Taču, pirms šī iecere tika īstenota, krietnu gabalu virs zemes, sienaugšā, kāds lunkans zeņķis izbāza pa lodziņu galvu. Neviens no skatītājiem, kas visu uzmanību veltīja zirgam, to nemanīja, izņemot mani. Zēns kādu brīdi skatījās pa logu uz notiekošo, tad pazuda un gandrīz tūlīt atkal parādījās, turot abās rokās pamatīgu siena klēpi. Ļoti rūpīgi izvēlējies īsto brīdi, viņš nometa sienu tieši tad, kad zirgs ar Fērgusu mugurā pagāja zem loga.
Likās, ka sprāgusi bumba. Tur, kur vēl pirms brīža atradās Fērguss, pa gaisu lidoja siens, kumeļš panikā iezviedzās, pameta gaisā pakaļkājas un aulekšoja kā Dārbi sacīkšu uzvarētājs uz galminieku pulciņu, kas, klaigājot kā zosis, pajuka uz visām četrām debespusēm.
Džeimijs bija meties man virsū, lai dabūtu mani nost no ceļa, un nogāzis zemē. Es gulēju garšļaukus zālē, un Džeimijs, sulīgi lamājoties gēlu valodā, slējās kājās. Nekavējis laiku, lai apjautātos
par manu pašsajūtu, viņš aizskrēja tajā virzienā, kurā bija pazudis Fērguss.
Zirgs bija pamatīgi pārbiedēts, tas slējās pakaļkājās, grozījās uz visām pusēm, priekškājas kūla gaisu, turot pa gabalu nedaudzos zirgkopjus un staļļa zēnus, kas drīz vien zaudēja galvu, iedomājoties, ka viņu acu priekšā viens no karaļa vērtīgākajiem zirgiem sevi sakropļos.
Stūrgalvības vai baiļu dēļ bija noticis brīnums, un Fērguss joprojām atradās savā vietā, tievās kājeles tirinājās pa gaisu, kamēr viņš šļūkāja un lēkāja pa muguru, kas cilājās augšā lejā. Zirgu puiši vienā mutē bļāva, lai puika atlaiž rokas, bet viņš nemaz neklausījās, tikai, cieši aizmiedzis acis, turējās pie divām saujām zirga astru kā pie dzīvības. Vienam no kopējiem bija mēslu dakšas; viņš tās draudīgi vicināja, un Montresora kundze bailēs spalgi iekliedzās, acīmredzot nospriedusi, ka puisis vēlas uzdurt uz tām bērnu.
Šāda spalga bļaušana itin nemaz neiedarbojās nomierinoši uz kumeļa nerviem. Tas dancoja un lēkāja, kāpjoties atpakaļ no cilvēku loka, kas pamazām savilkās aizvien ciešāk. Nedomāju, ka kopējs bija nolēmis nocelt Fērgusu no zirga muguras ar dakšām, un tomēr pastāvēja nopietnas briesmas, ka puika tiks sabradāts, ja nokritīs… un es šaubījos, vai viņš vēl ilgi spēs no šāda likteņa izvairīties. Pēkšņi zirgs izvēlējās nelielu birzīti, kas auga netālu no aploka, vai nu meklējot glābiņu no cilvēkiem, vai arī izsecinājis, ka koku zari varētu noraut viņa mugurai piezīdušos asinssūcēju.
Kad dzīvnieks paskrēja zem pirmajiem zariem, es zaļajā lapotnē pamanīju sarkanu tartānu, un tūlīt noplaiksnīja košs zibsnis, kad Džeimijs izlēca no savas slēptuves. Viņš deva sitienu zirgam no mugurpuses, tad aizvēlās pa zemi, pledam plandot un kailajām kājām spārdoties; uzmanīgs skatītājs pamanītu, ka šim skotam šobrīd zem kiltiem nekā nav.
Galminieku pulciņš visi kā viens traucās uz priekšu, visu uzmanību pievēršot pakritušajam Broktūrekas saimniekam, bet zirgkopji sekoja mūkošajam zirgam uz birzītes otru malu.
Džeimijs gulēja zem skābaržiem uz muguras, seja zaļganbāla, acis un mute plati ieplestas. Rokas cieši turēja Fērgusu, kurš kā
dēle bija piekļāvies glābēja krūtīm. Kad es pieskrēju pie vīra, viņš samirkšķināja acis un vārgi mēģināja pasmaidīt. Klusā sēkšana, kas plūda no atvērtās mutes, pamazām pārgāja seklā elpošanā, un es atvieglojumā atslābu viņam bija tikai aizsista elpa.
Beidzot aptvēris, ka zirgs zem viņa vairs nepārvietojas, Fērguss piesardzīgi pacēla galvu. Tad spēji pieslējās sēdus uz sava darba devēja vēdera un dedzīgi iesaucās:
- Tas bija brīnišķīgi, kungs! Vai varam to izdarīt vēlreiz?
