Garām ejot, Māra sapurina brezentu, lai notrauktu no tā ūdeni. Rezultāts ir pilnīgi negaidīts — baloži, kas zem brezenta patvērušies no lietus, izspurdz laukā un nokļūst tieši zem ūdenskrituma. Sava tiesa tiek arī Mārai.
Pārlēkdama divus trīs pakāpienus, Māra steidzas augšup. Pa ceļam viņa uzrauj mugurā lietusmēteli, apliek šalli un uzmauc cepuri. Beidzot meitene stāv pie virtuves durvīm, kuras, tāpat kā visas pārējās durvis šajās kāpnēs, sargā slotas, atkritumu spaiņi un visādi nevajadzīgi krāmi. Māra jau taisās slēgt vaļā, kad atceras galveno. Žigli viņa izņem no somiņas mutautu un noslauka lūpu krāsu.
Lielajā istabā Floksītis, mazs balts šunelis, apsveic Māru, priecīgi smilkstēdams, bet neizkustas ne no vietas, jo patlaban klausās džeza mūziku. Arī Māras vecāki aizrautīgi nododas iemīļotajam nodarbībām — tēvs raksta memuārus, māte piešuj pogu meitas biezajai vilnas jakai. Pogu piešūšana sagādā viņai tādu baudu, ka Māra kopš pamatskolas laikiem cenšas mātei par prieku pazaudēt vismaz vienu pogu dienā.
Istabas iekārtā ievērības cienīgas ir tikai divas mēbeles. Tās ir — milzīgais aizvēsturiskais klubkrēsls, kas Floksīša ērtību labad piebīdīts pie radiouztvērēja, un galds. Parasts galds ar parastām četrām kājām, bet saskaņā ar nerakstītu konvenciju tā virsa sadalīta starp tēvu un māti. Tēvs ar veca revolucionāra modrību raugās, lai šis nolīgums neliktu pārkāpts. Ja kāda diegu spolīte, adata, uzpirkstenis vai poga nejauši nokļūst viņam atvēlētajā teritorijā, robežas pārkāpēju tūdaļ demonstratīvi izraida. Mātes pusē atrodas šujmašīna, rokdarbu kastīte un dažāda lieluma metāla kārbas ar pogu krājumu veselam gadsimtam.
Robežlīniju starp abām teritorijām veido grēdā sakrautas grāmatas par 1905. gadu. Tēvu laikam iedvesmo vāki vien, jo Māra nav redzējusi, ka viņš tās kaut reizi atšķirtu. Rakstot vecais vīrs visnotaļ paļaujas uz savu atmiņu; laikam tāpēc manuskripta titullapu grezno uzraksts: «Georgs Leja. Kaujinieka atmiņas». Spriežot pēc balto lokšņu kaudzes, kas ir krietni biezāka par aprakstīto, vecais Leja par savu veselību nešaubās un taisās strādāt vismaz vēl divdesmit gadu.
Pat nesasveicinājusies ar vecākiem, Māra dodas pie radioaparāta.
— Atkal šie idiotiskie tarkšķi! — viņa sauc. — Un tikai tāpēc, ka Floksītim patīk. Es arī esmu cilvēks.
Tiklīdz tvistu nomaina klusa simfoniska mūzika, Floksītis nolaiž ausis un neapmierināts ierūcas.
Tēvs pat nepaceļ galvu. Pats sev diktēdams, viņš raksta tālāk:
— Robčiks pēkšņi iesaucās: «Kazaki!» Es izrāvu no kabatas mauzeri un notēmēju…
— Bāz savu mauzeri atpakaļ kabatā! — māte uzraušas kājās un steidzas pie Māras. — Meitiņ, kas tev kait? Vai tikai neesi saslimusi? Tagad gripa uz katra stūra! Cik tur trūkst…
— Man jāstrādā, — Māra strupi pagriežas un ieiet savā istabā — viņa vēl nav īsti attapusies no trieciena un vilšanās, ko nule piedzīvoja Grigasta kabinetā. Jā, jaunībā nav viegli samierināties ar neveiksmēm.
Māte nopūšas:
— Nabaga bērns! Caurām naktīm gatavojas šofera eksāmenam, automobiļus vien zīmē… Georg, vai tu jau atkal skribini? Es ar tevi runāju!
— …Un metās bēgt. Punkts. Klausos.
— Nevajadzēja pirkt to «Volgu». Katru dienu cilvēki nositas. Šorīt pat Cencipers stāstīja…
— Kā viņš braucis par autobusu kontrolieri? — Georgs Leja pasmīn.
— Nē, par autokatastrofām.
— Tu atkal par to pašu… Kur nu vairs tagad, kad mašīna jau nopirkta… — Georgs Leja taisnojas. — Un Māra tā lūdzās!
— Varēji iedot naudu, lai brauc ar taksometru. Bet pie stūres!… Māra taču vēl bērns!
— Vai atceries, Berta, kāda tu pati biji viņas vecumā? — tēva balsī pēkšņi ieskanas gan jaunekļa brašums, gan mīlētāja maigums.
— Nerunā muļķības! Tie bija citi laiki! — māte kategoriski atcērt.
* * *
Ieskrējusi savā istabā, Māra ar visām drēbēm un kurpēm apguļas uz tahtas un iespiež galvu spilvenā. Negribas neko darīt, ne par ko domāt, nevienu redzēt, pat Imantu ne. Tāda izgāšanās! Pēkšņi viņa paķer no galda kladi, izrauj lappusi ar zīmējumu, nikni saburza un grib aizsviest prom. Bet atvēzienā sastingst. Nē, viņa nepadosies, vēl ne! Ne velti Grigasts ieminējās, ka viņa augusi vecu revolucionāru ģimenē. Māra izgludina zīmējumu un domīgi skatās tajā. Tad pārsvītro taksometru, pārsvītro Mežuli un atkal domā. Jāmeklē jauni ceļi, bet kaut ko taču viņa ir secinājusi pareizi! Beidzot Māra blakām Irēnei un vārdam VITAFĀNS uzzīmē «Volgu» un lielu numura plāksni:
? 00
* * *
Lielā garāžā, kur ik pēc brīža uzzibsnī autogēna spilgtā liesma, atrodas ap divdesmit mašīnu. Vecakais leitnants Kļimovs un garāžas pārzinis iet pa telpu, ielūkodamies mašīnu numuros. Beidzot Kļimovs apstājas pie gaišas «Volgas», kuras numurs ir 5600.
— Nē, biedri priekšniek, — saka garāžas pārzinis, — šī «Volga» nav izkustējusies no garāžas.
Viņš paceļ motora vāku, zem kura rēgojas tukšums.
* * *
— Biedri major, atļausit ziņot! — ienākdams majora kabinetā, braši sauc vecākais leitnants Kļimovs.
Ar pinceti turēdams pastmarku, Grigasts pētī to caur palielināmo stiklu. Tad viņš kā vaicādams paveras Kļimovā.
— Visas gaišās «Volgas», kuru numuri beidzas ar divām nullēm, ir pārbaudītas, — Kļimovs ziņo. — Nevienai no tām nevar būt sakars ar vitafāna zādzību.
— Vai visas pārbaudītas?
— Viena vēl nav, — Kļimovs atzīstas.
— Kāpēc?
Pie durvīm klauvē. Ienāk jauneklis ar krāsām aptašķītā virsvalkā.
— Jūs, Vītol? — jautā Grigasts. — Es taču devu rīkojumu iekārtot jūs darbā.
— Tieši tāpēc atnācu. Otrdien sāksim krāsot jūsu kabinetu, — un Vītols atkal aizver durvis.
— Kas tā par mašīnu? — Grigasts atsāk pārtraukto sarunu.
— Gaiši pelēka «Volga», valsts numurs 75-00, kopš pirkšanas dienas nav lietota, stāv zem brezenta sētā Krastmalas ielā 1, īpašnieki — ārpus jebkādām aizdomām.