Viņš metas pie pults. Kur ir slēdzis? Ar rokām taustās pa informācijas paneli.
"Tjulilihum aauhum".
- Ko tu dari, Martin? - kliedz pulkvedis Jarolimeks, jau tik tuvu, bet tagad tik bezgala tālu, - Tūlīt mēs tevi izlaidīsim, nomierinies!
Martins skrien no vienas sekcijas pie nākamās. "Tjulilihum aauhum" ...
Ir!
Viņš pieskaras gludi slīdošajiem diskiem. Karstās dusmas atradušas izeju. Viņš izrauj lenti, nomet to uz grīdas, ar kājām sabradā. Tad iesmējas. Kam tas viss? Atnāks cilvēki un izdzēsīs visas pēdas no kaut kāda "tjulilihum aauhum".
Viņš pēkšņi jūt, ka viņam ir jānoslēpjas.
- Kurp tu ej, Martin? - sauc pulkvedis Jarolimeks.
Viņš nevar atbildēt un nezina, kāpēc. Nedrošiem soļiem viņš iet pie noliktavas durvīm, kur pēdējo kauju izkaroja Dana Mrazkova. "Viņiem nevajag tagad mani redzēt. Bet kāpēc kāpēc?"
Streipuļojot, viņš ieklūp istabā, atspiežas pret sienu un lēnām noslīd uz vēsās grīdas. Īpašā šķebinošā smaka atkal skar nāsis.
"Tjulilihum aauhum".
- Kāpēc es visu laiku domāju par šo negantību? - Viņš skaļi jautā sev.
Un tad kaut kas notiek.
Martins Danešs pirmo reizi mūžā ierauga gaismu.
Viņš iekliedzās no šausmām un iepriekš nepazīta prieka. Mūžīgā tumsa izklīdusi. No tumsas izcēlās krāsainas formas, sagriezās apziņā. Dīvaini savijumi, pulsējošas daudzkrāsainas svēdras ... "Tā nav tikai gaisma", saprata Martins. "Tā ir Būtnes acs".
Es drīz pārvērtīšos par Būtni, esmu inficējies. Bet es turpinu pretoties, caur dzirdi tas neiet tik ātri. Lēnāk, nekā jūs vēlētos, vai ne? Kas jūs šurp atsūtīja? Arī kāds labi noskuvies, nomazgājies un sātīgi paēdis brokastis?
Viņš savāca pēdējo gribu, cenšoties neievērot pulsējošo zeltaino liesmu, kas aprija viņa dārgās, cilvēciskās tumsas paliekas, un pielika pie krūtīm karabīnes stobru. Pavilka sprūdu brīdī, kad zeltaainā liesma iznīcināja pēdējās tumsas druskas, tā arī nesapratis, ka skatās pasaulē ar vienu aci.
***
Vairāk nekā gadu gaidīja Būtnes uz Kuģa.
No Trešās planētas signāla nebija. Būtņu pacietība bija neizsmeļama: dažreiz planētas iekarošana ilgst ilgu, ļoti ilgu laiku. Un dažreiz tas vispār neizdodas. Viņiem bija liela pieredze.
Un tad Kuģa jūtīgie detektori uztvēra uzmanīgus, izsekojošus starus. Tālās novērošanas ekrānos parādījās neregulāras formas mākonis, kas tuvojās Kuģim. Rūpīgāk izpētot, izrādījās, ka tas sastāv no vairākiem tūkstošiem primitīvu kosmosa raķešu ar kodollādiņiem.
Trešā planēta atbildēja ar pretuzbrukumu.
Kuģa komandieris vērsās pie borta datora ar jautājumu: vai ir jēga turpināt operāciju?
Ilgu laiku dators apsvēra visus par un pret. Tad deva noteiktu atbildi: "NĒ".
Pēc kāda brīža Būtnes aizlidoja. Dīvainas sakritības dēļ arī viņi bija kārtīgi nomazgājušies un ieturējuši sātīgas brokastis.
Viņi nebija skuvušies, jo viņiem nebija ko skūt.