Bosis izslēdz viedtālruni, ieliek to bikšu staras kabatā, nospļaujas. „Burbuļgumiju?” Baitsahans sniedz košļenes paciņu Terbišam. Strēlnieks sarauc pieri un paceļ šauteni šķērsām pāri krūtīm, turēdams to abās rokās.
Terbišs papurina galvu. „Paldies, nē. Mēs nu brauksim.”
Baitsahans iebāž gumiju kabatā. „Labi.”
Džalairs pieceļas kājās, un Altans sāk tīt akmeni atpakaļ ādā. „Nepūlies,” Džalairs pavēclass="underline"
Lauznis kļūst nikns. „Jūs, sīkie smerdeļi, taču neteiksiet, ka grasāties to pievākt, ko?”
Baitsahans izpūš rozā burbuli. Tas pārsprāgst viņam uz sejas, un viņš to ielaiza atpakaļ mutē. „Tieši to mēs sakām.”
Terbišs izvelk no jostas ģērējamo dunci un pakāpjas soli atpakaļ. „Piedod, puika, bet nekas nesanāks. Mēs pirmie to atradām.”
„Pirmais to atrada kāds jaku gans.”
„Es te neredzu nevienu jaku ganu,” saka Lauznis.
„Mēs likām viņiem pazust no šejienes. Un viņi zina, ka jāklausa. Akmens pieder mums.”
„Viņš ir pieticīgs,” Džalairs piebilst. „Patiesībā tas pieder viņam vienam.”
„Tev?” Terbišs neticīgi jautā.
„Jā.”
,,Ha!” Lauznis noskalda, satverdams stieni kā pīķi. „Pirmoreiz dzirdu kaut ko tik smiek…”
Džalairs pārtrauc Lauzni, sagrābdams stieni, izgriezdams to viņam no rokām un ietriekdams aso galu Lauznim krūšu kaulā tā, ka vīrietim aizsitas elpa. Strēlnieks pieliek pie pleca savu .30-06, bet nepaspēj izšaut, kad precīzi cauri kaklam izurbjas bulta.
Viņi bija aizmirsuši par Bomi aiz zirga.
Allans, vīrietis ausainē, pārliek roku pāri sainim, bet Bosis met viņam ar melnu metāla šautriņu, tā ir apmēram astoņas collas gara un puscollu diametrā. Šautriņa izduras cauri Altana cepures ausij un ieurbjas galvā dažu collu dziļumā. Viņš sabrūk, un pa muti sāk tecēt putas. Rokas un kājas raustās. Acis pārgriežas.
Terbišu pārņēmušas šausmas, viņš nespēj ticēt savām acīm. Vīrietis pagriežas un skriešus metas uz mašīnu.
Baitsahans caur zobiem īsi iesvilpjas. Zirgs pierikšo viņam blakus, zēns uzlec tam mugurā, iesper sānos. Dažu sekunžu laikā viņš panāk Terbišu. Baitsahans cieši savelk grožus, zirgs saslejas pakaļkājās un ar priekškājām triecas pret Terbiša pleciem un kaklu. Vīrietis tiek iebradāts zemē, kad zirgs apmet ciešu loku vispirms uz vienu, tad otru pusi, lēkādams pāri Terbiša ķermenim, sadragādams viņa kaulus, atņemdams dziestošo dzīvību.
Kad Baitsahans atgriežas pie krātera. Lauznis sēž zemē, kāju uz priekšu izstiepis, viņam ir asiņains deguns un rokas sasietas aiz muguras.
Stienis ir aizbāzts viņam aiz elkoņiem, un Džalairs ceļ to augšā. Baitsahans nolec no zirga.
Vīrietis nospļaujas. „Ko mēs esam jums…”
Baitsahans piespiež viņam pirkstu pie lūpām. „Kuš.” Viņš izstiepj otru roku, nez no kurienes uzrodas Bomis un ieliek tajā garu un spožu asmeni. „Nerunā.”
„Ko tu dari?” vīrietis činkst.
„Spēlēju,” Baitsahans attrauc.
„Ko? Kāpēc?” Lauznis jautā.
Baitsahans pieliek dunci vīrietim pie kakla un lēnām pārgriež viņam rīkli.
„Šī ir Beigu spēle,” Baitsahans nosaka. „Neviens nejautā, kāpēc.”
.
SARA ELOPEJA
Hlopeju nams, Džejersonstrīta 55, Omaha, Nebraska, Savienotās Valstis
Sāra negrib, ka viņas brālis ir miris vai labākā draudzene guļ reanimācijā bez rokas, vai ka viņas skola ir nopostīta. Viņa negrib, ka lielākā daļa klasesbiedru ir iznīcināti. Viņa negrib neko no tā. Viņa negrib būt Spēlētāja.
Pati vainīga.
