Zaigojošā pasaule
A. G R I N S
Zaigojošā pasaule
.
I DAĻA
«Tas ir — tur…»
Svifts
apgāztā arēna
I
Raibā afišu kņada pilsētas ļaudīm septiņas dienas vēstīja par «Dubultās Zvaigznes Cilvēka» neparasto uzstāšanos cirkā «Solejs»; līksmojošajās viesistabās, salonos, teātra aizkulisēs, restorānos, dzertuvēs un virtuvēs par tamlīdzīgām lietām vēl nekad nebija tik daudz runāts. Patiesi, cirka māksla vēl nekad nebija solījusi tik daudz — nebija vilinājusi satraukumu ziņkāres novadā kā tagad. Pat atlētu cīkstēšanās — Nērona un Heliogabala[2] izdzimušo garīgo pēcnieku iemīļotā izprieca — palika otrajā vietā, kaut gan jau bija atbraukuši un, smēķējot visai resnas re- gālijas un sagādājot pārsteigumu un sirds trīsas nobriedušām, bet kvēlām dāmām, demonstrēdami savus barokļiem līdzīgos ķermeņus, pa bulvāriem klīda Hrepers un Nuārs — afrikāņu Libērijas nēģeris. Nobālēja pat slavenais spēkavīrs žonglieris Mireijs, kurš meta gaisā mirdzošu svaru bumbu virtenes. īsāk sakot, cirks «Solejs» solīja tiešām nebijušo. Kādu mirkli pakavējoties pie afišas, mēs gūsim pilnīgāku priekšstatu par tās iespaidu uz ļaužu pūli, nekā dod visi piemēri un salīdzinājumi. Kas tad tur bija nodrukāts?
«Trešdien,» afiša stāstīja, «1913. g. 23. jūnijā pirmo, vienīgo un beidzamo reizi uzstāsies apbrīnojams, neredzēts, izcils fenomens, kas iepriekš nekad nekur nav uzstājies un kas sevi dēvē par «Dubultās Zvaigznes Cilvēku».
Cilvēks bez svara Lidojošais skrējiens Brīnumainais lidojums
īsta lidināšanās gaisā bez slēptu mehānisku līdzekļu un ietaišu palīdzības.
Dubultās Zvaigznes Cilvēks ne mazāk par trim sekundēm paliek karājamies gaisā.
Dubultas Zvaigznes Cilvēks — musu gadsimta zinātnes lielākā mīkla.
Tā kā izrāde ir vienreizīga un neatkārtojama, biļetes tiks pārdotas no 19. jūnija līdz uzstāšanās dienai. Cenas trīsreiz augstākas.»
Agasizs, cirka «Solejs» direktors, paskaidroja žurnālistiem sekojošo: pirms dažām dienām pie viņa atnācis nepazīstams cilvēks; pat tik slīpēta zeļļa kā Agasiza asā acs īsās tikšanās brīdī nebija uzķērusi neko tādu, kas šo cilvēku īpaši iezīmētu. Apmeklētāja vizītkartē bijis rakstīts: E. D. — un viss; ne adreses, ne profesijas …
Sādi runājot, Agasizs centās radīt iespaidu, ka viņam zināms daudz vairāk, nekā varētu domāt, bet viņš ir atturīgs svarīgu iemeslu dēļ. Agasizs teica:
— Manā priekšā bija cirka pasaulei svešs, neapšaubāmi izglītots un bagāts cilvēks. Es neiztaisu noslēpumu no tā, ko novēroju viņā, bet… jā, viņš ir retums pat man, kaut trīsdesmit gados ne mazumu esmu pieredzējis. Pie mums viņš nestrādā. Viņš neko neprasīja, neko nelūdza. Es par viņu neko nezinu. Viņa adrese man nav zināma. Nebija jēgas šajā virzienā kaut ko censties izdibināt, jo viena vienīga viņa uzstāšanās nav saistīta ne ar viņa pagātni, ne ar personību. Mums tas nav vajadzīgs. Tomēr «Solejs» ir un būs savu uzdevumu augstumos, tāpēc es nevaru izlaist no rokām tik retu putnu. Viņš piedāvāja vairāk, nekā varētu dot pats Barnums, ja augšāmceltos un ierastos šeit ar visiem saviem zvēriem.
Viņa priekšlikums bija šāds: publikas priekšā viņš uzstāsies vienreiz; patiešām vienreiz, ne vairāk, ne mazāk, — bez honorāra, bez cienasta, bez jebkādas citas atlīdzības. — Sie Agasiza trīs «b e z» nosvilpa solīdi un gardi. — Es piedāvāju gan šo, gan to, bet viņš atteicās.
Pēc viņa lūguma es apsēdos kaktā, lai netraucētu vingrināšanos. Viņš pagājās līdz durvīm, noslēpumaini un šķelmīgi pameta ar acīm, bet pēc tam — bez lēciena, bez jebkādas redzamas piepūles līgani pacēlās gaisā, pavirzījās pāri galdam, uzkavējoties virs tā — virs šīs pašas tintnīcas, — ne mazāk par divām sekundēm, tad nedzirdami, pavisam bez trieciena viņa kājas atkal pieskārās zemei. Tas bija tik ērmoti, ka man pārskrēja drebuļi, bet viņš palika mierīgs kā klauns Dodijs pēc tam, kad, pats karājoties trapecē, viņu zobos griež Ernsts Vits. «Tas arī viss, ko es protu,» viņš teica, kad mēs atkal apsēdāmies, «bet to es atkārtoju vairākas reizes, ar ieskrējienu un no vietas. Iespējams, ka būšu formā. Tad publika redzēs vairāk. Tomēr par to galvot nevar.»
