Vienu stāvu augstāk Valsts drošības dienesta ēkā atradās štāba telpas. Monitoru un datoru vidū, kas izrindojās puslokā, atradās garš galds, uz kura bija fotogrāfijas, diagrammas un dokumenti. Pie galda sēdēja aviācijas un sauszemes karaspēka ģenerāļi un pulkveži. Ziņojumu sniedza ģenerālleitnants Malina.
- Ienaidnieks ir pārtraucis visus mūsu mēģinājumus uzsākt sarunas, - viņš noslēgumā pateica. - Kad viņu plānu agresivitāte kļuva acīmredzama, mēs mēģinājām izmantot spēku, bet bez rezultātiem. Viņi norobežojās izmantojot nezināmas dabas spēka lauku. Īsāk sakot, klasiskās metodes šeit ir bezjēdzīgas.
Kabinetā iestājās klusums. Visi domās atgriezās vakardienas rītā, kad kļuva zināms par iebrukumu. Kāpēc tāds vispār bija iespējams? Modrības zudums?
Nē. Notikušo nevarēja paredzēt neviens un nekas. Un, ja nebūtu laimīgas nejaušības un kādas meitenes varonības, sekas būtu neatgriezeniskas un šausmīgas.
***
Acs ekrānā dega kā ar zeltainu liesmu.
Visi ar skatieniem urbās tajā, tikai Dana Mrazkova neveiksmīgi mēģināja apslāpēt histēriskās asaras. Cilvēka apziņa tika izdzēsta, tās vietā uzliesmoja kāda cita, kura vadījās pēc citiem likumiem. Neatlaidīgi, agresīvi, tā ātri absorbēja pēdējās cilvēku dzīvības atliekas. Septiņi upuri, kuri vēl nebija paspējuši kļūt par īstām Būtnēm, līdzīgām Kuģa iemītniekiem, kuri noliekušies pie "Zarjas" lēcām, bet jau bija pārstājuši būt cilvēki, septiņi strauji transformējošies organismi sēdēja nekustīgi, piedzīvojot nesāpīgu, bet neizbēgamu pārdzimšanu. Acs uz ekrāna bez žēlastības un neatlaidīgi virzīja šo neparasto bioloģisko procesu pareizajā virzienā. Līdzīgi kā bakteriofāgs, kas ievada savu ģenētisko informāciju uzbrukuma mērķa šūnā un nenozīmīgā laika periodā pārvērš to par sava veida vīrusu bataljonu, Būtnes savu ģenētisko informāciju izvietoja septiņu cilvēku smadzenēs. Uzbrukums tika veikts, izmantojot "Zarja-6" vismodernākās kameras un cilvēku acis. To nebija iespējams atvairīt, smadzeņu sublimācijai sekoja tūlītēja nervu sistēmas un pēc tam pārējo orgānu pārstrukturēšana.
Pilnīgai pārstrukturizācijai bija nepieciešamas tikai simt divdesmit sekundes. Tieši divas minūtes.
- Kas noticis? Kāpēc klusējat? - iekliedzās Mrazkova.
Neviens neatbildēja.
Viņa piecēlās un atkāpās uz durvīm, ātri mirkšķinot acis, lai salauztu asaru plīvuru.
Viņa pamanīja savus kolēģus, savus draugus ... Nē, tie vairs nebija draugi un kolēģi. Virs balto kombinezonu apkaklēm slējās gari, dzīsloti kakli ... Pliki galvaskausi, lielas, atkarenas ausis ... No piedurknēm izvirzījās spīļotas sešpirkstainas ķetnas.
Viņa sajuta ļoti pretīgu smaku. Būtņu ķermeņi bija pārklāti ar želejveida masu - cilvēka audu paliekām pēc pārstrukturēšanas. Ekrānu aizsedza viņu muguras. Viņa metās pie durvīm. Visi vienlaicīgi pagriezās. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja tukšas sejas ar zaigojošu zeltainu ovālu pieres vidū ...
Uz mirkli viņa apstājās, paralizēta no šausmām, un nepārvaramas vēlmes pagriezties. Viņi lēnām tuvojās. Viņiem vajadzēja viņu apturēt! Bet joprojām trūka kustību koordinācijas. Savā ziņā tie bija jaundzimušie, nespējot precīzi izpildīt savus nodomus. Viņi drīzāk juta, nekā saprata, ka viņiem jānoķer ienaidnieks. Viņi neizjuta naidu. Būtnes nepazina naidu: vīruss nespēj ienīst iznīcināmo šūnu.
Viņa jau grieza galvu. Viņas drosmes paliekas pretojās svešajai naidīgajai gribai. Bet viņai nebija izredžu.
Pēkšņi durvju rokturis, kuru viņa konvulsīvi bija satvērusi, padevās, durvis atvērās, un Dana Mrazkova ieskrēja blakus telpā. Viņa atspiedās ar muguru pret durvīm un pagrieza atslēgu, tās aizslēdzot.
***
- Mrazkova ... Jā, Mrazkova, biedri akadēmiķi. Trauksme! Nekavējoties izsludiniet trauksmi un aizbloķējiet septīto stāvu!
Durvis braksķēja zem smagajiem sitieniem.
- Ātrāk! - Viņa kliedza.
Centra vadītājs akadēmiķis Maciuhs nolika klausuli uz galda. Viņa dzirdēja viņa tālo balsi, kas deva pavēles. “Zelta, zelta vectēvs,” ar pateicību domāja Dana Mrazkova. - Bet cik reizes mēs viņu esam lamājuši ... "
- Kas noticis? - akadēmiķis Maciuhs atkal pajautāja.
