Tad lūk, kā tā izskatās.
Tad lūk, kāda ir sajūta.
Beigu spēle.
Šausmu kliedzieni vairs nesasniedz viņas ausis, iestājas apdullinošs klusums.
I ai gan Sara tam bija gatavojusies gandrīz visu mūžu, viņa nedomāja, ka tas tiešām notiks.
Viņa cerēja, ka nenotiks. 742,42898 dienas. Viņai vajadzēja kļūt brīvai. Akmens velk kaklu.
„SĀRA!” Kāds viņu stipri parauj aiz rokas. Uguns lode ir aizgrābjoša, briesmīga un pēkšņi arī dzirdama. Viņa burtiski dzird, kā tā šķeļ gaisu, dedzina, trako. „Nāc! TŪLIŅ!” Tas ir Kristofers. Laipnais, drosmīgais, stiprais Kristofers. Viņa seja ir sarkana aiz satraukuma un karstuma, acis asaro, no lūpām šķiežas siekalas. Kāpņu pakājē viņa redz savus vecākus un brāli.
Viņu rīcībā ir dažas sekundes.
Varbūt mazāk.
Rīta debesis satumst, kļūst melnas, un uguns lode ir klāt. Nomācošs karstums. Paralizējošs troksnis.
Viņi ies bojā.
Pēdējā brīdī Kristofers noripo no skatuves, paraudams Sāru sev līdzi. Gaiss ož pēc degošiem matiem, koka, plastmasas. Amulets ar tādu spēku tiecas pretī meteorītam, ka ķēdīte iegriežas kakla miesā.
Viņi aizver acis un sakņūp zālē. Sāra jūt, kā akmens atbrīvojas. Tas peld gaisā, meklē meteorītu, un pēdējā brīdī milzīgā uguns lode maina virzienu, apstājas tūkstoš pēdu attālumā un pārlec viņiem pāri kā plakans akmens pa gludu ezera virsmu. Tas notiek tik ātri, ka neviens to nepamana, bet kaut kā, kaut kāda iemesla dēļ senais akmentiņš viņus ir paglābis.
Meteorīts pārlido pāri cementa tribīnei un nokrīt ceturtdaljūdzi uz austrumiem. Tur ir skolas ēka. Stāvvieta. Basketbola laukumi. Tenisa korti.
Vairs ne.
Meteorīts tos iznīcina.
Bum.
To vairs nav.
Visas pazīstamās vietas, kur Sāra vadījusi savu dzīvi savu normālo dzīvi -, acumirklī ir iznīcinātas. Viss noslaucīts no zemes virsas.
Sākusies jauna nodaļa, gan nc tāda, kādu Sāra bija gaidījusi.
Pāri laukumam pārveļas triecienvilnis, nesot līdzi putekļus un tumsu. Viņi jūt stipru triecienu, tas pieplacina pie zemes, nogāž no kājām, pārplēš bungādiņas.
Gaiss ir karsts un smacīgs, pilns ar pelēkām un brūnām, un melnām daļiņām. Grūti kaut ko saskatīt. Kristofers joprojām ir blakus Sārai.
Tur viņu. Sargā viņu. Viņš pievelk viņu cieši klāt, kad sāk birt akmeņu, gružu un dievs vien zina kā krusa. Apkārt ir arī citi, daži ievainoti. Viņi klepo. Viņi nemitējas raudāt. Viņi nemitējas trīcēt. Grūti elpot. Vēl viens triecienvilnis iespiež viņus vēl dziļāk zemē. Sārai aizsitas elpa. Putekļus izgaismo ziboši gaismas šķēpi. Zeme dreb, un viņiem apkārt sāk krist atlūzas. Cementa un tērauda-gabali, sadragātas mašīnas, mēbeles. Viņi var vienīgi gaidīt, lūgt Dievu, kaut nekas neuzkristu virsū. Kristofers tur Sāru sāpīgi cieši. Viņa ieurbjas ar nagiem puiša mugurā.
Viņiem nav ne jausmas, cik laika pagājis, kad gaiss pamazām kļūst tīrāks un atgriežas arī mazāki trokšņi. Cilvēki gaudo sāpēs. Sauc cits citu. Atskan arī viņas vārds.
Tēvs.
„Sāra. SĀRA!”
„Šeit!” viņa iekliedzas. Balss šķiet slāpēta un skan kā no tālienes, pat viņai pašai. Ausīs joprojām zvana. „Es esmu šeit!”
No putekļu mākoņa iznirst viņas tēvs. Viņa galvu klāj asinis un pelni. Netīrajā sejā spoži un dzidri izceļas acu baltumi. Viņš zina to pašu, ko viņa.
Beigu spēle.
„Sāra!” Tētis atklumburo līdz viņiem un nokrīt ceļos, apskaudams viņus abus. Viņi raud. Ķermeņi raustās. Visapkārt kliedz cilvēki.
