Выбрать главу

Pa durvīm iespraucās stāvs aitādas kažokā un velteņos. Cepuri ienācējs turēja rokās.

—   Ko tad jūs, tēvocīt, tik vēlu? — es izskata pēc cie­nīgi apjautājos.

—   Atvainojiet, pilsoni dakter, — patīkamā, maigā basā atsaucās ienācējs, — tīrais posts ar to puteni. Tā nu no­vēlojāmies, ko lai dara, lūdzami, neņemiet jel ļaunā!

«Pieklājīgs cilvēks,» ar patiku nodomāju. Svešais man ļoti iepatikās, un pat biezā, rūsganā bārda atstāja labu iespaidu. Acīmredzot bārdai netrūka zināmas kopšanas, īpašnieks to ne tikai apcirpa, bet arī zieda ar kādu vielu — ārsts, kas padzīvojis sādžā kaut vai īsu laiciņu, bez pūlēm tajā pazītu saulespuķu eļļu.

—   Kas vainas? Novelciet kažoku. No kurienes jūs esat?

Kažoks nogūla uz krēsla kā kalns.

—       Drudzis moka nost, — slimnieks atbildēja un bēdīgi paskatījās mani.

—   Drudzis? Aha! Jūs esat no Duļcevas?

—   Tieši tā. Dzirnavnieks.

—   Nu, kā tad drudzis jūs moka? Pastāstiet!

—        Katru dienu, tiklīdz pulkstenis divpadsmit, sāk sāpēt galva, tad kā uznāk karstumi… Stundas divas krata dru­dzis un tad atlaiž.

«Diagnoze skaidra!» galvā paplaiksnīja lepna doma.

—   Un citā laikā nekas?

—   Kājas tādas nedrošas …

—   Aliā … Atpogājiet kreklu! Hm … tā.

Apskates beigās slimnieks mani bija apbūris. Pēc stul­bajām večām, pēc izbiedētajiem pusaudžiem, kas šausmās rāvās prom no metāla špāteļa, pēc šārīta atgadījuma ar beladonnu mans skolota cilvēka skatiens labpatikā ka­vējās pie šī dzirnavnieka.

Viņa valoda likās saprātīga. Turklāt izrādījās, ka dzir­navnieks prot lasīt un rakstīt, un katrs viņa žests pauda cieņu pret zinātni, kura man visdārgākā, tas ir, pret me­dicīnu.

—       Ziniet, mīļais, — es, klaudzinādams pa siltajām, varen platajām krūtīm, teicu, — jums ir malārija. Inter- mitējošais drudzis… Man pašlaik vesela palāta brīva. Ļoti iesaku palikt slimnīcā. Mēs jūs, kā nākas, pavērosim. Sākšu jūs ārstēt ar pulveriem, bet, ja nelīdzēs, izdarīsim iešļircinājumus. Panākumi būs. Nu? Paliksiet?…

—       Pazemīgi pateicos! — dzirnavnieks ļoti pieklājīgi atbildēja. — Par jums tik daudz dzirdēts. Visi apmieri­nāti. Stāsta, jūs tik labi palīdzot… Neesmu arī pret šļir- cināšanu, kaut tikai atdabūtu veselību.

«Nē, tas nudien ir gaismas stars tumsas valstībā!» es nospriedu un apsēdos pie galda rakstīt. Man šai brīdī bija tik patīkami, it kā pie manis uz slimnīcu ciemos būtu at­braucis paša brālis, nevis svešs dzirnavnieks.

Uz vienas blankas es uzrakstīju:

«Chinini mur. 0,5. D.T. dos. № 10. S. Dzirnavniekam Hudovam pa 1 pulverim pusnakti.»

Un uzšņāpu brašu parakstu.

Bet uz otras blankas;

«Pelageja Ivanovna! Ievietojiet dzirnavnieku 2. palātā. Viņam ir malaria. Hinīns pa vienam pulverim, kā zināms, stundas četras pirms lēkmes, tātad pusnaktī.

