Herberts apstājas pie kinoteātra ieejas un paskatās pulkstenī — bez desmit minūtēm seši, tad, it kā kaut ko meklēdams, paveras apkārt.
— Vai nav liekas biļetītes? — kāds jautā.
Herberts pat neatbild.
Māra cītīgi zīmē. Uz lappuses veidojas taksometrs ar nesamērīgi lielu numuru 24-25 LAK, papiross ar ielocītu iemuti, cilvēks ar Mežuļa vaibstiem un prāva jautājuma zīme. Tieši uz tās nosēstas vēja nesta lapa. Māra notrauc to.
— Vai gatavojies cienīgi saņemt paaugstinājumu? — saka Herberts, kas nemanot apsēdies viņai blakām. — Labvakar!
Māra aizcērt kladi, uz kuras ar lieliem burtiem rakstīts:
KAS NOZADZIS TAKSOMETRU?
— Varbūt es? — Herberts pajoko.
Māra paceļ apkakli un nodrebinās:
— Esmu nosalusi.
Herberts ielūkojas meitenes drudžaini mirdzošajās acīs, viegli pieskaras viņas pierei.
— Temperatūras man nav, — saka Māra. — Grigasts tomēr apžēlojās par mani!
— Apsveicu! Tātad paaugstinājums pagaidām atlikts… Kā butu, ja tu tomēr uzvilktu mēteli? — Herberts paņem uz sola nomesto mēteli.
— Ejam!
No kinoteātra reklāmas pretī mirdz komēdijas varoņu žilbinošie smaidi.
— Varbūt jums ir divas liekas biļetes? — kinoteātra durvju priekšā lūdzošā balsī jautā kādus sešpadsmit gadus vecs jauneklis. — Dzīvības un nāves jautājums! — viņš piebilst, atskatīdamies uz meiteni, kuras glītā sejiņa pauž nicinājumu pret neizdarlgo kavalieri.
— Vai neatdosim? — ievaicājas Herberts. — Godīgi sakot, man šovakar…
Māra viņu ievelk kinoteātrī.
Vestibilā, kuru no ielas atdala stikla siena, iekārtota fotoizstāde. Dabas ainavas un cilvēku portreti, celtnes un mašīnas, kosmosa raķetes un kosmonauti — laikmeta iezīmes, tas viss saista daudzu kinoteātra apmeklētāju uzmanību.
Tikai Māra un Herberts, katrs savu domu risinādami vienaldzīgi paiet fotogrāfijām garām.
— Ir nu gan par ko uztraukties, — saka Māra, — tikt vai netikt uz kino! Man gan šoreiz ir dzīvības un nāves jautājums…
— Ar tādiem vārdiem nejoko. Ja tu zinātu…
— Ja es atkal izgāzīšos, pat Grigasts mani nepaglābs no arhīva!
— Arī to var pārciest, — Herberta smaids ir samocīts. — Bet es bez vitafāna esmu kā bez rokām.
— Vai tu runā par savu disertāciju?
— Disertācija pagaidīs. Bet slimnieki? — Herberts drūmi saka. — Dažiem vitafāns bija pēdējā cerība… Tu, Māra, nedusmo, bet man šovakar tiešām…
Māra ieskatās Herbertā un viegli noglāsta viņa pieri.
— Un tā runā slavens ārsts… Tieši šovakar tev derētu izklaidēties. Redzēsi, tas tev līdzēs!
— Līdzēt var tikai vitafāns, — Herberts stūrgalvīgi atkārto.
Māra apstājas pie stikla sienas un izklaidīgi palūkojas uz ielu.
— Kādu lielu tev uzticēja, vai zādzību?
Māra neatbild.
— Dienesta noslēpums? — Herberts jautā.
— No tevis man nekā slēpjama nav… Baidos, ka Grigasts atkal smiesies par mani… Uzpūtīsies un sprediķos: izmeklētājs cīnās pret noziedzības audzēju — reizēm ar asu skalpeli, reizēm ar dziedinošām zālēm,— Māra atdarina Grigasta balsi.