Sāra uz brīdi atver acis un redz sev priekšā Rīnu, apdullušu, šokā. Viņas labākajai draudzenei trūkst kreisās rokas virs elkoņa; palikušas tikai asinis un ādas skrandas, un saplosīts kauls. Izlaiduma mantija ir norauta, bet cepure nez kā palikusi galvā. Ķermeni klāj sodrēji. Sāra sauc: „Rīna! Rīna!” bet Rīna nedzird. Viņa ienirst atpakaļ putekļos, un Sāra zina, ka viņa draudzeni nekad vairs neredzēs.
„Kur ir mamma?” viņa čukst, lūpas tēta ausīm piespiedusi.
„Mēs bijām kopā. Es nezinu.”
„Akmens, tas… tas…”
„Es zinu.”
„Sāra?” tā ir viņas mamma, kas sauc.
„Šeit!” visi trīs reizē atsaucas.
Sāras mamma rāpo pie viņiem. Galvas labajā pusē viņai vairs nav matu. Seja ir apdegusi, taču ne pārāk smagi. Ieraudzījusi viņus, mamma izskatās tik laimīga. Taču šis skatiens atšķiras no tā, kuru viņa veltīja Sārai, kad meitene kāpa uz skatuves.
Es teicu runu, Sāra domā. Es teicu izlaiduma runu. Cilvēki bija laimīgi. Tik laimīgi.
„Olova,” Saimons klusi saka, pastiepdams roku pretī sievai. „Teits?” Olova papurina galvu. „Es nezinu.”
Sprādziens tālumā.
Gaiss pamazām noskaidrojas, skatienam atklājas asinspirts. Visapkārt ir ķermeņi. Elopejiem un Kristoferam ir laimējies. Sāra redz galvu. Kāju. Rumpi. Netālu no viņiem zemē nokrīt cepure.
„Sāra, tas notiek. Tas notiek pa īstam.”
Tas ir Teits, kurš, rokas izstiepis, tuvojas viņiem. Viena plauksta sažņaugta dūrē, otrā viņš tur greipfrūta lieluma zeltaini zaļu akmeni, ko caurauž melnas metāla dzīslas.
Viņš ir apbrīnojami tīrs, it kā tas viss nebūtu viņu skāris. Viņš smaida. Mute ir pilna ar asinīm. Teits reiz bija Spēlētājs, bet vairs ne. Izskatās, ka viņš gandrīz vai priecājas par māsu, par spīti visam, kas noticis apkārt. Par spīti nāvei, iznīcībai, visam, kas kā viņi zina tuvojas.
„Es tos atradu!” tagad Teits ir 10 pēdu attālumā. Kaut kur atskan vēl viens neliels sprādziens. Viņš atver dūri un ieliek mazāko akmeni, kas reiz karājās viņai kaklā, lielākajā, daudzkrāsainajā akmenī. „Nevainojami sakrīt.”
,JNukumi” godbijīgi saka Saimons.
,Jaukumi,” mazāk godbijīgi saka Sāra.
„Ko?” Kristofers jautā.
Sāra atbild: „Neko…”
Bet viņu pārtrauc sprādziens, kas parauj gaisā metāla šķembas. Gandrīz sešas pēdas gara tērauda šķēpele ieduras Teitam tieši krūtīs. Viņš ir pagalam. Miris. Nogalināts vienā acumirklī. Viņš krīt atmuguriski, joprojām turēdams rokā Sāras akmens piekariņu un za|o, dzīsloto akmeni. Māte iekliedzas, tēvs sauc: „Nē!”
Sāra nespēj parunāt. Kristofers šokēts skatās. No Teita krūtīm sūcas asinis. Acis ir atvērtas un stiklainas, tās nedzīvi blenž debesīs. Pēdas raustās, pēdējā dzīvība viņu pamet. Bet akmens un piekariņš ir drošībā. Tas nav nejauši.
Akmeņiem ir nozīme.
Tie nes vēsti. *
Šī ir Beigu spēle.
.
HAGO TLALOKS
Tlaloku nams, Sv. Elizas iela 12, Huljaka, Puno, Peru
Hago Tlaloka krosenes skrapst uz saplēstiem stikliem. Ir nakts, un ielu apgaismojums ir izdzēsts. Tālumā gaudo sirēnas, bet visādi citādi Huljakā valda klusums. Pirms tam gan bija haoss, kad Hago devās uz krāteri pilsētas centrā, lai paņemtu to, kas viņam atsūtīts. Aptrakušie izdzīvotāji metās ielās, dauzīja veikalu skatlogus, ņēma visu, ko gribēja.
Hago tēvam tāda laupīšana nebūs pa prātam, jo viņš atbild par vairāku vietējo uzņēmēju aizsardzību. Bet Hago nevaino savus ļaudis. Lai izbauda ērtības, kamēr vēl var. Hago ir pašam savs dārgums: akmens, vēl silts, noglabāts somā, kas uzmesta plecā.
Pret mājām triecas karsts vējš, tas atnes pelnus un deguma smaku. Ne velti Huljaku sauc par Peru Vēju pilsētu. Atšķirībā no vairākuma savu ļaužu Hago ir daudz ceļojis ārpus pilsētas. Viņš ir nogalinājis vismaz divreiz katrā kontinentā, taču vietas, kur nav vēja, viņam joprojām šķiet dīvainas.