Informācijas plūsma atgriezās Kuģa jutīgajās antenās. Būtnes, dzimušas zem svešas saules, pārdomāti izanalizēja pētījumu rezultātus. Drīz viņi tika ar visu skaidrībā. Viņu detektori bija noķēruši nedzīvu mehānismu, automātu, līdzīgu tam, kādu jau bija atradusi viņu patruļa. To pašu, uz kuras borta atradās, metāla plāksne ar precīzu izgatavotāja adresi.
"Tas ir tikai automāts", domāja Būtnes. "Tiesa, tas ir daudz sarežģītāks un pārdomātāks nekā pirmais, taču, neskatoties uz sarežģītību un izdomu, tas atrodas Laika upes mirušajā krastā." Būtnes interesēja otrs krasts - dzīvība.
"Vai ir jēga tērēt laiku nedzīvai mašīnai?"
Būtnes vilcinājās. Bet detektori turpināja strādāt, informācijas plūsma nemazinājās. Ekrānos viens otru aizstāja jauni attēli. Borta datori strādāja ar pilnu jaudu. Būtņu acis pievērsās projekcijas ekrāniem. Smadzenes, pieradušas pie cita domāšanas veida, apsvēra visus par un pret.
Displejos parādījās "Zarja-6" videokameras. Būtnes ilgi un pamatīgi pētīja objektīvus, kameru datorus un pārraides sistēmas. Arī Kuģa borta dators intensīvi turpināja strādāt. Būtnes viņam uzdeva vienkāršu jautājumu: jā vai nē?
Drīz pēc informācijas plūsmas beigām, kad dators piepildījās ar faktiem, kā boa žņaudzējčūska, kura norijusi cūku, Būtnes saņēma atbildi: "JĀ".
Tas nozīmēja: jā, pētāmā aparāta lēcas ir pietiekami jutīgas un atbilst Būtņu nodomiem. Ja dators teiktu: "NĒ", Kuģis atstātu "Zarju-6" un dotos tuvāk Saulei un Trešajai planētai, lai tur pameklētu citu risinājumu. Bet, tā kā atbilde bija "jā", Kuģis paliks Neptūna orbītā. Manevru pirmajā posmā tas tuvosies "Zarjai" un to sagūstīs. "Zarja-6" lēcas kļūs par vārtiem, pa kuriem Būtnes ienāks cilvēku pasaulē.
***
- Biedri pulkvedi, es atvedu Martinu Danešu.
- Varat būt brīvs, biedri kapteini. Palūdziet lai mums atnes kafiju, - pulkvedis pasniedza Martinam roku. - Pulkvedis Jarolimeks. Apsēdies, šeit ir krēsls.
Viņš piesardzīgi gribēja aizvest aklo pie krēsla, bet Martins noraidīja viņa palīdzību ar tikko pamanāmu žestu. Pulkvedis tikai pieskārās viņa plecam uz sekundes daļu, bet paspēja sajust dzelzs bicepsa spēku. Aklais apņēmīgi piegāja pie krēsla un apsēdās. Mazāk uzmanīgam cilvēkam šķistu, ka Martins redz. Viņa kustībās nebija ne miņas no naklā bezpalīdzīgās nenoteiktības, viņš pārvietojās pārliecināti un brīvi. Bet pulkvedim izdevās pamanīt vairākus paņēmienus, ar kuru palīdzību Danešs orientējās telpā. Tā galvenokārt bija gaita, plats matroža solis, nepavisam ne smagnējs. Martins gāja atsperīgiem soļiem, kā leopards, gatavs jebkurā brīdī izmainīt virzienu. Viņš atvirzīja rokas prom no rumpja, ar to atgādinot kovboju no senajiem rietumiem. Plaukstas aizmugure vispirms pieskārās roku balstam uz mirkli sasatinga, apsverot kur atrodas sēdeklis, tad pārliecinoši apsēdās, pārmetot vienu kāju pār otru.
Atnesa kafiju. Pulkvedis atgriezās pie sava rakstāmgalda, domīgi pārlūkojot dokumentus, kurus tikko bija sagatavojis skaitļošanas centra kopēšanas aparāts.
Viņš nezināja, kā uzsākt sarunu. Lielākā daļa redzīgo apjūk akla cilvēka priekšā, it kā viņiem būtu kauns, ka redz.
- Ko jūs no manis vēlaties? - aklais pajautāja.
- Palīdzību, - pulkvedis atbildēja. Viņam kļuva vieglāk, jo Danešs uzsāka sarunu pirmais.
- Palīdzību?
Patiešām, stiprs puisis, domāja pulkvedis. Viņš baidījās no ironiskā jautājuma: "Kāda var būt palīdzība no akla cilvēka?"
- Pastāstiet mums mazliet par sevi, - viņš ieteica. - Dzirdēju, ka jūs strādājat par kaskadieri autorodeo.
- Ko tur stāstīt? - atbildēja Martins. - Jūsu acu priekšā ir papīri, tajos viss uzrakstīts. Ar melnu uz balta.
