— Ieraudzīju ārā tavu mašīnu, — Mežulis saka. — Nolēmu iegriezties.
— Ja tava sieva zinātu… — Purvītis pasmīn.
— Sievu atstāj mierā!… — Mežulis brīdinoši saka un saspiež pelnutraukā līdz pusei izsmēķēto papirosu. Pēc tam viņš tūdaļ izvelk no «Belomora» paciņas jaunu, ko ar ierastu kustību tāpat ieloka.
— Zinu, zinu, tā ir vislabākā, vis…
— Izbeidz, Leon! — Irēne pārtrauc. — Mežuļa sieva ir slimnīcā.
Šai mirklī Irēni atkal uzaicina dejot — šoreiz tas ir jauns, simpātisks vīrietis. Viņa pakrata galvu, bet negaidīti iejaucas Purvītis:
— Ej vien!
Irēne pieceļas un iet dejot. It kā to vien gaidījis, Mežulis izņem no kabatas slēdzeni un pasniedz Purvītim:
— Kārtībā!
Purvītis ar neveiklu kustību nomet Irēnes somiņu. Paiet labs brīdis, kamēr viņš to zem galda sameklē.
— Vai uz dakteri var paļauties? — jautā Mežulis.
— Viņš nav muļķis.
Mūzika beigusies. Daži pāri aplaudē, cerēdami panākt turpinājumu, bet Herberts stāv kā stāvējis, un var redzēt, ka domās viņš atrodas tālu projām. Māra ar liegu kustibu paņem Herberta roku savējā un ved viņu atpakaļ pie galdiņa:
— Mīļais, par ko tu domā?
— Par to, ka dzīvē nav ceļu atpakaļ… Šoreiz uz spēles…
Bet Māra negrib vairs klausīties. Viņi nav tikušies gandrīz veselu mēnesi, vismaz divdesmit dienu. Kāpēc sabojāt jauko vakaru?
— Kas mums par nolādētu raksturu, ka pat uzjautrināties vairs neprotam? — viņa iesaucas.
— Kā būtu, ja mēs aizietu uz kino? — Herberts pēkšņi piedāvā.
Arī no blakusgaldiņa ļaudis pošas projām. Paskatījies pulkstenī, Purvītis saka:
— Laiks!
Viņi saskandina. Bet dzer tikai Irēne. Vīrieši noliek
savas glāzes neiztukšotas.
* * *
Ģērbies spīdīgā melnā lietusmētelī, Mežulis stāv tālruņa automata būdā un, pacēlis klausuli, saka:
— Man, lūdzu, doktoru Herbertu!
Kafejnīcas šveicars apstaigā galdiņus, šad tad apstādamies un sazvērnieka balsī kaut ko jautādams apmeklētājiem. Beidzot viņš pienāk pie Purvīša galdiņa:
— Vai te būtu tāds doktors Herberts?
Irēne norāda uz Herbertu, kas patlaban dejo ar Māru. Šveicars pieiet klāt, bet traucēt neuzdrīkstas — viņi dejo tik aizrautīgi, ka liekas aizmirsuši visu apkārtni. Taču pienākums paliek pienākums. Šveicars ieklepojas un uzliek roku Herbertam uz pleca:
— Piedodiet, jūs sauc pie tālruņa!
… Kad Herberts atgriežas pie galdiņa, viņam jau lietusmētelis mugurā.
— Mīļā Māra, nedusmo! — viņš saka. — Uz kino iesim rīt. Zvanīja no ambulances, mani steidzami izsauc.
* * *
Tikmēr migla sabiezējusi vēl vairāk. Purvītis, kas kopā ar Irēni iznācis ārā, velti meklē savu mašīnu stāvvietā. Paskrējis pa kreisi, pa labi, viņš pārliecinās, ka tā pazudusi.
— Nozagta! — Purvītis kliedz un metas atpakaļ kafejnīcas ģērbtuvē. — Šveicar, manas mašīnas vairs nav!