- Pati nezinu ... Nevaru paskaidrot! Acīmredzot "Zarjai-6" uzbruka citplanētiešu kosmosa kuģis.
"Viņš neticēs", viņa nodomāja, klausoties vecā vīra smagajā elpā.
- Turpini, es klausos.
- Mēs to redzējām no iekšpuses. bet tad parādījās citplanētieši. Viņiem ir ļoti dīvainas acis, es nevaru aprakstīt, es nesaskatīju. Man, nu, vispār man uznāca histērija. Bet pārējie skatījās. Biedri akadēmiķi, viņiem visiem organismi transformējās! Tie vairs nav cilvēki, tie ir ... Būtnes!
- Izsakieties precīzāk, mans bērns. Kas tur par troksni?
- Viņi laužas pa durvīm.
- Zaudējuši prātu?
- Nē! Viņi vienkārši kļuvuši citādāki! Izmainījušies, saprotat?
- Infekcija caur videopārraidi?
- Kaut kas tamlīdzīgs.
- Pagaidi, tūlīt paskatīšos pa kontroles monitoru.
- Nē! Nevajag! Jūs arī inficēsieties! Lūdzu, nedariet to! Vectēv, nedari to, vai dzirdi?
Akadēmiķis neatbildēja.
- Vectēv! ..
- Man ir astoņas dioptrijas, - zinātnieks lēnām sacīja, - un monitors arī izregulējies. Dažas sekundes viņš klusēja. - Dana, piedod. Es padomāju ... Bet tam nav nozīmes. Es viņus redzu, viņi dauzās pie durvīm, vienam no viņiem rokās ir nūja. Vai tu vari aizbēgt?
- Nē. Esmu rezerves daļu noliktavā. Šeit nav citas izejas. Jūs mani dzirdat? Nedrīkst viņiem skatīties sejā, kurš ieskatās acīs, transformējas. Nevarēs vairs novērst skatienu Tā…
Viņa dzirdēja, kā, novērsies no tālruņa, akadēmiķis pavēlēja kādam izveidot savienojumu ar pretgaisa aizsardzības štābu.
- Esmu pie aparāta, Dana. Redzu viņus monitorā! Briesmoņi! Viņi nes solu ...
Durvis zem triecieniem nokrakšķēja.
Mrazkova paskatījās apkārt meklējot kaut ko, kas varētu kalpot kā ierocis. Šeit uz galda ir tikai ... bronzas statuete uz marmora statīva. Metāls saldēja plaukstas.
Durvis padevās. Nosmirdēja elpu aizraujoša smaka.
Durvīs parādījās gļotains ķermenis.
Viņa nespēja nogalināt pat dzīvnieku. Bet tagad izjuta savādu nāvējošu naidu. Šie ļaunie gari bez vilcināšanās nogalināja septiņus viņas draugus ... Viņa atvēzējās. Trieciens ķēra pliko galvaskausu, ķermenis uzreiz kļuva ļengans, izira. Meitene metās pie telefona:
- Es nogalināju vienu! Man izdevās! Viņus var nogalināt, vai dzirdat? Mirstīgi!
Viņa šausmās vēroja, kā mirušais ķermenis izjūk pelēko putekļu kaudzē.
- Lieliski, Dana! Mēģiniet aizbarikādēties. Šurp lido trīs helikopteri ar desantniekiem, mēs jūs atbrīvosim, vai dzirdat?
Durvīs iemirdzējās zelta acs. Viņa ieskatījās tajā.
- Dana! Dieva dēļ, Dana, atbildi man!
Viņš dzirdēja, kā viņa elpo klausulē. Elpa palēninājās, atskanēja sēkšana, tad iestājās klusums.
- Dana! - kliedza vecais vīrs. Viņš zināja, juta, ka klausuli rokā tur dzīvs radījums. Bet vai tas vēl bija cilvēks?
Klikšķis. Savienojums pārtrūka.
Roku, kas uzmanīgi nolika klausuli, klāja gļotas.
***
Dienvidrietumu reģiona iedzīvotāji vienmēr atcerēsies šo dienu. Tā bija bābu atvasara. Parkā, kas atrodas kinoteātra "Sapnis" priekšā, bērni spēlēja kazakus-laupītājus. Rindas pārtikas preču veikalu priekšā atgādināja par arbūzu nogatavošanos. Ceļu patruļas komanda tikko bija apturējusi elektromobili, kas brauca ar neatļautu ātrumu. Šajā brīdī pie apvāršņa parādījās trīs sudrabaini punkti. Viņi auga kā baloni, kurus piepumpējis gadatirgus pārdevējs. Gaisu piepildīja baiga gaudoņa. Helikopteri pārlidoja pāri virs pašiem jumtiem, uzkārās virs Zinātņu akadēmijas augstceltnes, tad nolaidās uz asfalta platformas pie ieejas. Šasija vēl nebija pieskārusies zemei, kad ar automātiem bruņoti vīri jau lēca ārā pa lūkām. Helikopteri pacēlās un pazuda tikpat pēkšņi, kā parādījušies. Iestājās klusums, bet ne uz ilgu laiku. Helikopteru troksni nomainīja milicijas automašīnu sirēnas. Vainīgais elektromobiļa vadītājs neticēja savām acīm, kad pie patruļmašīnas stūres sēdošais milicis pēkšņi izlēca, ievilka kolēģi iekšā, un pēc sekundes automašīna aizdrāzās, gaudojot un mirgojot bākugunīm. Satriektais pārkāpējs to pavadīja ar skatienu, līdz saprata, ka viņa vadītāja apliecība paliekusi pie miliča.