Bet pats Rvackis man nepatika vēl vairāk nekā ķilavas viņa izdevniecībā. Rvackis bija sauss, kalsnējs maza auguma cilvēks, manās acīs, kas bija pieradušas pie blūzēm «Kuģniecībā», viņa apģērbs izskatījās ārkārtīgi savāds. Viņam bija vizītsvārki, svītrainas bikses, netīra iecietināta apkaklīte, bet pie apkaklītes viņš valkāja zaļu kaklasaiti, un šajā kaklasaitē bija iesprausta adata ar rubīnu.
Rvackis mani pārsteidza, bet es Rvacki izbiedēju vai, pareizāk sakot, uztraucu, paskaidrodams, ka esmu ieradies parakstīt ar viņu līgumu par mana romāna drukāšanu viņa izdotajā žurnālā. Tomēr viņš ātri atģidās, paņēma abus manis atnestos līguma .eksemplārus, izņēma pildspalvu, parakstīja tos, gandrīz neizlasījis, un pagrūda man abus eksemplārus kopā ar pildspalvu. Biju to jau paņēmis, kad pēkšņi paskatījos uz kārbu, uz kuras etiķetes bija redzams tīkls, kam līdzās stāvēja zvejnieks uzrotītām biksēm, un uzraksts «Augstākā labuma Astrahaņaš ķilavas», un manī uzzibsnīja kāda smeldzīga doma.
— Vai naudu man izmaksās tūlīt, ka rakstīts līgumā? — es jautāju.
Rvackis izplūda vienā vienīgā saldā, pieklājīgā smaidā.
Viņš noklepojās un sacīja:
— Tieši pēc divām nedējām, pašlaik ir maza aizķeršanās …
Es noliku pildspalvu.
— Vai pēc nedējas, — Rvackis mudīgi piebilda, — kāpēc jūs neparakstāt?
— Kad aizķeršanās nokārtosies, — es sacīju, — tad mēs pie viena parakstīsim līgumu.
Rvackis, šūpodams galvu, rūgti pasmaidīja.
— Vai jūs man neticat? — viņš jautāja.
— Apžēlojieties!
— Galu galā — trešdien! — Rvackis sacīja. — Ja jums vajag naudu.
— Diemžēl nevaru.,
— Galvenais ir parakstīt līgumu, — Rvackis prātīgi sacīja, — bet naudu varēs dabūt pat otrdien.
— Diemžēl nevaru. — Un es atbīdīju līgumu un aiztaisīju pogu.
— Vienu mirklīti, ak, kāds jūs esat! — Rvackis iesaucās. — Un vēl saka, ka rakstnieki esot nepraktiski ļaudis.
Un tad pēkšņi viņa bālajā sejā iegūla skumjas, viņš satraukti atskatījās — bija iedrāzies kāds jauns cilvēks un sniedza Rvackim baltā papīrā ietītu kartona biļeti.x «Tā ir biļete ar vietas karti,» es nodomāju, «viņš kaut kur brauc…»
Izdevēja vaigos iesitās sārtums, viņa acis iemirdzējās — kaut ko tādu es nebiju gaidījis.
Ar vienu vārdu sakot, Rvackis izsniedza man summu, kas bija minēta līgumā, bet par pārējo naudu izrakstīja vekseļus. Pirmo un pēdējo reizi mūžā turēju rokā man izsniegtus vekseļus. (Pēc vekseļu blankām kaut kur aizskrēja, pie kam es gaidīju, sēdēdams uz kaut kādām kastēm, kas izplatīja ļoti stipru zābaku ādas smaku.) Man varen glaimoja tas apstāklis, ka man ir vekseļi.
Nākamie divi mēneši man no atmiņas pagaisuši. Atceros tikai, ka es izteicu Rūdolfi sašutumu par to, ka viņš mani sūtījis pie tāda kā Rvackis, ka izdevējs nevar būt ar duļķainām acīm un rubīna adatu. Atceros arī, kā salēcās mana sirds, kad Rūdolfi sacīja: «Nu, parādiet vekseļus,» — un kā tā nostājās savā vietā, kad viņš caur zobiem izgrūda: «Viss kārtībā.» Bez tam nekad neaizmirsīšu, kā atbraucu saņemt naudu par pirmo no šiem vekseļiem. Sākās ar to, ka izkārtnes «Fotopiederumu birojs» vairs nebija un to bija nomainījusi izkārtne «Medicīnisko banku birojs».
Es iegāju un teicu:
— Man jāsatiek Makars Borisovičs Rvackis.
Skaidri atceros, kā man saļodzījās kājas, kad izdzirdu, ka M. B. Rvackis esot… ārzemēs.
Ak, sirds, mana sirds! … Bet, starp citu, tas tagad nav svarīgi.
īsi runājot: aiz finiera sienas sēdēja Rvacka brālis. (Rvackis bija aizbraucis uz ārzemēm desmit minūtes pēc mana līguma parakstīšanas — vai atceraties vietas karti?) Aloizijs Rvackis, atlētiskas uzbūves cilvēks ar drūmu skatienu, ārēji pilnīgs pretstats savam brālim, vekseli apmaksāja.
Naudu par otro vekseli es pēc mēneša, dzīvi nolādēdams, saņēmu jau no kādas oficiālas iestādes, kur vekseļi tiek protestēti (notāra kantoris vai varbūt banka, kur bija lodziņi ar režģiem).
Sākot ar trešo vekseli, biju kļuvis gudrāks — ierados pie otrā Rvacka divas nedēļas pirms termiņa un teicu, ka esmu noguris.
Rvacka drūmais brālis pirmo reizi pacēla uz mani acis un norūca:
— Saprotu. Bet kāpēc jums gaidīt termiņus? Varat saņemt arī tūlīt.
Astoņsimt rubļu vietā saņēmu četrsimt un ar lielu atvieglojumu atdevu Rvackim divus iegarenus papīriņus.
Ak, Rūdolfi, Rūdolfi! Paldies jums par Makaru un par Aloiziju. Tomēr nesteigsimies uz priekšu — tālāk būs vēl ļaunāk,
Starp citu, nopirku sev mēteli.
Un beidzot pienāca diena, kad es niknā salā atnācu uz to pašu ēku. Bija vakars. Simt sveču gaismu spuldze neciešami grieza acīs. Zem spuldzītes aiz saplākšņa sienas nebija neviena Rvacka (vai maz jāsaka, ka arī otrs bija aizbraucis). Zem šīs spuldzītes sēdēja Rūdolfi mētelī, bet viņam priekšā uz galda un uz grīdas, un zem galda gulēja pelēkzilas nupat kā nodrukātā žurnāla burtnīcas… O, acumirklis! Tagad man tas liekas smieklīgi, bet toreiz biju jaunāks.
Rūdolfi acis mirdzēja. Jāsaka, ka savu darbu viņš mīlēja. Viņš bija īsts redaktors.
Ir tādi jauni cilvēki, un jūs, protams, viņus būsiet Maskavā satikuši. Sie jaunie cilvēki atrodas žurnālu redakcijās numura iznākšanas brīdī, bet viņi nav rakstnieki. Tos var redzēt visos ģenerālmēģinājumos, visos teātros, kaut gan viņi nav aktieri, viņi apmeklē gleznu izstādes, kaut gan paši neglezno. Operas primadonnas viņi nesauc uzvārdā, bet vārdā un tēvvārdā, tāpat vārdā un tēvvārdā viņi sauc personas, kuras ieņem atbildīgus amatus, kaut gan ar šiem ļaudīm personiski nav pazīstami. Lielā teātra pirmizrādē viņi, spraukdamies starp septīto un astoto rindu, laipni māj ar roku kādam beletāžā, «Metropolē» viņi aizņem galdiņu pie paša fontāna un daudzkrāsainās spuldzītes apgaismo viņu kļošīgās bikses.