Bet Luriņš jau ir atradis jaunu mērķi zobgalībām.
— Ar krūti, Murjān, ar krūti vajag! — viņš sauc. — Vai tad nezini, kā jābaro bērni?
Tas attiecas uz pajaunu šoferi, kas patlaban sniedz piena pudeli apmēram piecus gadus vecai meitenītei. Abiem ir gaiši mati un zilas acis. Tūlīt redzams, ka meitene atsitusies tēvā.
— Neskaties uz onkuli, Rasmiņ! — Murjāns neapmulst. — Rīt aizvedīšu tevi uz zooloģisko dārzu un parādīšu īstu mērkaķi.
Māra jau grasās paglābties no šiem rupjajiem jokiem kantorī, kad pēkšņi sastingst. Pa atvērtajiem vārtiem iebrauc taksometrs. Vīru pie stūres Māra tūdaļ pazīst — tas ir tas pats, kas iepriekšējā vakarā sēdēja kafejnīcā kopā ar Purvīti un gaišmataino sievieti. Tātad arī viņš ir šoferis un strādā taksometru parkā! Interesanti, interesanti, — kā būtu sacījis Grigasts.
Mežulis izkāpj. Lai paliktu nepamanīta, Māra pagriež viņam muguru un izliekas pētījam goda plāksni. Neuzkrītoši paskatījusies pār plecu, viņa redz, ka Mežulis taisnā ceļā dodas pie Luriņa.
— Vai ir kaut kas? — viņš vaicā.
Luriņš nesteidzas ar atbildi. Viņš lielīgi izņem no krūšu kabatas «Česterfilda» paciņu un ar īkšķi izsit cigareti:
— Var dabūt ananasus… Še, uzpīpē!
Mežulis nicīgi noskatās uz amerikāņu cigareti un tikpat demonstratīvi izvelk no bikšu kabatas saņurcītu «Belomora» paciņu. Abi stāv tikai dažus soļus no Māras, bet, iegrimuši sarunā, neredz viņu. Toties meitene ievēro, ka Mežulis pirms aizsmēķēšanas ieloka iemuti. Tāpat taču bija ielocīts arī tas papiross, kuru viņa pamanīja kafejnīcas priekšā, tai vietā, kur bija stāvējis Purvītim nozagtais taksometrs! Tagad Māra ar divkāršu uzmanību ieklausās sarunā. Un jau nākamie Mežuļa vārdi liekas vairāk nekā aizdomīgi.
— Šovakar var braukt pakaļ, — tas klusi saka Luriņam. — Riepas dabūju.
— Kur? — vaicā Luriņš, mēģinādams uzšķilt uguni ar šķiltavām, kas izskatās kā maza pistole.
— Nav tava darīšana! — Mežulis strupi atcērt. Ar rokas kustību atraidījis šķiltavas, viņš uzrauj sērkociņu, ievelk pirmo dumu un tad mazliet laipnāk piebilst: — Es taču nejautāju, kur tu ņēmi ananasus.
Viņi aiziet. Lai nenodotu sevi, Māra vēl īsu brīdi pakavējas pie goda plāksnes. Par Mežuli jāpainteresējas tuvāk — tas nu būtu skaidrs. Nemaz nevajag izturēt pārbaudījumu auto vadīšanā, lai zinātu, ka diemžēl reizem vieglāk noņemt riepas zagtai mašīnai, nekā nopirkt tās veikalā. Kad Māra jau sataisījusies doties tālāk, viņa pēkšņi pamana uz goda plāksnes Purvīša ģīmetni.