Es pajautāju, ko viņš zina un domā par sevi kā par ārkārtēju, brīnumainu fenomenu. Viņš paraustīja plecus. «Par to es zinu ne vairāk kā jūs; droši vien ne vairāk kā zina daži rakstnieki par saviem sižetiem un tēmām: tās uzrodas. Tāpat tas uzrodas man.» Vairāk viņš neko nepaskaidroja. Es biju satriekts. Piedāvāju viņam miljonu; viņš atteicās — un pat — nožāvājās. Es neuzstāju. Viņš atteicās tik nepārprotami un kategoriski, ka mana uzstājība būtu līdzinājusies pazemojumam. Tomēr es, dabiski, pajautāju, kas spiež viņu uzstāties publiski. «Laiku pa laikam,» viņš teica, «manas spējas, ja tās netiek atjaunotas, pavājinās; tās pilnīgi atjaunojas, ja maniem vingrinājumiem ir skatītāji. Lūk, vienīgais būtiskais, ar ko esmu cieši saistīts.» Bet es neko nesapratu; jādomā, viņš pajokoja. Man radās iespaids, ka esmu runājis ar dižu cilvēku, kurš cieši jo cieši glabā savu inkognito. Viņš ir jauns, nopietns kā anatoms, lieliski ģērbies. Viņš nēsā briljanta adatu kādu trīssimt tūkstošu vērtībā. Par visu to ir vērts padomāt.
Tūdaļ nākamajā dienā rīta un vakara laikraksti nodrukāja interviju ar Agasizu; kādā avīzē parādījās pat dīvainā iebraucēja artista improvizēts portrets. Tā ūsas un kuplie mati būtu darījuši godu jebkurai mat- audzēšanas reklāmai. Acis izbolījis, uz skatītāju raudzījās ugunīgs skaistulis.
Pa to laiku visas šīs jezgas vaininieks, pāršķirstījis avīzes un tiku tikām iztīksminājies par interesanto portretu, ievaicājās: «Nu, Drud, vai divdesmit trešajā tu būsi cirkā?»
Atbildot pats sev, viņš piemetināja: «Jā. Būšu un paskatīšos, kā šī spēcīgā pūsma, šī viesuļa brāzma nodzēsīs mazo, kūtro aprobežotā prāta liesmiņu, ar kuru tā dižojas «dabas valdnieks». Un sviedru lāses pārklās viņa seju …»
II
Ne mazāk spēcīgi kā publiku varens intereses vilnis sagrāba visu cirka trupu, ieskaitot apkalpotājus, biļešu kontrolierus un zirgu puišus. Sāka klīst baumas, ka «Dubultā Zvaigzne» (kā viņš pavēlēja sevi dēvēt afišā) esot grāfs un miljardieris, un ilgās pēc viņa, rijot siekalas restorāniskos un juvelieriskos sapņos, jau tvīka cirka jātnieces; jau balerīnas, no kurām ikviena cerēja savaldzināt titulēto savādnieku, tirdīja spoguli un ar putām uz lūpām Strīdējās, kuru no tām
viņš nopirks par augstāku cenu. Klauni centās izdomāt, kā, parodējot debitantu, sasmīdināt skatītājus. Dzērājs skribents Debors paspēja sameistarot tiem vairākus dialogus, par kuriem jau iemeta šņabīti un žvadzināja sudraba sīknaudu. Skaudības māktie vingrotāji, voltižētāji un žonglieri līdz pēdējam brīdim vienā balsī apgalvoja, ka noslēpumainais viesis esot no Indijas ieradies šarlatāns, kas tur mazliet apguvis suģestiju, un pareģoja viņam fiasko. Viņi tāpat mēģināja izplatīt ziņas, ka viņu sāncensis arēnā esot bēgujojošs noziedznieks. Viņi tāpat izdomāja, ka «Dubultā Zvaigzne» esot daudzkārt pieķerts kāršu spēles šulers. Viņi arī sacerēja interesanto nostāstu, kā ar šantāžu viņš esot atbruņojis rāmu kļuvušo Aga- sizu. Bet īstenībā neviens neko nevarēja pateikt; miglainā tenku spirāle vijās, neskarot centru. Vienīgi klauns Arsi, kurš mīlēja atkārtot: «Es zinu un esmu redzējis visu, tāpēc ne par ko nebrīnos,» — īpaši uzsvēra šo frāzi, ja saruna skāra «Dubulto Zvaigzni»; taču klauna slimīgajā, žultainajā sejā atspoguļojās blāvas izbailes, ka viņa nožēlojamo dzīvīti varētu piemeklēt kas tāds, par ko viņš domā ar satraukumu, zaudējis plikatas mieru, kas bija iegūts smagā darbā, taisot grimases un pieciešot zilumus.