Pēkšņi ekrāna malas kļuva melnas, un uz vidu no abām pusēm virzījās gaismu necaurlaidīgs priekškars.
- pie velna, kas tad tas? - iesaucās maiņas priekšnieks Misaržs. - Izskatās, ka kāds ir aizvelk priekškaru!
Visi noliecās pār vadības paneļiem. Laiks bija uz sekundēm, pēc iespējas ātrāk vajafdzēja noteikt darbības traucējuma cēloni. Kur traucējums? "Augšā" vai šeit vadības centra bunkurā?
- Man viss normas robežās, - ziņoja dežūrsakarnieks.
- Man arī, - viņam pievienojās inženieris-enerģētiķis.
- Norma ... norma ... norma ...
Visas astoņas "Zarja-6" projekta sastāvdaļas uz Zemes, kas kopā ar zondi veidoja vienotu veselumu, darbojās normāli. Svarīgākais atradās šeit, ēkas dziļajā betona un tērauda bunkurā. Tikai neliels, bet pasaules sabiedrībai daudz labāk pazīstamais bloks bija "augšā", netālu no Neptūna.
- Kas tur notiek?
- Nezinu,- pateica sakaru inženieris. - Izskatās pēc...
- Runā līdz galam.
- Protams, muļķības, bet izskatās, ka jums ir taisnība. Kāds faktiski ir aizsedzis objektīvu.
Misaržs dusmīgi nopūtās, bet sakaru inženieris nepadevās:
- Vai esat kādreiz redzējuši, ka ekrāns satumst vienlaikus no abām pusēm? Tas ir tehniski neiespējami! Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sāku ticēt priekškaram. Biedri, vai tur nevarēja aizvērties žalūzijas? Vai arī pieņemsim, ka pagriezās saules bateriju paneļi ...
- Nekas neaizvērās un nepagriezās, - inženiere aizvainoti sacīja. - Es ziņoju, bet jūs droši vien nedzirdējāt.
- Nu dzirdēju, jau dzirdēju, - sakaru inženieris nomurmināja. - Es domāju, ja nu tu kaut ko palaidi garām?
- Pietiek par to, - Misaržs ātri pateica, lai pārtrauktu iespējamo strīdu. - Mēs pārslēdzamies uz Baikonuru. Varbūt mums kaut ko ieteiks kontroles centrs.
Pirms viņš paspēja pieskarties sensoriem, ekrāns atkal iemirdzējās.
Viņi ieraudzīja lielu tukšu telpu: slīpu grīdu, sienas un ovālus griestus. Attēls bija tik skaidrs, ka Misaržs pirmajā minūtē pieļāva, ka centra ekrānā kļūdaini nokļuvusi televīzijas programma. Bet tūlīt arī padzina absurdo domu. Tas nav iespējams, ekrāns ir nedalāms veselums ar elektronisko informācijas saņemšanas sistēmu. Nav jābūt ekspertam, lai noteiktu, ka ekrānā nekādā gadījumā nav Zemes televīzijas programma. Kāpēc šī istaba izskatās tik dīvaina? Metāla sienas ar tukšu rāmju tīklu, sliedēm uz slīpas grīdas, fonā divviru durvis. Katrs no astoņiem novērotājiem pievērsa uzmanību dažādām detaļām. Piemēram, Misaržs skatījās uz sliedēm. Kāpēc tās nav zāles vidū, kā tās būtu konstruējis zemes konstruktors? Izvietotas labajā pusē un savādi izliektas. Ved uz vārtiem. Kāpēc to vērtnes nav taisnstūrveida un nav simetriskas? Kāpēc nesošās konstrukcijas krustojas neparastā leņķī, kāpēc tām ir atšķirīgs biezums? Un grīdu arī nevar saukt par pilnīgi gludu ... Tikai pēc inerces cilvēka acs to visu apveltīja ar pazīstamām zemes proporcijām. Smadzenes atteicās atzīt izliekumu tam, kam vajadzētu būt taisnam! Kad cilvēki skatījās uz attēlu, tas arvien vairāk atgādināja kaut ko organisku, tālu no tehnoloģiju pasaules. Šī šķietami nepiemērotā asimetrija, kas raksturīga katram dzīvam organismam, sākot no vienkāršākajiem līdz cilvēka ķermeņa audiem, patiesībā ir stingri funkcionāla.
Kāda tehnika radījusi šo telpu? Varbūt biotehnoloģija? Telpa, kas izaugusi no sēklas ... Smieklīgi!
Tomēr nevienam smiekli nenāca ne prātā.
- Zāles garums - piecpadsmit metri, augstums - četri, - paziņoja Dana Mrazkova, atbildīgā par "Zarja-6" kamerām.
- Kā tu to izskaitļoji? - Misaržs bija pārsteigts.