* * *
Māras sarunu biedrs — taksometru parka direktors — sava ziņā atgādina profesoru Landovski: sniegdams paskaidrojumus, viņš gari un plaši stāsta par savām izjūtām, par novērojumiem, kuri tikpat kā nemaz neskar jautājuma būtību. Bet tā jau laikam ir allaž: cilvēki, kas mīl savu darbu, labprāt par to arī runā…
Atdevis Mārai dienesta apliecību, direktors aicina viņu apsēsties un ņemas stāstīt:
— Eņģeļu mums te vispār nav. Bet, ja visi strādātu tā kā Purvītis, es par plānu nebēdātu. Nelabprāt atlaidu viņu atvaļinājumā. Bet ko lai dara? Cilvēks palicis bez mašīnas. Nevar taču likt viņam te nīkuļot un gaidīt, kamēr kāds biedrs saslims. Purvītis to labi saprot un pats lūdza piešķirt neizmantotās atvaļinājuma dienas… Zināt, — pēkšņi direktora balss kļūst klusāka, — ja būtu vairāk brīva laika, es droši vien sāktu rakstīt romānus. Sevišķi bieži par to domāju, kad pats vēl sēdēju pie stūres. Reizēm es tā braucu un savā nodabā spriedu: skaitītājs griežas un griežas, tas reģistrē tikai kilometrus un rubļus. Bet taksometrā sēž cilvēki Viens smejas, otrs raud…
Māra jau labu brīdi vairs neklausās. Pa atvērto logu viņa ir sadzirdējusi Mežuļa balsi.
— Uz Ļeņingradu? Lai iet! — viņš saka.
— Turklāt ļoti izdevīgi! — atskan cita balss. — Uz trim dienām; valstij plāns, mums pārējais…
— Tu mani neaģitē… Kad jāizbrauc?
— Šovakar.
— Šovakar man citas darīšanas, — atbild Mežulis.
— Jūs nemaz neklausāties, — saka parka direktors. Pamanījis, ka viešņa izklaidīga, viņš jūtas ne pa jokam aizvainots.
— Un pie kādiem jūs pieskaitāt Mežuli? — Māra vaicā.
— Tas nu tāds, — direktors noplāta rokas. — Audzinām, darām, ko varam, bet…
Istabā bez klauvēšanas ienāk Murjāns.
— Kas biedram Murjānam uz sirds? — laipni jautā direktors.
— Tas pats, — Murjāns nikni atbild. — Sieva dzemdību namā, bērnu nav kur likt, bet jūs tikai solāt un solāt…
— Vēlāk, Murjān, vēlāk! Pie manis pašlaik biedre no…
— No redakcijas, — Māra ātri iestarpina.
Murjānam to vien vajag.
— Jūs no redakcijas? Nu tad uzrakstiet, ka pašreiz vieglāk laist bērnu pasaulē nekā iedabūt bērnudārzā.
— Bez panikas, Murjān! — mierina direktors un tad, it kā atvainodamies, pievēršas Mārai. — Gan pārvarēsim arī šīs grūtības.
* * *
Atceļā Mārā nejauši kļūst par liecinieci vēl vienai epizodei, kas viņas aizdomām dod noteiktu virzienu.
Dispečeru telpa, kuras sienas klāj autoinspekcijas plakāti, direkcijas rīkojumi un paziņojumi par taksometros nozaudētiem priekšmetiem, ir tukša.
— Lai mašīnas 5426 šoferis nodod naudu un ceļazīmi! — no reproduklora atskan dispečeros nepacietīgā balss.
Mežulis ātri sadala naudas zīmes divās paciņās. Lielāko iebāž kabatā, mazāko kopā ar ceļazīmi nodod pie lodziņa.
— Atļaujiet! — viņš saka un pievelk sev tuvāk tālruņa aparātu. — Hallo! Ja… Pie kinoteātra «Pionieris». Labi, būšu sešos…
* * *
Pa krēslainu apstādījumu celiņu, domās iegrimis, soļo cilvēks. Kad tas iekļūst kinoteātra vitrīnu gaismas lokā, mēs pazīstam Herbertu. Viņš paiet garām Mārai, kas sēž uz valgām lapām aplipuša sola un gluži kā vidusskolniece kaut ko raksta biezā kladē.