Te Jums būs izņēmums! Inteliģents dzirnavnieks!»

Jau gultā gulēdams, saņēmu atbildes zīmīti, kuru žāvā­damās atnesa saīgusi Aksiņja.

«Dārgo dakter! Viss izdarīts. Pel. Lbova.»

Un iemigu.

… Un pamodos.

—       Ko tu? Kas ir? Kas noticis, Aksiņja?! — es nomur­mināju.

Aksiņja stāvēja, kautrīgi tīstīdamās tumšos brunčos ar baltiem punktiņiem. Stearīna svece meta drebošu gaismu viņas miegainajā un satrauktajā sejā.

—       Nupat atskrēja Marja, Pelageja Ivanovna likusi jūs tūliņ pasaukt.

—   Kas noticis?

—   Saka, dzirnavnieks otrajā palātā mirstot nost.

—   Ko-o?! Mirstot? Kā tad tā?!

Tai paša mirklī manas basas kājas, kurpes neatradušas, sajuta vēso grīdu. Lauzu sērkociņus un ilgi bikstīju degli, līdz tas ar zilganu liesmiņu aizdegās. Pulkstenis rādīja taisni seši.

«Ko tas nozīmē?… Ko tas nozīmē? Vai patiesi tā ne­būtu malārija?! Kas viņam lēcies? Pulss bija lielisks…»

Nepagāja ne piecas minūtes, kad es, uzrāvis zeķes uz kreiso pusi, nesapogātā, žaketē, izspūris, ar velteņiem kā­jās dažos lēcienos biju pāri pagalmam, kas vēl tinās melnā tumsā, un ieskrēju otrajā palātā.

Uz savandītās gultas blakus saņurcītam palag'ām sē­dēja dzirnavnieks, ģērbies vienīgi slimnīcas vējā. Viņu apgaismoja maza petrolejas lampiņa. Rūsganā bārda bija izspūrusi, acis likās melnas un milzīgas. Viņš grīļojās kā piedzēries. Raudzījās apkārt ar šausmu pilnu skatienu un smagi elpoja …

Kopēja Marja, muti ieplētusi, blenza dzirnavnieka tumš­sarkanajā sejā.

Pelageja Ivanovna greizi uzrautā virssvārkā un neap­segtiem matiem metās man pretī.

—        Dakter! — viņa izsaucās aizsmakušā balsī. — Zvēru, ka neesmu vainīga! Kurš gan to varēja gaidīt? Jūs vēl pats rakstījāt — inteliģents …

—   Kas noticis?!

Pelageja Ivanovna sasita rokas un teica: — Iedomājieties, dakter! Viņš visus desmit pulverus hinīna ieņēmis uzreiz! Pusnakti.

Ausa pelēks ziemas rīts. Demjans Lukičs novāca kuņģa zondi. Oda pēc kampareļļas. Mazgājamā bļoda uz grīdas bija pilna ar brūnganu šķidrumu. Dzirnavnieks gulēja vārgs, bāls, līdz zodam apsegts ar baltu palagu. Rūsganā bārda slējās stāvus gaisā. Pieliecies aptaustīju pulsu un pārliecinājos, ka dzirnavnieks ticis cauri sveikā.

—   Nu, kā ir? — es apjautājos.

—       Acīs Ēģiptes Tumsiba … Ā-a … Ū.., — dzirnav­nieks vārgā basā atbildēja.

—   Man tāpat! — es pikti atteicu.

—       Ko? — dzirnavnieks pārprasīja (viņš vēl dzirdēja vāji).

—       Pasaki man tikai vienu, tēvaini, — kāpēc tu to da­rīji?! — es viņam skaļāk iekliedzu ausī.

Un drūms, nedraudzīgs bass man atbildēja:

—       Nu, domāju, ko te ar jums piņķerēties pa vienam pulverim. Izdzēru uzreiz — un lieta darīta.

—   Tas ir kaut kas traks! — es izsaucos.

—       Anekdote, dakter! — it kā dziļās domās iegrimis, dzēlīgi noteica feldšeris.