Viņa sēž pie galda, kas pārsegts ar linoleja galda drānu, savijusi pirkstus. Saimons un Olova stāv viņai aiz muguras. Kristofers atgriezās katastrofas vietā, lai palīdzētu izvilkt no gruvešiem izdzīvojušos un darītu visu, ko vien var. Tāds viņš ir, labs. Labs un drosmīgs, un stiprs.
Kristofers nezina, ne kas ir Sāra, ne kas viņai būs jādara. Viņš nezina, ka meteorīts nokrita no debesīm, lai nogādātu viņai vēsti. Savā ziņā visus šos upurus radīja Sāras klātbūtne. Un bojā gājušo būs vēl vairāk, ja Sāra nespēlēs. Visi simtiem, tūkstošiem kilometru rādiusā mirs, ja viņa neuzvarēs.
Elopeji joprojām ir šokā. Viņi izskatās kā aktieri filmā par karu. Sāra nav runājusi. Saimons visu laiku klusi raud. Olova nocietina sirdi pret to, kas ir noticis un kas vēl notiks.
Daudzkrāsainais meteorīts guļ uz galda uz sena keramikas šķīvja. Olova viņiem ir paskaidrojusi, ka to sauc pallasīts niķeļa-dzelzs akmens, kuru caurauž krāsaina viela, ko sauc par olivīnu. Lai gan izmērā mazs, tas sver 9,91 kilogramu. Pallasītā ir izdobts nevainojams trīsstūrveida caurums.
Akmens, kas norāvās Sārai no kakla un izglāba viņus, guļ uz galda. Tas ir piķa melns, tumšāks nekā Sāras acu zīlītes.
Līdzās akmenim ir dzeltena papīra loksne ar skrandainām malām un stikla biķeris ar dzidru šķidrumu.
Sāra paņem akmeni. Viņi ir apsprieduši šo brīdi daudzus gadus. Lai gan Sāra nekad neticēja, ka tas pienāks, un nedomā, ka viņas vecāki tam ticēja, tas ir noticis. Viņiem jāizpilda katrs solis noteiktā secībā. Bērnībā, kad viņi vēl nebija piemēroti Spēlei, Sāra ar Teitu spēlēja lomu spēli, kurā to dara. Viņi bija bērni. Kā muļķīši viņi domāja, ka Beigu spēle būs forša. Tā nav.
Sāra groza rokā akmeni. Tas ir četrskaldnis. Četrām trīsstūra skaldnēm ir precīzi tādi paši izmēri kā caurumam meteorītā. Mazais piramīdveida akmens ir pazīstams un tomēr svešs. Nav ziņu par precīzu tā vecumu, bet Elopeji zina, ka tas ir vismaz 30 000 gadu vecs. Tas nāk no tik tālas cilvēces senatnes, kad ļaudis vēl nenojauta par perfektajām zelta trijstūru proporcijām. Bet te nu tas ir. Nodots no paaudzes paaudzē atkal un atkal, un atkal. Vēstures artefakts no laika pirms vēstures. Vēstures, kas, kā tiek uzskatīts, nav pastāvējusi.
„Nu tad aiziet,” Sāra saka.
Tas brīdis ir klāt.
Nākotne nav uzrakstīta.
Notiks tas, kam jānotiek.
Viņa paceļ akmeni virs meteorīta, tas izlec meitenei no rokas un iegulst vietā, savienodamies ar pallasītu. Tievā spraudziņa starp abiem priekšmetiem izzūd. Brīdi nekas nenotiek. Akmens ir akmens, ir akmens, ir akmens. Bet viņu acu priekšā akmens, kuru Sāra bija valkājusi kaklā, pārvēršas putekļos, tāpat kā 3,126 collu biezais meteorīts, kas to ieskāva. Putekļi sajaucas, griežas, dejo, nosēžas pēc
11 sekundēm.
Viņa šo procesu apguva piecu gadu vecumā. Katrs solis jāizpilda pareizajā secībā.
Viņa ieber putekļus pergamentā.
„ Ahama muhu lopeke tepe, ” viņas tēvs skandē caur klusām asarām. Viņš gribētu sērot par bojā gājušo dēlu, bet zina, ka tam šobrīd nav laika.
Viņa izkliedē putek|us.
„Ahama muhu gobekli mu, ” apņēmīgāk skandē māte.
Viņa aplej putekļus ar šķidrumu.
„ Ahaman jeje. Ahaman kerma, ” vecāki skandē kopā.
No putekļiem ceļas tvaiks; gaisā uzvēdī kodīga smaka; papīra malas uzrullējas uz augšu, un plakanā lapa pārvēršas bļodā.
„Ahamanjeje. Ahaman kerma, ” vecāki skandē kopā.
Viņa paceļ trauku, samaisa saturu.
Šķidrums iztvaiko, un putekļi kļūst sarkani.
Tas parādās.
Vēstījums.
Aicinājums.