Veicot glābšanas operāciju Aržantānā, Džeimijs bija sastiepis ciskas muskuli, un, kad atgriezāmies Parīzē, viņš jau stipri kliboja. Aizsūtījis Fērgusu kuram ne pārdrošais izlēciens, ne tam sekojošais sods nebija kaitējis uz virtuvi, lai pats meklē sev vakariņas, Džeimijs ieslīga krēslā pie kamīna un masēja pietūkušo kāju.
- Vai stipri sāp? es līdzjūtīgi jautāju.
- Drusku. Bet mazliet to atpūtināšu, un gan jau būs labi. Viņš piecēlās un ar baudu izstaipījās, garās rokas gandrīz pieskārās nomelnējušajiem ozolkoka baļķiem virs kamīna. Karietē kļuvu gluži stīvs; vajadzēja labāk jāt ar zirgu.
- Mmm. Es arī. Berzēju sev krustus, kas smeldza no ilgās sēdēšanas vienā pozā. Likās, ka sāpes caur iegurni slīd lejup uz kājām, laikam jau grūtniecības dēļ locītavas zaudēja elastību.
Pārlaidu roku Džeimija kājai, pārbaudot, vai nav ievainojuma, un pamāju uz dīvānu.
- Nāc, atgulies uz sāniem. Man tavai kājai ir viena laba smērite; ierīvēšu, un sāpes mazliet atlaidīsies.
-Ja tu tā vēlies. Viņš stīvi izslējās stāvus, tad apgūlās uz kreisajiem sāniem un savilka kiltus uz augšu virs ceļgala.
Atvēru savu zāļu lādi un sāku pārcilāt kārbiņas un burciņas. Dadzis, sarkanā goba, pelargonija… ā, te tā bija. Izcēlu zilu stikla pudelīti, kuru man bija iedevis Forēza kungs, un noskrūvēju vāciņu. Piesardzīgi paostīju gaisu; ziedes ātri sasmaka, bet likās, ka šajā iejaukta krietna porcija sāls, lai labāk saglabātos. Ziedei bija
patīkama, maiga smarža un skaista krāsa, tāds trekns svaiga krējuma dzeltenigums.
Paņēmu pamatīgu pikuci, pavilku augstāk kiltus, lai netraucē, un ieziedu Džeimija augšstilba garo muskuli. Kāja bija silta; tas nebija karstums, kas liecinātu par infekciju, bet normāls siltums, kādu izstaro jauna vīrieša miesa, kas pietvīkusi no kustībām un pulsē no veselības. Viegli iemasēju ziedi ādā, sajūtot cietā muskuļa pietūkumu un sataustot iedobumu starp kvadricepsu un paceles cīpslu. Kad piespiedu stingrāk, Džeimijs iekunkstējās.
- Sāp? es jautāju.
- Kā ta’, drusku, bet turpini. Tāda sajūta, ka kļūst labāk. Viņš iesmējās. Nevienam citam es neatzītos, tikai tev, Armaliet, bet tas bij brangi. Vairākus mēnešus nebiju dabūjis tā izvingrināt locekļus.
- Labi, ka izpriecājies, es vēsi noteicu, paņemdama vēl mazliet ziedes. Man arī bija interesanti piedzīvojumi. Nepārtraucot masāžu, es izstāstīju par Sendringema piedāvājumu.
Džeimijs par atbildi norūcās un mazliet saviebās, kad es pieskāros kādai sāpīgai vietai.
- Tātad Kolamam bij taisnība, ka šis kungs, iespējams, varēs man palīdzēt tikt vaļā no apsūdzības.
- Tā izskatās. Tikai jautājums ir šāds: vai tu to vēlies? Centos neaizturēt elpu, gaidot atbildi. Viens iemesls bija tāds, ko es jau zināju, Freizeri kā dzimta bija pazīstami ar savu stūrgalvību, un, kaut arī Džeimija māte bija dzimusi Makenzija, viņš pats caur un cauri bija atsities Freizeros. Ja reiz bija ieņēmis galvā, ka apturēs Čārlzu Stjuartu, tad diez vai būs ar mieru atkāpties no sava nodoma. Tomēr ēsma bija kārdinoša gan man, gan arī viņam. Iespēja atgriezties mājās, Skotijā, un dzīvot mierā.
Bet tas, protams, nebija vienīgais šķērslis. Ja tā notiktu un mēs atgrieztos, ļaujot Čārlza plāniem ritēt savu gaitu, līdz īstenotos man zināmais nākotnes scenārijs, tad miers, ko mēs baudītu Skotijā, patiesi nevilktos ilgi.
Džeimijs, acīmredzot izsekojis manai domai, nošņaukājās.
- Zini, ko es tev, Armaliet, teikšu? Ja es domātu, ka Čārlzs Stjuarts varētu gūt panākumus atbrīvot Skotiju no Anglijas virskundzības -, es atdotu visas savas zemes, savu brīvību un dzīvību, lai palīdzētu viņam. Varbūt viņš ir niekkalbis, bet karalisks niekkalbis, un rādās, ka drosmes viņam netrūkst. Džeimijs nopūtās.