— Tāpat kā ārsts…
— Galvenais ir noteikt pareizu diagnozi…
Māra apraujas pusteikumā, viņas acis kļūst tramīgas. Viņpus stikla sienas lēni pastaigājas Mežulis, tērpies savā uzkrītošajā melnajā lietusmēteli, un, acīm redzot, kādu gaida. Zobos viņam papiross. Palūkojies vestibila virzienā, Mežulis ierauga Māru un Herbertu, aši aizgriežas un nozūd.
Herberts seko Māras skatienam, bet Mežuli vairs neredz. Toties ir parādījusies Irēne. Arī viņa kādu meklē. Herberts grib pacelt sveicienam platmali, bet tikmēr arī gaišmate jau ir prom.
— Kāda šoreiz ir tava diagnoze? — Herberts jautā.
Taču Māras blakām vairs nav.
Nekā nesaprazdams, Herberts iziet no kinoteātra. Uz ielas viņš pamana pirmītējo biļešu tīkotāju un atdod savas biļetes priecīgi pārsteigtajam jauneklim.
Aizskrējusi līdz ielas stūrim, Māra redz, ka Mežulis un gaišmate iekāpj taksometrā. Automobilis aizbrauc. Bet meitenes domas darbojas zibens ātrumā, iztēlē arvien skaidrāk atainojas zādzības apstākļi — to pastrādājis Mežulis saziņā ar gaišmati, kurai vajadzēja aizkavēt Purvīti kafejnīcā. Un tagad zagļi laikam dodas uz paslēptuvi, lai noņemtu taksometram riepas… Jāseko! Kā par spīti, tuvumā nav nevienas mašīnas. Bet tad tālumā parādās autoceltnis. Māra ar paceltu roku aizsprosto tam ceļu.
Un nu viņa jau seko Mežuļa taksometram pa ļaužu un satiksmes līdzekļu pārpildīto ielu. Palaidis to garām, bārdainais milicijas seržants paceļ zizli.
Viņa mājiens apstādina krustojumā autoceltni.
Kabīnē blakus labsirdīga izskata resnam šoferim sēž Māra. Viņa nervozi bungo pa loga stiklu.
— Nekur tavs puisis neaizmuks, — smaida šoferis. — Uzāķēsim, un tiešā ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu!
Beidzot smagā mašīna dodas ceļā.
— Tur! — sauc Māra.
Taksometrs apstājas daudzstāvu ēkas priekšā. Irēne izkāpj un, pamājusi Mežulim, atver apgaismotās parādes durvis.
Zinātņu akadēmijas farmaceitiskais institūts — tā rakstīts uz izkārtnes.
* * *
Māras istaba iekārtota vienkārši un moderni. Pat spogulis paslēpts skapī. Grāmatu tik daudz, ka plaukti aizņem visas sienas. Tahta pārdala istabu uz pusēm, veidodama it kā divas atsevišķas telpas. Pie durvīm — salons ar zemu galdiņu, ķeblīšiem un stāvlampu, pie loga — kabinets ar rakstāmgaldu, juridiskās literatūras plauktiņu un ērtu atzveltnes krēslu. Uz rakstāmgalda — iestiklota Herberta ģīmetne.
Izmētātie apģērba gabali liecina, ka Māra atkal ļoti steigusies. Uz tahtas atstāta klade ar zīmējumu: taksometram un Mežulim pievienojies Irēnes portrets, jautājuma zīme trekni pāršvīkāta, zem tās pierakstīts «vitafāns».
Durvīs parādās Māras māte — gadus sešdesmit veca sieviete melnā zīda kleitā. Uz rokas viņai meitas mētelis un bieza vilnas šalle.
— Māra, kur tu esi?
Māra šai mirklī izskrien pagalmā, paskatās uz lielo brezenta pārklāju, zem kura kopš pirkšanas dienas glabājas Leju ģimenes «Volga», ienirst pievārtē un sāk krāsot lūpas.