Uztvēris zemtekstu, Džeimijs ērti atspiedās ar elkoņiem uz ķēves platās muguras, tāpēc pāri dižciltīgā dzīvnieka stāvam varēja redzēt tikai viņa galvu, plecus un augšdelmus.
- Broktūrekas kungs novērtē skaistumu, kur vien tas parādās, grāfa kungs. Vienalga, dzīvniekā vai sievietē. Taču es spēju saskatīt arī atšķirību starp tiem abiem, ne tā kā dažs labs. Kad visi sāka smieties, viņš dzēlīgi uzsmaidīja Senžermēnam un uz atvadām noglāstīja ķēvei kaklu.
Džeimijs, saņēmis aiz rokas, veda mani uz nākamo stalli, un lēnākā solī mums sekoja viss viesu pulciņš.
- O! viņš izdvesa, ieelpojis gaisu, kurā jaucās zirgu, iejūga, mēslu un siena smārds, it kā tas būtu vīraks. Man nudien pietrūkst kūts smaržas. Laukos mani pārņem ilgas pēc Skotijas.
- Pēc Skotijas te diez kā neizskatās, iznākot no krēslainā staļļa, es iebildu un samiedzu acis spožajā saulē.
- Tiesa, bet lauki paliek lauki, viņš sacīja, te ir tīrs un zaļš, gaisā nav dūmu un mēslu zem kājām… ja vien neskaita zirgābolus, bet tos es neskaitu.
Bija vasaras sākums, un saule apspīdēja starp lēzeniem, zaļiem pakalniem iekārtojušās Aržantānas māju jumtus. Karaliskie staļļi atradās ārpus pilsētiņas un bija krietni pamatīgāk būvēti nekā tuvumā dzīvojošo Luija pavalstnieku mājokļi. Šķūņi un zirgu novietnes bija celti no karjerā iegūtiem akmeņiem, ar akmens grīdām, slānekļa jumtu, un te tika uzturēta kārtība, kas tālu pārsniedza Eņģeļu slimnīcas higiēnas stāvokli.
Pie staļļa stūra bija dzirdama skaļa ūjināšana, un Džeimijs apstājās kā zemē iemiets tieši laikā, citādi sadurtos ar Fērgusu, kas aizšāvās mums garām kā lingas sviests. Viņam uz papēžiem mina divi staļļa puikas, abi krietni lielāki par bēgli. Netīri zaļā svaigu mēslu svītra, kas stiepās pāri pirmā zēna sejai, ļāva noprast pakaļdzīšanās iemeslus.
Apliecinot visai ievērojamu attapību, Fērguss apcirtās pretējā virzienā, pašāvās garām sekotājiem, ielidoja sanākušo viesu pulciņa vidū un patvērās aiz aizsargvaļņa Džeimija kiltos tērptajiem gurniem. Redzēdami, ka medījums zudis, puikas bailīgi palūkojās uz tuvojošos grezni tērpto galminieku ierindu, pārmija skatienus, kas skaidri pauda viņu lēmumu, vienlaikus pagriezās un aizrikšoja projām.
Pamanījis, ka pretinieks atkāpjas, Fērguss pabāza galvu gar mana krinolīna malu un guturālā franču valodā kaut ko nosauca viņiem pakaļ; par to Džeimijs asi parāva viņu aiz auss.
- Taisies, ka tiec! viņš skarbi uzsauca. Un, Dieva dēļ, izbeidz apmētāt ar zirgāboliem tos, kas lielāki par tevi. Tagad ej un uzvedies kārtīgi. Šo padomu viņš papildināja, uzšaujot puikam pa bikšu dibenu tā, ka Fērguss aizstreipuļoja pretējā virzienā tam, kur bija pazuduši viņa uzbrucēji.
Biju lauzījusi galvu, vai ir prātīgi ņemt Fērgusu līdzi izbraucienā, bet lielākā tiesa dāmu bija ieradušās ar saviem pāžiem, kas izdarīja nelielus pakalpojumus nesa pārtikas grozus un citus
priekšmetus, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem vienas dienas izbraukumā pie dabas. Un Džeimijs bija gribējis savam audzēknim parādīt laukus, uzskatīdams, ka zēns pelnījis brīvdienas. Viss bija, kā nākas, izņemot to, ka Fērgusam, kurš nekad mūžā nebija izbraucis ārpus Parīzes, sagriezās galva no svaiga gaisa, gaismas un skaistajiem, milzīgajiem dzīvniekiem, kas staigāja viņam gar pašu degunu, un, kā sajucis prātā no laimes, visu laiku kopš ierašanās brīža viņš iekūlās nepatikšanās.
- Dievs vien zina, ko tas zēns vēl sadomās, es drūmi noteicu, noskatoties pakaļ Fērgusam. Varbūt pielaidīs uguni kādai siena ķīpai.