Māra, kurai garderobiste patlaban sniedz mēteli, strauji pagriežas. Lūk, izdevība iejaukties un pierādīt sev, priekšniecībai, visai pasaulei, ka viņa tomēr kaut ko jēdz milicijas darbā. Kāda necerēta veiksme, ka šī mašīna nozagta tieši viņas deguna priekšā! Kāda laime, ka izjucis kinoteātra apmeklējums! Tagad viņa būs pirmā, kas nopratinās cietušo un lieciniekus, pirmā, kas apskatīs notikuma vietu, viņai būs visi trumpji rokā! Jārīkojas nekavējoties, tā sakot, uz karstām pēdām.
Māra piesteidzas pie Purvīša un, izņēmusi no somiņas milicijas apliecību, gandrīz vai gavilēdama, sauc:
— Parādiet, parādiet man!
— Ko tad nu vairs lai rādu? Tukšu vietu? — Purvītis īgni atcērt.
— Daba neatzīst tukšumu. Es atradīšu jūsu mašīnu,— Māra dedzīgi sola.
Purvītis parausta plecus un rāda ceļu. Pametusi mēteli uz garderobes letes, Māra izsteidzas ārā. Viņai seko Irēne, šveicars, pat garderobiste. Arā nelielo grupu tūdaļ ielenc ziņkārīgi gājēji.
— Kas te noticis? — kāds vaicā tādā balsī, it kā lietas noskaidrošana ietilptu viņa kompetencē.
— Mana mašīna nozagta! — Purvītis arvien vēl nespēj samierināties.
Spīdinādama kabatas lalerniņu, Māra pārmeklē asfaltu. Gaismas lokā iekļūst līdz pusei izsmēķēts papiross ar raksturīgi ielocītu iemuti. Steigdamies sniegt Mārai paskaidrojumus, Purvītis tam uzmin ar kāju.
— Mašīnas numurs bija 24-25 LAK, — viņš saka.
— Jāzvana uz miliciju, — atkal iejaucas pirmītējais runātājs. — Kamēr vēl nav izvesta no pilsētas.
— Tādā miglā tālu nevar aizskriet, — Māras balsī skan apvainojums. — Manuprāt, vispirms jāpārmeklē tuvākās ielas.
* * *
Šai laikā taksometrs 24-25 LAK stāv pie dzelzceļa pārbrauktuves un ar valdonīgiem signāliem prasa ceļu. Zvanam skanot, šķērskoks lēnām paceļas. Mašīna uzņem gaitu un trauc tālāk.
Miglā neskaidri iezīmējas augsti vārti, virs kuriem tikko manāmi šūpojas spēcīga spuldze. Bet pašlaik tās gaisma tik blāva, ka var salasīt vienīgi burtus «... OSTA».
Taksometrs nobremzē vārtu priekšā. Gandrīz tai pašā mirklī atsprāgst durtiņas un no mašīnas steidzīgi izkāpj Herberts. Viņš uzrāda sardzei caurlaidi un pazūd miglā, kur kauc kāda kuģa sirēna.
Taksometrs tikmēr jau devies atceļā.
* * *
Pirms ieiet kabinetā, ko majors Grigasts uzskata par savām otrām mājām, viņš rūpīgi notīra kājas. Atvēris durvis, pārlaiž, apmierinātu skatienu telpai. Viss atrodas ierastajās vietās — gan seifs, gan rakstāmgalds ar cieto atzveltnes krēslu pašam un diviem vienkāršiem krēsliem apmeklētājiem.
Majors noņem formas cepuri, pakar, tad pamana, ka tā uzkārta iešķībi, un pagriež taisni. Uzlicis mēteli uz pakaramā, viņš to kārtības labad aizpogā. Tagad var apsēsties. Viņa masīvais stāvs aizpilda visu atzveltnes krēslu. Brīdi viņš sēž nekustīgi un, sakopodams domas, it kā saplūst ar istabu, kur viss liekas viņam pieskaņots un pakļauts. Grigasts parlapo avīzi. Tad noceļ tālruņa klausuli: