Pamazām pūlis kļuva blīvāks un lielāks, tajā bija vērojama zināma nekārtība, kas pārauga vieglā burzmā. Bija dzirdami jautājumi un izsaucieni. Rūna cik spēdama virzījās uz priekšu, iekams nebija spiesta apstāties. Viņai pa kājām šaudījās bērni; viņas priekšā cieši saslēgušās muguru rindas aizsedza skatu vai notikumu, ap kuru iestājās ziņkārības piesātināts klusums; ja kāds no priekšējās rindas uz mirkli pagriezās, tad tā seja staroja apvaldītā satraukumā.
Apzinādamās, ka tur notiekošais vai notikušais kaut kādā īpašā veidā attiecas uz viņu, kaut gan nekā nespētu pateikt, kāpēc tieši šādu, nevis citādu sajūtu viņā izraisīja piepešais sastrēgums uz ielas, Rūna skaļi un mierīgi pateica:
— Palaidiet mani.
Šis gadu simteņos izkoptais tonis vienmēr iedarbojas vienādi. Daļa ļaužu atsprāga sāņus, citi, pūlim pašķiroties, tika izstumti izlocītā rindā, un meitene iegāja aplī.
Tagad viņa neievēroja, ka ir saistījusi vairāk uzmanības nekā cilvēks, kas gulēja, knūpus pieplacis ietvei, it kā klausītos pazemes balsis. Tieši viņai pie kājām mirdzēja asiņu palts, kas pletās arvien lielāka un izgaroja šķērmu, valganu smaku. Gulošais bija lieliski ģērbies, viņa tumšie mati mirka asinis un tajās gulēja arī kreisās rokas nedaudz saliektie pirksti.
Nebilzdama ne vārda, vien dziļi un smagi nopūzdamās, Rūna raudzījās šajā cilvēkā, ļaudama domai nomainīt domu, kamēr tās, zibenīgi sekodamas cita citai, pārvērtās pilnīgā un jautrā līksmē. Sai mirkli meitene bija gluži kā prātu zaudējusi, bet sevī, tik tieši, ka to nebija iespējams apšaubīt, redzēja to, kurš, pats nemaz nenojauzdams, itin bieži nostājās viņas sirds priekšā, kas sāpēs sažņaudzās. Tiklīdz viņa sāka runāt, pēkšņi visi apklusa un atkāpās.
— Jūs sakāt, — Rūna klusi teica, uztvērusi kādas raitas sarunas daļu, — šis cilvēks esot pašnāvnieks? Viņš izlēcis pa logu? Ak nē! Te viņš ir — mans ienaidnieks. Zeme ir stiprāka par viņu; jā, viņš ir beigts, beigts; un es atkal dzīvošu kā dzīvojusi.
Smaidīdama viņa apskatīja visus, kuri, vērīgi čukstot kaut ko blakusstāvētājam, paši cieši raudzījās Rūnā, un, nometusies uz ceļiem, piekļāva pie lūpām mirušā silto, smagnējo roku. Meitenei ceļoties augšā, roka ar troksni atkrita atpakaļ.
— Piedod, — viņa sacīja. — Piedod visu. Tai valstībā, kur tu tagad esi, nav naida, nav kaislību; tu esi miris, un es varēšu atpūsties.
Viņa atmetās atpakaļ, pamira un, zaudējusi samaņu, sāka raustīties rokās tiem, kuri, piesteigušies klāt, paspēja viņu uztvert. Šādos gadījumos parastā jezga beidzās ar ārsta ierašanos un Rūnas personīgās ekipāžas izsaukšanu, jo daži no pūļa bija viņu pazinuši.
Tas ir viss, ko vajaga, ko drīkst un ko pienākas sacīt par šo izcilo dvēseli, kas nu gulēja uz vaiga. Varbūt vēl daži vārdi sniegs pilnīgu gandarījumu zinātkārajam lasītājam, kurš aizdomājas tālāk nekā autors un vienā notikumā meklē citu, kamēr vien nav izsmeltas visas dzīves, visas mīlas, visas tikšanās un atgadījumi, kamēr vien zaļumos un ziedos slīgstošās rāmās-kapu kopiņas apslēps visu varoņu, visu cilvēku dzīves un darbus, kas parādīti šajā necilajā stāstā par dvēseles lietām un cīņām. Tādējādi, sekojot pa pēdām meitenei, kura ir atveseļojusies, bet pilnīgi visu aizmirsusi, mums jāatzīmē arī viņas laulība ar Kvin- seju, kurš ar stingru roku sniedza viņai jaunus, ne mazāk krāšņus dzīves jaukumus, kā arī jāpiemin dzīvesprieka atgriešanās, — un viss, ar ko dzīvo un elpo cilvēks, kad liktenis tam ir labvēlīgs. Tikai reizumis, pievērsusi skatienu debesīm, kur brīvie, melnie putni no horizonta līdz horizontam dodas pa savu neredzamo zilgano ceļu, Rūna Kvinseja, domīgi sa- raukusi smalkās uzacis, pūlējās kaut ko atcerēties; taču mirklis izdzisa un tikai tā atēna, atgriezdamās līdzīgi skanīgai atbalsij, no tālienes čukstēja vai nu kaut kur noklausītus, vai svešas gribas diktētus, varbūt vēl bērnībā dzirdētus vārdus:
Aizmirst ja nespēsi mani,
Vilnis vilni aizmirst kā mēdz …
1921. gada 14. novembris — 1923. gada 28. marts
1 A giorno (itāliski) — kā dienā.
1 Šeit un turpmāk V. Ķikāna atdzejojumi.
[1] vietējais kolorīts.
[2] romas imperatori, kuri kļuvuši plaši pazīstami ar savu cietsirdību.
[3] garīdzniecība.
[4] nostradams (1505.—1566.) ir bijis ievērojams astrologs. Te Grīns pieļāvis kļūdu, jo 1500. gadā Nostradams vēl nebija dzimis.
[5] lats ir bībcles personāžs. Grins ir kļūdījies: pārakmeņojās nevis Lats, bet viņa sieva, kuru dievs pārvērta sālsstabā tāpēc, ka viņa atskatījās uz Sodomu un Gomoru, kas tika sagrautas izvirtības dēļ.
[6] auerbaha pagrabs ir minēts leģendā par Faustu. Pēc nostāstiem, tas esot atradies Leipcigā. Fausts no tā izkļuvis, jādams uz alus mucas.
[7] a. dimā. divas diānas. (autora piezīme.)
[8] r. Stīvensona romāna «Katriona», kas ir romāna «Nolaupītais» turpinājums, varone.
[9] «jaunās Arābijas naktis» — R. Stīvensona romāns.
[10] h. heine. izlase, ii. rīga, 1950. (Tulkojusi Sk. Sirsone.)
[11] indiešu dimants, kura svars 280 karātu un kurš piederēja Lahoras radžam; 1850. gadā kļuva par angļu īpašumu.
[11] Neveiksmīgs bumbiņas sitiens biljarda spēlē.
[12] h. velsa romāns.