Ondžejs Nefs
31 kalibra baltais spieķis
[31 kalibrs jeb 0,31 colla atbilst 7,62 mm vītņu stobra ierocim. 1 colla =25,4 mm. tulk.]
Pēc īsa pārtraukuma, dārgie draugi, jūs gaida mūsu autorodeo galvenais numurs. Neatkārtojamais Bobijs Zibens ar aizsietām acīm izbrauks caur elli, ko arēnā radīs mūsu sacīkšu braucēji. Jā, dārgie skatītāji! Jūs dzirdat, kā viņi iedarbina savu automašīnu dzinējus ...
Uz furgona sliekšņa parādījās garš, slaids vīrietis melnā ādas kombinezonā, kura plecus un piedurknes rotāja sarkani zibens zigzagi, tie veidoja spilgtus uzrakstus "AUTORODEO" un "BOBIJS ZIBENS". Vīrietis lēnām uzvilka plānus ādas cimdus, tad apstājās. Viņa acis bija paslēptas aiz lielām spoguļbrillēm, tāpēc nebija iespējams pateikt, kurp viņš skatās. Likās, ka viņš kaut ko ieklausās. Šodien viņu acīmredzami neinteresēja ieslēgto dzinēju radītais troksnis, viņš uzmanīgi klausījās satraucošajā helikopteru dūkoņā, kas no rīta riņķoja pa pilsētas dienvidrietumu daļu, virs pilsētas Zinātņu akadēmijas augstceltnes. No rīta no turienes bija dzirdami sprādzieni.
Pie furgona piebrauca liela, melna automašīna, uz kuras bija uzkrāsotas zibens bultas un dzeltenas liesmas. Tā nobremzēja pie kāpnēm, iespaidīgi nošūpojoties amortizatoros. Bobijs Zibens nokāpa pa kāpnēm. No mašīnas izlēca mehāniķis, jauns zēns, kurš pakalpīgi pieturēja durvis autodeo zvaigznei. Arēnā iznāca Bobijs Zibens.
- Es meklēju Martinu Danešu, - pie mehāniķa vērsās vīrietis ar neizteiksmīgu seju.
- Bet tas jau arī bija Martins Danešs.
- Bet ... - vīrietis samulsa. Mehāniķis paraustīja plecus un pazuda pūlī.
Šoreiz izrāde neizdevās. Lai arī kaskadieri tomēr bija lieliskā formā, un viss notika kā parasti: kūleņi ar degošām automašīnām, sadursmes lielā ātrumā, braukšana pa šauriem celiņiem uz diviem riteņiem, korrida starp cilvēku un visurgājēju..., skatītāju tomēr bija maz, un pat tie lielāku uzmanību pievērsa helikopteriem pie apvāršņa, nevis māksliniekiem arēnā.
Velti iekšāsaucējs, kliedzot mikrofonā, mēģināja uzmundrināt auditoriju:
- Aicinām arēnā desmit brīvprātīgos. Mūsu asistente Zeltmatainā Silva ikvienam iedos melnu kapuci. Lieliski, ir pirmie gribētāji. Uz priekšu, draugi! Dārgā Silva, iedod viņiem kapuces. Nesteidzieties, dārgie draugi, rūpīgi pārbaudiet kapuces un pārliecinieties, ka tās ir necaurredzamas. Tās ir gaismu necaurlaidīgas! Pie stūres gaida Bobijs Zibens!
Brīvprātīgie kontrolieri patiešām cītīgi un uzmanīgi pārbaudīja kapuces. Tāpat kā visi skatītāji, viņi bija pārliecināti, ka programmas nagla vienalga ir gadsimta krāpšana, un tāpēc visos iespējamos veidos centās atklāt trika noslēpumu. Zeltmatainā Silva ar burvīgo smaidu aicināja visus, kuri vēlas, uzvilkt kapuci. "Brīvprātīgie" komiski streipuļoja pa skatuvi, izplestām rokām taustot gaisu un atsitoties viens pret otru. Vakar šī programmas daļa izraisīja smieklu brāzmas tribīņu pirmajās rindās. Šodien neviens nesmējās, izņemot dažus bērnus pie barjeras.
- Vai pārliecinājāties, ka kapuces ir necaurskatāmas? Nekāda apmāna, nekādas krāpšanās! Ko teiksiet, dārgie draugi?
Brīvprātīgie noņēma kapuces un ar žestiem rādīja, ka neredz neko - pilnīgi neko, izņemot pilnīgu tumsu.
- Un tagad Bobijs Zibens uzvilks... visas šīs desmit kapuces! Silva, sagatavojiet mūsu varoni!
Melnais limuzīns mīksti ieripoja arēnas vidū. Sacīkšu braucējs izkāpa, un meitene uzvilka viņam galvā visas kapuces.
Bobijs Zibens atkal iesēdās pie stūres, asi atvēra droseļvārstu, un no resnajām izplūdes caurulēm uzvirmoja melni dūmi. Ar rēcienu automašīna metās uz priekšu, un tajā pašā sekundē tai pretī metās astoņas automašīnas. Melnais limuzīns līkločiem izlīkumoja starp degošajām, uzliesmojošajām un apgāztajām automašīnām. Šis neprāts ilga desmit minūtes; šķita, ka šoreiz publika patiešām bija aizrāvusies. Beidzot atskanēja sirēna - programma bija beigusies. Melnais limuzīns atgriezās furgonā. Pie tā joprojām stāvēja vīrietis ar neizteiksmīgo seju.
- Vai jūs esat Martins Danešs?
- Jā. Ko jūs vēlaties?
- Piedodiet, bet cik zinu, jūs ...
- Jā, es esmu akls, - sacīkšu braucējs auksti atbildēja un noņēma brilles. iekrituši plakstiņi klāja tukšus acu dobumus. - Vai jūs domājat, ka tāpēc man vajadzētu skaņot klavieres?
- Nekādā gadījumā, - teica vīrietis. - Mums ar jums jāaprunājas.
- Kādiem mums?
- Valsts drošības dienestam.
Pār arēnu aizlidoja trīs helikopteri.
***
Kosmosa zonde "Zarja-6" atradās lidojumā jau desmit gadus. Tā gāja pa Veco ceļu, kā speciālisti sauca trasi, kas tika izveidota pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Tā noveda pie Jupitera un Saturna, pēc tam garām Urānam un Neptūnam aiz Saules sistēmas robežām, tukšumā, no kurienes cilvēce līdz šim nebija saņēmusi nekādas ziņas. Tur "Zarja-6" pazudīs, tāpat kā citas automātiskās zondes, tostarp piecām, kuras tika palaistas starptautiskās programmas "Interkosmoss" ietvaros.
"Zarja-6" bija kartogrāfiska zonde. Tās videoacis, ko darbināja biodatori, vairāk nekā miljons reižu pārsniedza "Vojadžeru" kameru kvalitāti un izšķirtspēju. Tagad stacija tuvojās Neptūnam. Pirmie tās darbības rezultāti jau kļuvuši zināmi publiski: Maskavā, Čikāgā un Tokijā bija izdots 15 sējumu darbs, ar diezgan pieticīgu nosaukumu: "Jupitera pavadoņu atlants". Kā izteicās kāds komentētājs, "šim lieliskajam ceļvedim ir tikai viens trūkums - tas neietver moteļus un elektromobiļu uzlādes stacijas."
"Zarja-6" pabeigs savu misiju vēl ne tik drīz. Tās asredzīgās "acis" rūpīgi pārbaudīs Neptūnu un pēc tam Plutonu. Pēc tam zonde dosies nezināmajā. Pēc tradīcijas uz zondes atradās informācija par Zemi un tās iedzīvotājiem. Ja tā tiktu ierakstīta grāmatās, būtu vajadzīgi vairāki tūkstoši kubikmetru liels krātuves apjoms.
Šāda veida atmiņas banka zondē bija visdārgākā. Tādu līdzekļu izšķērdību bija kritizējuši daudzi zinātnieki. Tēze “mēs esam vientuļi Visumā” ieguva arvien vairāk atbalstītāju. Un kā gan varētu būt citādi? Visi mēģinājumi nodibināt kontaktu ar ārpuszemes civilizācijām nebija devuši rezultātus ...
Būtu interesanti aplūkot skeptiķu sejas izteiksmes, ja viņi uzzinātu, ka jau pirmās no Zemes startējušās zondes, kurās bija metāla plāksnes ar vīrieša un sievietes attēliem, kā arī precīzas Saules sistēmas koordinātes, jau sen bija nonākušas adresātu rokas!
Tomēr nesteigsimies priekšā notikumiem.
Pielāgojusi savu trajektoriju, "Zarja-6" sāka aplūkot un fotografēt Neptūna virsmu. Kameras un raidītāji darbosies vēl trīs dienas. Tad enerģijas avoti automātiski izslēgsies, un zonde "aizmigs", lai "pamostos" netālu no Plutona.
Bija atlikušas trīs dienas.
Ja tās būtu pagājušas pēc "Interkosmosa" speciālistu izstrādātā plāna, diez vai autorodeo sacīkšu braucējs Martins Danešs būtu nokļuvis valsts drošības dienesta uzmanības centrā.
Tomēr divdesmit devītās stundas trīsdesmit pirmajā minūtē pēc kartogrāfisko apsekojumu sākuma notika negaidītais.
"Zarja-6" metāla sānus skāra nekaunīgi ziņkāri stari. Zondei "Zarja-6'' par tādiem nebija pat aizdomu. Un arī nevarēja būt, jo šie stari nāca no gravitācijas lokatoriem. Neskatoties uz zemes zinātnes un tehnoloģiju progresu, gravitācija joprojām nepadevās cilvēka izziņas alkām.
"Zarja-6", vispilnīgākais cilvēka roku radītais aparāts, nonāca neredzamos tīklos, kurus vadīja Kuģa borta ierīces.
Salīdzinot ar šo Kuģi, stacija izskatījās kā muša blakus ērglim. Kas attiecas uz tehnisko pilnību, salīdzinājums nebūt nebija par labu cilvēka roku izveidotajam aparātam. Kā akmens cirvis salīdzinājumā ar datoru! Objektīvs novērotājs, ja tāds būtu kosmiskajā tukšumā, būtu brīnījies par Kuģa interesi par "Zarju-6". Kā runā vecs izteiciens, ērglis mušas neķer. Bet Kuģis vēl arī nebija pārliecināts, ka vēlas noķert "Zarju". Viņš tikai nedaudz izmainīja trajektoriju un cieši blakus - kosmiskā mērogā - pa Veco ceļu devās tai pakaļ. Gravitācijas stari pārbaudīja "Zarja-6" virsmu un iekļuva iekšā.