Maikls Grūbers
Gaisa un ēnu grāmata
Veltīts E. V. N.
Šī ir daiļliteratūra. Personas, notikumi un sarunas ir autora izdomājums. Jebkāda līdzība ar īstiem notikumiem vai personām (mirušām vai dzīvām) ir pilnīgi nejauša.
PATEICĪBA
Autors vēlētos pateikties Tomasam D. Zelcam, eskvairam, no Frankfurtes Kurnit Klein&Selz par mistiskā intelektuālā īpašuma likuma skaidrošanu un par skatu no viņa biroja loga, bet citādi viņam nav nekā kopīga ar romānā attēloto intelektuālā īpašuma advokātu.
GAISA UN ĒNU GRĀMATA
Mūsu līksmes ir beigušās: Un mūsu aktieri (Kā jau tev teicu) bija tikai gari un tagad Ir zuduši gaisā, zilā gaisā.
Un kā šīs vīzijas irstošais audekls,
Mākoņu torņi, krāšņās pilis,
Svinīgie tempļi, pat lielā zemeslode,
Jā, viss, kas to manto, izgaisīs,
Un šī nesvarīgā greznība zudīs,
Pāri nepaliks nekas tverams: mēs esam no vielas, Tās pašas, no kuras ir sapņi, un mūsu dzīvīte īsā Līdzinās miegam...1
Viljams Šekspīrs,
“Vētra”, IV cēliens, I. aina, Pirmais foliants, 1623. gads
1
Klab-kbb noklaudzēja taustiņi, un uz mazā ekrāna parādījās vārdi, bet es nemaz nezinu, kas tos lasis. Patiesībā, kad šos vārdus kāds ieraudzīs, es varbūt būšu miris, tikpat miris kā, teiksim, Tolstojs. Vai Šekspīrs. Vai tad lasot vairs svarīgi, ka rakstītājs vēl ir dzīvs? Man šķiet, savā ziņā ir gan svarīgi. Ja lasa, ko rakstījis dzīvs rakstnieks, viņam var, vismaz teorētiski, nosūtīt vēstuli, varbūt iepazīties. Domāju, ka tā spriež daudzi lasītāji. Daži raksta arī izdomātiem varoņiem, kas ir jau mazliet dīvaināk.
Bet skaidrs, ka es vēl neesmu miris, lai gan kuru katru brīdi tas var notikt — lūk, viens no iemesliem, kāpēc to visu pierakstu. Kas attiecas uz pašu rakstīšanu, rakstnieks nekad nezina tā teksta likteni, ko viņš tik mokoši drupina, jo papīrs noder ļoti daudziem nolūkiem, ne tikai vārdu izkārtošanai noteiktā secībā, un ari niecīgie elektromagnētiskie lādiņi, ko radu uz šī klēpjdatora, nav imūni pret laika triecieniem. Breisgērdls katrā ziņā ir miris — no ievainojumiem, ko guvis Edžhillas kaujā angļu pilsoņu kara laikā kaut kad 1632. gada oktobra beigās. Tā mēs domājam. Bet miris viņš ir tik un tā, lai gan pirms nāves paspēja sacerēt piecdesmit divu lappušu biezu manuskriptu, kas vairāk vai mazāk sabojāja man dzīvi vai pat nogalināja mani, — es vēl nezinu, kura no divām iespējām. Bet varbūt vairāk vainojams ir mazais profesors Endrū Balstrods, jo viņš man piespēlēja šo lietu, un pēc tam viņu noslepkavoja, vai arī tikpat labi es varētu vainot Mikiju Hāsu, savu veco koledžas istabas biedru, kas Balstrodu man uzsūtīja. Mikijs, cik man zināms, vēl ir dzīvs. Vai meiteni, jāsaka — sievieti, viņai nudien kaut kādā mērā jābūt atbildīgai, jo ļoti šaubos, vai es tajā visā būtu meties iekšā, ja Ņujorkas publiskās bibliotēkas Brūka Rasela Astora lasītavā nebūtu tik ilgi glūnējis uz viņas garo, balto kaklu, kas bija redzams virs apkaklītes, un tik ļoti gribējis to skūpstīt, ka sāka sāpēt žoklis.
Un tad vēl Alberts Kroseti un viņa neparastā mamma, un viņa vēl neparastākā mīļākā Karolina, ja vien viņa ir mīļākā, — visi, kas atklājuši, skaidrojuši un šifrējuši Breisgērdlu, manu likteni, bez kura...
Es neaizmirstu patiesos ļaundarus, bet galu galā nevaru tos vainot. Ļaundari vienkārši ir, gluži kā rūsa, garlaicīgi un gandrīz ķīmiski savā alkatības vai lepnības stulbajā vienkāršībā. Apzinoties, cik viegli no tiem izvairīties un cik bieži mēs to nedarām. Nemaz nepieminot Mariju, Skotijas karalieni (ja jau runājam par stulbumu), vēl viena sazvērestība viņas kontā, pat ja viss, ko viņa šajā gadījumā darīja, ir — bija. Dabiski, ka es vainoju savu tētiņu, veco blēdi. Un kāpēc ne? Es viņu vainoju par visu pārējo.
