laikam uzmet zēniem ieinteresētu skatienu.
— Tagad esmu pārliecināta, ka man tomēr taisnība, — saka meitene.
— Māra, jūs taču ļoti mīlat Herbertu?
— Kāds tam sakars ar vitafānu?
— Un tāpēc ļoti ticat viņam, vai ne? Bet, saprotiet, tikpat aplama kā akla neticība ir arī akla…
— Mana ticība nav akla. Visas Imanta cerības bija saistītas ar šo preparātu. Kāpēc lai cilvēks pats sevi apzagtu? Viņš taču nav ārprātīgs! Vitafānu ir nozadzis Mežulis. Taksometrā atrastais papiross…
— Labi. Tad pagaidām uzskatīsim, ka galviņa nav atrasta, — Grigasts atmet ar roku. — Kāpēc jūs neēdat? Vai negaršo?
Lai slēptu apmulsumu, Māra iebāž mutē pilnu karoti plombīra.
— Kā nu ne! — viņa saka. — Skaitītājs bija pārslēgts uz «kasi». Kā teica Cencipers, tā būtu rīkojies tikai profesionāls taksists.
— Mežulis?
— Jā. Ar nozagto taksometru viņš nekur tālu nebūtu ticis. Tāpēc vitafānu aizveda ar musu «Volgu», ko neviens nemeklēja…
— Un kā viņš zināja, ka jūsu mašīna paslēpta zem brezenta?
Viņš taču sēdēja blakus, kad tovakar kafejnīcā stāstīju par to…
— Imantam Herbertam?
Grigasts negaidot pieceļas un pieiet pie zēniem.
— Atdošu pret divām gaisa pasta, — saka vecākais.
— Parādi! — pavēl Grigasts.
Zēns pārbijies sniedz viņam pastmarku.
— Tā jau domāju — brāķis! Citādi būtu devis pretī trīs gaisa pasta.
Grigasts dodas pie letes un pasūta:
— Vēl divas porcijas!
Atgriezies pie galdiņa, viņš draudzīgi uzliek roku Mārai uz elkoņa:
Pieņemsim, ka «Volga» tiešām bija vajadzīga, lai vitafānu aizvestu kaut kur tālāk, teiksim, līdz robežai. Vai jusu Mežulis bija izbraucis no Rīgas?
Māra pieceļas.
— Uz kurieni? — jautā Grigasts.
— Uz taksometru parku. Pārbaudīšu, vai…
— Nevajag. Pirmajā dienā pec zādzības Mežulis strādāja no divpadsmitiem līdz divdesmit vieniem trīsdesmit. Otrajā — no…
Pie galdiņa pienāk apkalpotāja ar diviem saldējuma kausiem.
— Kas tas? — Grigasts nesaprot, bet tad atceras:
— Ak tā, aiznesiet zēniem! — Viņš paskatās uz Māru un kautrīgi iejautājas: — Varbūt arī mums vēl pa vienam?
— Paldies, tagad es saprotu… — Māra čukst. — Varbūt man tomēr labāk pāriet uz arhīvu?
— No sava bataljona komisāra meitas to negaidīju!… Jums ir drošs pavediens — zādzībā iejaukts profesionāls taksists. Vienā vietā šis pavediens pārtrūka. Tas nekas, šķetiniet vien tālāk, pacietīgi, apdomīgi, apsverot visas iespējas! Es jums ticu, Māra!
— Un tā nav akla ticība?
Grigasts pasmaida.
* * *
Domās ieslīgusi, Māra iet pa ielu, kurā jau uzliesmo pirmie reklāmu raksti. Pa televizoru veikala atvērtajam durvīm plūst diktora balss:
— Novēlēsim mūsu puišiem arī turpmāk gūt tikpat spožus panākumus kā Užgorodā!
Skatloga priekšā stāv daži cilvēki. Māra jau grib paiet garam, bet pēkšņi ierauga uz ekrāna ļaužu drūzmu pie lidmašīnas un Irēni, kurai uz pleciem uzgulst divas cimdotas rokas. Māra apstājas, bet uz ekrāna jau redzami citi cilvēki, kas ar ziediem sveic atbraucējus.
Viņa ieskrien veikalā. Uz divdesmit dažāda lieluma ekrāniem patlaban nolaižas priekškars ar televīzijas studijas emblēmu.
Taksometra šoferis stāv ar muguru pret Māru un pāri sētai raugās bērnudārza rotaļu laukumā. Pa to ņipriem soļiem tekā meitenīte. Pusceļā viņa apgriežas un pamāj tēvam.
— Uz televīzijas studiju! Ātrāk! — sauc Māra, kaisdama nepacietībā uzzināt, ko Irēne Zālīte darījusi lidostā.
— Nevaru, braucu uz garāžu, — Murjāns salti atbild, bet tad pazīst Māru un laipni atver durvis:
— Lūdzu! Tas taču jūsu nopelns, ka Rasma tikusi bērnudārzā!
Aiz namiem iznirst televīzijas tornis un aug augumā.
* * *
Māra sēž televīzijas studijas tukšajā zālē un skatās filmu.
— Sporta cienītāji kuplā skaitā ieradušies lidostā, lai sagaidītu mūsu izlases vienību, kas guvusi tik spožus panākumus Užgorodā, — stāsta diktors.
Pirmajiem vārdiem atskanot, uz ekrāna parādās Purvīša gaišmatainā draudzene. Ar lielu ziedu pušķi rokā Irēne stāv netālu no pūtēju orķestra. Garām pabrauc motokāpnes un apstājas pie lidmašīnas durvīm. It kā pati atrazdamās lidlaukā, Māra vēro katru Irēnes soli. Lūk, meitene beidzot ieraudzījusi gaidīto. Smaidīdama viņa aizskrien priekšā sporta cienītāju pūlim. Lidmašīnas durvīs redzams — Purvītis.
— Stop! — Māra uzsauc mehāniķim.
Attēls sastingst. Māra paceļ roku.
Kadri atkal sakustas. Nākamajā mirklī Irēnei uz pleciem uzgulst divas cimdotas rokas.
Māra pieceļas un tumsā mēģina sameklēt izeju. Vispirms atdūrusies pret sienu, viņa beidzot izkļūst gaitenī.
— Kur te ir tālrunis?
Aktieris, kas, pēc tērpa un grima spriežot, dodas tēlot kādu viduslaiku varoni, apgriežas un ar spāņu augstmaņa cienīgu žestu norāda uz sienas aparātu.
— Majoru Grigastu! — saka Māra, bet tad apdomājas un noliek klausuli. Vēl par agru priecāties, rokā taču vienīgi pavediena gals, un nav zināms, kā tas atšķetināsies. Viņa nav aizmirsusi saņemto mācību un par savām aizdomām ziņos tikai tad, kad varēs pierādīt tās ar faktiem!
* * *
Taksometru stāvvietā — gara mašīnu virkne. Ceturtais pēc kārtas ir taksometrs ar numuru 24-25 LAK. Šoferis lasa avīzi. Seja paslēpta aiz laikraksta, redz tikai cimdotas rokas.
Uzņēmuši pasažierus, taksometri aizbrauc cits pēc cita. Pienākusi kārta ceturtajai mašīnai. Māra, kas visu laiku ir sēdējusi brīvdabas kafejnīcā pie galdiņa un uzmanīgi vērojusi taksometrus, strauji pieceļas. Nekautrīgi aizsteigusies priekšā kādam pasažierim, kas pat nepagūst protestēt, viņa atrauj taksometra durtiņas un apsēstas blakus šoferim. Tas ir Purvītis.