- Paklausieties, bet jūs laikam tomēr esat blēdis! Jūs taču visu redzat!
- Vai vēlaties, lai noņemu brilles? Brīdinu jūs, skats nav patīkams, - Martins pasmīnēja. - Nē, es neredzu, toties dzirdu.
- Un tas jūs baro, - nobeidza pulkvedis.
- Jā. Es orientējos pēc dzirdes. Uzmauciet man uz galvas kaut desmit melnas kapuces, es vienalga arēnā izvairīšos no sadursmes ar dzirdes palīdzību. Protams, tas viss tiek iepriekš izmēģināts un saskaņots. Savā laikā mēs sadragājām ne vienu vien automašīnu. Bet tagad mēs tās dragājam tikai tad, kad tas ir nepieciešams.
- Bet vai šaut jūs protat?
Aklais sastinga, ieķēries roku balstos.
- Pārlasiet vēlreiz manu lietu, acis jums ir vietā, - viņš nedraudzīgi atcirta.
- Tur par šaušanu nav ne vārda.
- Mans tēvs ļoti ilgu laiku bija Vjetnamā, es vēl nebiju nācis pasaulē. Viņš apmācīja Vjetnamas armijas ārstus. Kad amerikāņi pārcēla karadarbību uz ziemeļiem, mans tēvs atteicās atstāt bīstamo zonu. Un palika akls pēc bombardēšanas - eksperiments, gāzes ieroču pārbaude. Amerikāņiem bija parastie argumenti: bijusi, it kā navigācijas kļūda, pilots iedomājies, ka atrodas dienvidos!
Aklais runāja skadri un vienmuļi, it kā teiktu apsūdzošu runu. Viņš sažņaudza dūres, nobālēja, uz vaigiem iedegās drudžains sārtums. Viņam jau ir četrdesmit divi, pulkvedis nodomāja, bet izskatās ka divdesmit pieci. Fiziskie defekti dažreiz it kā iekonservē cilvēku.
- Tēvs pārnāca mājās akls, - Martins turpināja. - Apprecējās. Pirms tam viņam tika veiktas visādas pārbaudes, viņam pateica, ka ģenētika palikusi normāla un viņam var būt bērni. Tad piedzimu es.
- Tēvs jums iemācīja ienīst karu, - domīgi sacīja pulkvedis. - Jūs ienīstat slepkavības. Ienīstat ieročus?
- Jā, - pateica aklais. - Bet kas tad ir, man uz to nav tiesību?
- Es vēl nezinu, - pulkvedis lēnām izrunāja. - par jūsu aklumu publika nezina, vai ne?
- Cilvēkiem patīk, kā es braucu ar aizsietām acīm. Ja viņi uzzinātu, ka esmu akls ... Cilvēkiem kropļi nepatīk.
- Un tomēr mums vajag, lai jūs iemācītos šaut, Daneš!
Martins uzsprāga.
- Kāpēc jūs par to ar mani runājat! Izlasījāt manu dosjē? Pārlasiet uzmanīgāk, visu līdz galam! Par to, kā es izsitu medību ieroču skatlogu, kā krodziņā sakāvos ar diviem lielīgiem karotājiem?!
Viņš uzlēca kājās, gandrīz apgāzdams krēslu, un metās uz durvīm.
- Daneš, mums tomēr vajag, lai jūs šautu. Bet ne uz cilvēkiem. Pret mums nav cilvēki. Saprotiet, tie nav cilvēki ...
Danešs atlaida durvju rokturi un pievērsās pulkvedim.
***
Ekrāns mirdzēja spilgtās krāsās. šis apbrīnojamais skats ilga jau divdesmit astoņas stundas. Telpā atradās astoņi cilvēki. Pirms piecām stundām viņi uzsāka dežūru, pēc trim stundām viņus nomainīs. Ikviens izjuta īpašu pacilātību: viņi visu to ieraudzīja pirmie. Ziņu dienesta aģentūras drīzumā izplatīs planētas attēlu magnētiskās kopijas visā pasaulē. Bet pat vispilnīgākais ieraksts ir bezspēcīgs izraisīt maģisko līdzdalības sajūtu notiekošajā.
Visi klusēja. Kāpēc runāt? Viņus vienoja kopības sajūta. Viņiem šķita, ka viņi paši lido virs planētas. Viņi ļoti labi pazina Neptūnu no fotogrāfijām un detalizētajām kartēm, kuras bija izveidojušas iepriekšējās zondes, taču tieši tāpēc jo lielāka bija viņu interese. "Zarja-6" jaunās kameras bija tik izcilas, ka ekrānā varēja saskatīt mazākās detaļas, par kurām nevienas vēl neko nezināja. Vai šeit izdosies atrast ārpuszemes civilizāciju pēdas? Neviens skaļi šo jautājumu neuzdeva, bet tas rosījās galvā visiem. Pirms astoņiem gadiem, kad "Zarja-6" šķērsoja Jupitera sistēmu, šī ekrāna priekšā ar tādām pašām cerībām sēdēja viņu priekšgājēji ...