- Aprēķināju, izmantojot mūsu objektīva ekspozīcijas parametrus. Asuma dziļums - četri metri, diafragma - divi komats astoņi.
- Ko? Kurš tad uzstādīja citu asumu?
Mrazkova neatbildēja. Sakarnieks teica:
- Tātad tās nebija žalūzijas vai aizkari. Tās ir šīs te durvis.
- “Zarju" uz sava klāja uzņēmis sveša pasaules kosmosa kuģis, - kāds iesaucās. - Ļautiņi mīļie, es tūlīt sajukšu prātā!
Misaržs iedomājās, ka viņam kā vadītājam tagad jāizrunā kāda vēsturiska frāze. “Neliels solis cilvēkam - milzīgs lēciens visai cilvēcei”, vai kaut kas tamlīdzīgs. Tomēr galvā, kā par nelaimi, bija tikai viena doma: "Dritvaikociņ, to vajadzētu redzēt manam brālim!"
- Lūk viņi! - iekliedzās Mrazkova.
Kreisajā pusē redzamības laukā parādījās divas taisnas figūras. Viens apstājās, otrs devās zāles centra virzienā, kur attēls bija īpaši skaidrs. Ja Mrazkovas aprēķini bija pareizi un telpas augstums patiešām bija 4 m, citplanētieši bija aptuveni cilvēka augumā.
Mrazkovas acis aizmigloja asaras.
- Gluži kā cilvēki ... Nu gluži kā cilvēki ...- viņa šņukstēja.
Citplanētietis piegāja pie zondes. Attēls sasvārstījās tā, it kā viņš nejauši būtu zondi pagrūdis. Kāds manipulēja ar objektīvu tā, it kā mēģinātu pielāgot asumu. Tas neizdevās, attēls bija izplūdis un neskaidrs. Ekrāns rādīja citplanētieti līdz viduklim, taču tas bija ļoti izplūdis - nebija iespējams saskatīt seju.
- Uz kādu asuma dziļumu iespējams noregulēt? - Misaržs nedroši pajautāja.
Mrazkova nespēja atbildēt.
- Beidz pinkšķēt! - uzkliedza Misaržs. "Nervi man galīgi izšķobījušies", viņš uzreiz vainīgi nodomāja. - Piedod, Dana ... Nu, nomierinies taču.
- Ak, kāda es esmu idiote, - meitene žēlojās. - Objektīvam taču ir fiksēts asums, un to nevar izmainīt. Es nezinu, kā viņi to izdarīja.
Mrazkova aizklāja seju ar rokām. Neviens viņai vairs nepievērsa uzmanību.
- Viņi ieregulējuši asumu!
"Uzlika uz objektīva kādu papildu lēcu," Mrazkovai pazibēja galvā. - "Un es, vista, neko neredzu. Un kāda gan es esmu histēriķe, ja šādā brīdī sabrūku! "
- Viņš ir vienacains kā ciklops! - sakarnieks iesaucās.
Mrazkova izdzirdēja Misarža balsi:
- Viņš skatās tieši uz mums, skatieties, šķiet, ka viņa acs mirdz no iekšpuses. Cik liela, un tajā plosās liesmas!
Acs piepildīja visu ekrānu.
Viņi sastinguši skatījās uz lielu, zeltainu ovālu ar acu vēnām. Varavīksnenē nebija redzokļa; tā bija kā draudīgas svešas dzīvības okeāns, kas tiek novērots no liela augstuma. Sarkanas, baltas un zilas uguns mēles cēlās mežonīgos, niknos viļņos. Pa vidu - nē, nedaudz uz sāniem - parādījās neregulārs samtaini melns ovāls. Tas sāka pulsēt, monotoni un pārliecinoši šūpojoties no vienas puses uz otru kā čūskas dīdītāja stabule. No kreisās uz labo, no labās uz kreiso, čūska šūpojas taktī, no kreisās uz labo, no labās uz kreiso ... Čūska vēlētos aizbēgt vai uzbrukt dīdītājam, bet nevar to izdarīt, jo jāatkārto šīs kustības, un pati nesaprot, kas ar viņu notiek ...
Neviens nepievērsa uzmanību Danas Mrazkovas šņukstēšanai.
Šausmas sažņaudza kaklu:
- Prom ... kāds ... izslēdziet to ...- Misaržs nogārdzās.
"Kas tur notiek?" - centās saprast Dana Mrazkova, nikni berzējot acis, lai saskatītu caur visu aizmiglojušajām asarām vismaz kaut ko.
***
Martins Danešs atgriezās savā krēslā. Pulkvedis Jarolimeks atviegloti nopūtās, noglāstīja galda virsmu un pasmaidīja.
Kabinetā viņi bija vieni, bet viņu sarunas liecinieki bija videokameras un jutīgi mikrofoni. Danešam nebija ne jausmas, kas uz viņu skatās un klausās viņa vārdos.