Redzu, ka nedaru pareizi. Labi, koncentrējies no jauna, vismaz sakārto faktus un sāc, norādot uz mani, rakstnieku Džeiku Miškinu, pēc amata intelektuālā īpašuma advokātu. Es uzskatu, ka daži bandīti tuvākajā nākotnē var mēģināt mani nogalināt. Lai gan ir juristi, kuriem zināms apdraudējums ir daļa no viņu profesionālā darba, es pie tādiem nepiederu, patiesībā ar nodomu. Jaunībā esmu pazinis pietiekami daudzus tādus juristus, un daži no viņiem patiešām dabūja nazi ribās, un tāpēc, kad izvēlējos savu jurisprudences sfēru, raudzījos pēc tādas, kuras dalībnieki ieročus parasti nenēsā. Intelektuālā īpašuma tiesībās ir zināma daļa agresīvu trako (varbūt pat liela daļa), bet, kad viņi izkliedz rupjības un draud nogalināt tevi un tavu klientu, viņi — gandrīz vienmēr — runā tēlaini, ja tā var izteikties.
Un arī tad liela daļa šī ļaunuma ir vērsta pret tiem, kas piedalās tiesas prāvās. Es lielākoties prāvās nepiedalos. Mana persona nav tam piemērota — esmu liela auguma, miermīlīgs indivīds, kas uzskata, ka tiesāšanās, sevišķi tā, kas saistīta ar intelektuālo īpašumu, ir muļķīga, bieži pārspīlēti muļķīga, un ka saprātīgi cilvēki visus šos jautājumus varētu atrisināt, divdesmit minūtes aprunājoties. Veiksmīgam tiesu strīdniekam tāda prāta ievirze par labu nenāk. Toties mūsu vecākais partneris Eds Džellers ir īstais cilvēks, lai piedalītos tiesas prāvās: viņš ir ķildīgs, agresīvs, pašpārliecināts, nejauks vīrelis, kas varētu kalpot par avotu jebkuram dzēlīgam jokam par advokātiem, taču es skaidri zinu, ka Eds (starp citu, indivīds, kura profesionalitāti es ārkārtīgi cienu) nekad nav dzirdējis nospindzam pret sevi ļaunprātīgi raidītu lodi vai saķēries ar laupīt-kāriem bandītiem, kas pēdējā laikā ir kļuvuši par manas dzīves daļu.
Jātcic, ka intelektuālā īpašuma likumdošanu, lielos vilcienos runājot, iedala industriālajā, kas nodarbojas ar firmas zīmēm un patentiem (un, iespējams, šajā kategorijā iederas arī datorprogrammas), un autortiesību likumdošanā, kas aptver visas cilvēces mākslas—mūziku, rakstniecību, kino, visa veida attēlus, Mikipeli u.c., un es šeit pieskaitu arī sava datora speciālā taustiņa īpašo uzsitienu, kas pievieno svēto © mazā grauzēja vārdam un ko es tikko atgriezos un izdzēsu, jo tas ir mans jaunais es, kas raksta šo vēstījumu, lai kam tas ari būtu veltīts. Mana firma “Džellers Lines Grosberts&Miškins” ir autortiesību firma un, lai gan partneri pārzina visu autortiesību darba spektru, var teikt, ka katrs no mums specializējas savā jomā. Martijs Lines nodarbojas ar TV un kino, Šel-lijs Grosberts pārzina mūziku, Eds Džellers ir, kā jau teicu, mūsu galvenais lietu virzītājs tiesā. Savukārt mans lauciņš ir viss, kas saistīts ar literatūru, un tas nozīmē, ka lielu daļu laika pavadu ar rakstniekiem, pietiekami daudz, lai saprastu, ka neesmu un nekad nebūšu viens no viņiem. Daudzi mani klienti, bieži vien balsī ieskanoties tēvišķai notij, ir teikuši, ka ikvienā juristā ir miris dzejnieks, piedēvējot šo citātu dažādiem autoriem. Man tiešām nav nekas pret lo iebilstams, jo visi šie cilvēki reālajā pasaulē, pretstatā iedomātajai, ir bezpalīdzīgi kā kaķēni. Es arī varu būt ironisks, kad vēlos, kas nemaz nav tik bieži, jo — ja godīgi — es viņus ellīgi apbrīnoju. Tieši par to, ka var pilnīgi no nekā izdomāt stāstu un uzrakstīt šo stāstu tā, ka kāds cits, pilnīgi svešs cilvēks, to var izlasīt, saprast un patiesi just kaut ko pret izdomātām personām! Vai jums, sev par nelaimi, kādreiz ir gadījies sēdēt pārpildītā lidmašīnā vai vilcienā pretī pārītim idiotu, kas stāsta viens otram anekdotes? Gribas pārgriezt sev rīkli aiz tīrākās garlaicības, vai ne? Vai nogalināt viņus. Gribu teikt, riskējot atkārtoties, ka ir sasodīti grūti pavēstīt sakarīgu stāstu. Reiz kāds klients man sacīja — lai uzrakstītu stāstu, jāsāk ar visu, kas ar kādu noticis, un pēc tam jāizmet tas, kas tur neiederas. Taču tas bija joks. Lai gan šķiet, ka es pašlaik daru kaut ko līdzīgu.