Šis pagalms ir savdabīgs un romantisks vecpilsētas nostūris. Tas atrodas krietni zem ielas līmeņa. Pa kreisi slejas dzīvojamais nams, pa labi — baznīciņa. Augsts apdrupis mūris atdala pagalmu no kaimiņu nama, kura piecus stāvus rotā daudzi balkoni.
Pa trešā stāva dzīvokļa atvērto logu skan diktora balss.
— Sagaidāma temperatūras pazemināšanās, brīžiem lietus.
Tūdaļ logā parādās vecā Lejas kailā galva. Viņš uztraukti māj ar roku:
— Māra, māte sauc!
Māra noslauka lūpu krāsu, žēli paskatās uz nodilušo zīmuli un paklausīgi dodas atpakaļ.
Apbruņojusies ar mēteli un siltu vilnas šalli, viņa pēc brīža atkal parādās pagalmā. No augšas atskan mātes balss:
— Māra! Māra!
Māra meklē glābiņu bēgot.
* * *
Grigasta kabinetā sēž pusmūža sieviete militarizētās apsardzes formas tērpā.
— Herberts, jūs sakāt? — Grigasts domīgi atkārto. — Un tieši tai naktī, kad pazuda vitafāns… Interesanti.
— Viņš atbrauca ar taksometru, — saka sieviete.
Atcerēdamies Māras stāstu un salīdzinādams to ar nupat dzirdēto, majors iztēlojas miglainu vakaru un ostas vārtus, kuru priekšā nobremzē taksometrs. No mašīnas izkāpj Herberts un, uzrādījis sardzei caurlaidi, nozūd tumsā, kur kauc kāda kuģa sirēna.
Grigasts grib aizsmēķēt, bet laikā pamana, ka atstājis iemutē veselu cigareti. Viņš pārgriež to uz pusēm un vaicā:
— Uz kura kuģa viņš bija?
— Uz rietumvācu «Marijas Terēzijas». Īsi pirms tam kapteinis zvanīja no caurlaižu biroja, ka saslimis matrozis.
— Kāds izskatījās…
— Pelēks, ar baltu virsbūvi, kā jau visi motorkuģi…
— …Imants Herberts? — Grigasts neļauj sevi pārtraukt.
— Kā parasti, — sieviete parausta plecus. — Lietusmētelī, rokā koferis.
— Kad aizgāja…
— Pēc pusstundas…
— …kuģis?
— Nūjā, kuģis! Pusstundu pēc tam, kad dakteris nokāpa krastā, kuģis izgāja jūrā.
— Vai koferi pārbaudījāt?
— Kam? Dakterim Herbertam? Šim zelta cilvēkam! Katru vakaru saku vīram: «Slimo, kamēr dakteris vēl strādā ostas ambulancē!» Runā, ka tad, kad viņš beigšot savu disertāciju…
Pēkšņi Grigasts pielec kājās — viņš ieraudzījis durvīs Māru.
— Paldies, pietiek!
— …viņu iecelšot akadēmijā, — sieviete tomēr turpina.
Grigasts paņem viņu zem rokas un izvada pa durvīm.
— Labi, labi, no sirds pateicos jums par pastmarkām! — un viņš izbīda bezgalīgi pārsteigto liecinieci gaitenī.
Aizvēris durvis, Grigasts pētīdams uzlūko Māru — vai tikai meitene nav dzirdējusi, ka šeit runāja par viņas iecerēto? Bet tūdaļ saprot, ka bažas veltīgas, — Mārai daudz jaunumu.
— Jūtu, ka tūlīt prasīsit prokurora sankciju apcietināšanai, — viņš pasmaida. — Kas tad nozaga taksometru?
— Lieta ir sarežģītāka, nekā jūs domājat…
— Tas jau ir solis uz priekšu. Stāstiet!
— Taksometru nozaga šoferis Mežulis. Pēc tam viņš…
— Pēc kārtas un ar visiem sīkumiem! — pārtrauc Grigasts.
— Visu? Arī par šoferi Murjānu, kas spiests savu piecus gadus veco meitu vadāt līdzi taksometrā tāpēc, ka bērnudārzi pārpildīti? Varbūt jūs teiksit, ka arī tas ir svarīgi?
— Taksometrā? Kur kāpj arī žūpas un mīlas pārīši, velns viņu sazin kas! Tas taču nepedagoģiski!… — majors uztraukts sniedzas pēc tālruņa klausules. — Tūlīt nokārtosim. Man vienā bērnudārzā ir pazīšanās.
— Biedri major, pagaidiet! Nekavējoties jāapcietina Mežulis! Kamēr viņš nav paguvis iztirgot vitafānu! — sauc Māra.
— Interesanti… Un kādi jums pierādījumi?
— Te arī bez pierādījumiem viss ir skaidrs… Jūs pats allaž sprediķojat, ka humora pēc neviens taksometru prom nevedīšot. Kad noskaidroju, kur strādā viņa līdzzinātāja Irēne…
— Zālīte, Farmaceitiskā institūta laborante… Turpiniet!
— Viņa strādā tajā laboratorijā, kur izgatavoja vitafānu! Viņa aizturēja Purvīti kafejnīcā tik ilgi, kamēr Mežulis ar nozagto taksometru aizbrauca līdz institūtam un iekrāva vitafānu, kas jau bija…
— Klausieties, biedre Leja, — Grigasts sausi saka, — vai nekad neesat mēģinājusi rakstīt kriminālromānus?… Žēl. Fantāzija jums ir, tikai neprotat rūpīgi noskaidrot apstākļus. Pie institūta tonakt novērots nevis taksometrs, bet gaiša «Volga», kuras numurs beidzas ar divām nullēm, — un, nelikdamies ne zinis par Māras satriekto izskatu, Grigasts sāk griezt tālruņa ripu:
— Vai bērnudārzs?
* * *
Nobremzēdams senlaicīga nama priekšā, taksometrs iebrauc peļķē un apšļāc veco Cenciperu. Cencipers ir labi audzināts cilvēks. Viņš jau grasās bārties, bet ierauga izkāpjam no mašīnas savu kaimiņieni Māru un ar kavaliera žestu paceļ sveicienam platmali. No tās nokrīt dubļu pika. Cencipers nogroza galvu, ar sniegbaltu kabatas lakatu notīra platmali un cienīgā gaitā dodas uz parādes durvīm. «Nams atrodas personālo pensionāru padomes pārziņā» — vēstī plāksne. Pāri tai skolnieka roka ar krītu uztriepusi citu uzrakstu: «Vēstures pieminekļi! Atrodas valsts apsardzībā.» Cencipers atkal nogroza galvu, izņem kabatas lakatu un nodzēš ķeburainos burtus. Draiska zēna seja, kas pavīd pretējā nama logā, rada Mārā pārliecību, ka pēc stundas uzrakstu atjaunos.
Ienākusi pagalmā, Māra īgni palūkojas uz lielo brezenta pārklāju, kurš apsedz mašīnu, tad tikpat īgni paveras debesīs, kas nu jau vairākas stundas pēc kārtas apveltī pilsētu ar apnicīgu lietu. Tavu brīnumu! Šai mirklī lielus mitējas un starp diviem kuģu mastiem iezaigojas saule. Piektā stāva balkonā tūdaļ parādās vīriešu peldmētelī tērpusies sieviete un ņemas dauzīt paklāju. It kā to vien gaidījusi, stāvu zemāk iznirst viņas zvērināta ienaidniece un sāk izteiksmīgi kratīt dūres.