Džeimiju šādas izredzes itin nemaz neuztrauca.
- Gan būs labi. Visi puikas sarīko mēslu kaujas.
- Tiešām? Es pagriezos un cieši noskatīju Senžermēnu, kurš, nevainojami ģērbies baltā linā, baltā saržā un baltā zīdā -, pieklājīgi pieliecies pie hercogienes, klausījās, ko viņa saka, uz pirkstgaliem lēnām tipinot pāri salmu piemētātajam pagalmam.
- Varbūt tu tā darīji, es pazobojos. Bet viņš jau nu gan ne. Un nedomāju, ka kaut ko tādu kādreiz darījis arī bīskaps. Sāku apšaubīt, vai šī ekskursija bija prāta darbs, vismaz priekš manis. Džeimijs, rīkojoties ar gigantiskajiem Peršeroniem, bija savā elementā un nepārprotami bija atstājis iespaidu uz hercogu, kas bija labi. Turklāt pēc brauciena karietē man briesmīgi smeldza mugura, ādas kurpes sāpīgi spieda manas sakarsušās un pietūkušās kājas.
Džeimijs paraudzījās manī no augšas, pasmaidīja un paspieda man plaukstu, kura turējās viņam pie elkoņa.
- Vairs nebūs ilgi, Armaliet. Pavadonis vēlas parādīt mums apsēklošanas šķūņus, pēc tam tu ar pārējām dāmām varēsi apsēsties un uzēst, kamēr veči stāvēs un plēsīs rupjus jokus par saviem daiktiem.
- Vai skatīšanās, kā tiek aplekta ķēve, parasti izraisa tādas sarunas? Man tas likās ļoti interesanti.
- Nu, vismaz vīriešiem. Kā ir dāmām, es nezinu. Paspicē ausis, un vēlāk varēsi man pastāstīt.
Patiesību sakot, bija jūtams, ka ļaužu bariņu, kas ar grūtībām ietilpa vaislas šķūņa šaurībā, pārņēmis apspiests uzbudinājums. Šī, tāpat kā citas ēkas, bija celta no akmeņiem, tikai šeit abās pusēs centrālajai ejai nebija atsevišķu steliņģu, vienīgi neliels aploks, kuram katrā pusē bija nodalījumi zirgu turēšanai un aizmugurē koridors jeb skrejceļš ar vairākiem vārtiem, kurus varēja virināt, lai regulētu zirgu pārvietošanos.
Šķūnī bija gaišs un daudz svaiga gaisa, pateicoties tam, ka ēkas abos galos bija ierīkoti lieli, neiestikloti logi ar skatu uz laidaru, kas bija apaudzis ar zāli. Redzēju tā malā vairākas milzīgas Peršeronu ķēves plūcam zāli; kādas pāris no tām likās nemierīgas te tās, šūpojoties gurnos, gabaliņu paaulekšoja, te atkal pārgāja uz rikšiem vai pastaigas soli, spalgi zviedzot, purināja galvas ar plandošām krēpēm. Vienā tādā brīdī no steliņģa šķūņa galā atskanēja skaļš, nazāls zviedziens un nožogojuma dēļus sadrebināja varens spēriens.
- Viņš ir gatavs, man aiz muguras kāds atzinīgi nomurmināja. Nez kura jaunkundze būs tā laimīgā?
- Tā, kas ir tuvāk vārtiem, minēja hercogiene, kura vienmēr bija gatava saderēt. Lieku uz to piecas livras.
- Ak nē! Jūs, kundze, maldāties, tā ir pārāk rāma. īstā būs tā mazā, zem ābeles, kura koķeti bola acis. Redzat, kā šī mētā galvu? Es izvēlos to.
Atskanot ērzeļa zviedzienam, visas ķēves bija apstājušās, jautājoši pacēlušas purnus un nervozi kustināja ausis. Nemierīgās mētāja galvas un grudzināja; viena izstiepa kaklu un ļāva skanēt garam, augstam zviedzienam.
- Tā, Džeimijs sacīja, pamādams ar galvu. Dzirdēji, kā viņa sauc ērzeli?
- Un ko viņa saka, mans kungs? acīm zibot, jautāja bīskaps.
Džeimijs nopietni papurināja galvu.
- Tā, mans kungs, ir dziesma, pret kuru baznīcas vīrs ir kurls… vismaz vajadzētu būt kurlam. Viņa piezīme sacēla smieklu brāzmu.
Protams, izvēlējās to ķēvi, kura bija saukusi. Tikusi aplokā, viņa apstājās, kā zemē iemieta, pacēla galvu un drebošām nāsīm ostīja
gaisu. Ērzelis viņu saoda; zviedzieni pārdabiski atbalsojās pret dēļu jumtu, tie bija tik skaļi, ka sarunāties nebija iespējams.