Iekšpusē bija patumšs un omulīgi, kamīnā kūrās uguns. Aiz bāra stāvēja liela auguma vīrietis ar nemodernu, rudu vaigu bārdu. Ieraudzījis mūs, viņš pamāja un ar žestu norādīja uz kādu durvju pusi. Aiz durvīm atradās maza istabiņa ar gāzes pavardu un nobružātu apaļu galdu, pie kura sēdēja sīks, izskatīgs, vēl sešdesmit gadus nesasniedzis vīrietis tvīda žaketē, kreklā ar šaha galdiņa rakstu un melnu vilnas šalli ap kaklu. Kad ienācām, viņš piecēlās. Pols visus iepazīstināja, un mēs apsēdāmies. Tas bija Olivers Mārčs, Balstroda partneris. Vēl viens pierādījums, ka Pols uzņēmies ekspedīcijas vadību. Man nebija iebildumu. Jutos kā viena no tām lielajām, melnajām, inertajām un masīvajām rūpniecisko ķimikāliju cisternām, ko var redzēt uz baržām ostā un ko pārvietoja, stumdot ar maziem grūdieniem.
Pēc īsas neitrālas sākuma sarunas Mārčs sacīja: “Jā, slepenas tikšanās. Tas viss šķiet tik savādi: kad jūs pēdējo reizi redzējāt savu tēvu un tā tālāk...” Tagad es sāku nervozēt un neganti paskatījos uz Polu, kas paskaidroja, ka tas ir tikai izteiciens un ka Mārčs atsaucas uz slavenu gleznu, kurā attēlots rojālistu zēns, kuru iztaujā puritāņu kareivji. Profesors turpināja: “Jā, tik tiešām — es nebūtu piekritis tikties ar jums tik neērtā vietā, ja ne jūsu minējums, tēv Miškin, ka policija neprecīzi skaidro Endrū nāvi...”
Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju, ko Pols paveicis Balstroda lietā un uzmanīgi klausījos viņa skaidrojumu. “Nē, policijai nav vis taisnība. Izmantojot jūsu drauga kredītkarti, viņi atrada apdullinātu pērkamo zēnu Čiko Garšu un izspieda no viņa atzīšanos. Zēnam nebija nekāda sakara ar Endrū nāvi.”
“Vai ir kādi pierādījumi?”
“Nu, pirmkārt, es apciemoju zēnu cietumā. Slepkavības laikā viņš gulēja tukšā, pamestā mājā un pamodās ar Endrū maku savā somā. Viņš nekad nebija sastapis Endrū Balstrodu, bet viss bija rūpīgi sagatavots, lai viņu apsūdzētu kā slepkavu. Policija atrada Garsas pēdas Endrū kabinetā, tātad viss tiešām bija labi izdomāts. Cits un pārliecinošāks iemesls ir tas, ka neviens bez mana brāļa un viņa sekretāres nezināja, ka Endrū ir nodevis Breisgērdla papīrus glabāšanā advokātu firmai, tomēr dažu dienu laikā pēc slepkavības manam brālim sekoja krievu gangsteri. Kā viņi varēja zināt? Droši vien šo informāciju viņi bija izdabūjuši no jūsu drauga.”
Vārds “izdabūjuši” palika karājamies gaisā, un Mārčs uz brīdi aizvēra acis. Švanovs bija pieminējis “avotus”, kad stāstīja man, kā sācis par mani interesēties, un es nebiju mēģinājis noskaidrot precīzāk. Protams, gangsteriem bija “avoti”. Cilvēki viņiem visu izstāsta, vai arī viņi liek cilvēkus izsekot. Vai varbūt Švanovs meloja, varbūt viņš bija spīdzinātājs...
(Atkal, atskatoties pagātnē, kad atmet emocijas, viss liekas apbrīnojami skaidrs, bet brīdī, kad kaut kas notiek, to klāj miglas kārta. Un mēs tik labi protam noliegt to, kas atrodas acu priekšā, kā, piemēram, ainiņas no manām attiecībām ar Mutti, ko Pols bija atgādinājis lidmašīnā un kuras es kopš tā brīža esmu pārdomājis ik dienas. Tāpēc mani nevar vainot, ka neaptvēru to, kas vēlāk kļuva tik pašsaprotams.)
Šajā brīdī ienāca oficiante, ne tāda, kādai tai vajadzētu būt šādā krogā — smaidīgai, sārtai gaišmatei zemnieku blūzē un audekla priekšautā —, bet kalsna, tumša, sapīkusi meitene olīvkrāsas bikšu kostīmā, iespējams, maltiete vai korsikāniete, kas pieņēma mūsu dzērienu un ēdienu pasūtījumus un aizgāja, neizteikusi nevienu pašu falstafisku50 zobgalību. Tad Mārčs sacīja: “Es nekādi nesaprotu, kā Endrū varēja sapīties ar krievu gangsteriem. Gribu teikt, ka tas tikai mulsina prātu.”
“Viņam bija nepieciešama nauda, lai finansētu rokraksta autentiskuma apstiprinājumu,” es paskaidroju, “un, ja tas tiešām izrādītos īsts, tad, lai atrastu Breisgērdla pieminēto lugu.”
“Atvainojiet... Breisgērdla?” nesaprata Mārčs, un mēs trīs izbrīnīti paskatījāmies uz viņu. Kroseti izmeta: “Vai Endrū jums neko nav stāstījis, kāpēc viņš pagājušajā vasarā ieradās Anglijā?”
“Tikai to, ka viņš kaut ko pēta. Bet viņš jau vienmēr kaut ko pētīja. Kas ir Breisgērdls?”
F.s viņam īsumā izstāstīju, un, kamēr to darīju, ienāca oficiante ar mūsu ēdieniem un dzērieniem. Biju pasūtījis pinti rūgtā un pabeidzu to tieši laikā, lai palūgtu meitenei vēl vienu. Mārčs uzmanīgi klausījās, uzdodams dažus jautājumus. Kad biju beidzis, viņš skumīgi papurināja galvu. “Mēs ar Endrū vairāk vai mazāk esam bijuši kopā gandrīz trīsdesmit gadus,” viņš sacīja, “un saprāta robežās mēs vienmēr esam bijuši atklāti par to, kas notiek mūsu dzīvē, — atklati kā līdzvērtīgi partneri, es domāju, nevis pārmērīgi čubinoties vai kaut kā tamlīdzīgi, — bet jāsaka, ka par šo te man nebija ne mazākās nojausmas. Endrū, protams, spēja būt noslēgts, sevišķi pēc tās sasodītās katastrofas, ko viņš pārdzīvoja, bet tomēr... un tas nekādi neatbild uz sākotnējo jautājumu. Kāpēc, ja viņam bija vajadzīgas finanses, viņš nerunāja ar mani?” “Vai jūs esat īpaši bagāts?” es pavaicāju.
“Лк, nē, bet tomēr man ir šis tas, kaut kādi īpašumi, kaut kādas mantotas lietas. Domāju, uz sitienu es, nekļūstot par pilnīgu ubagu, kādu simtu varētu savākt. Vai jūs sakāt, ka viņam būtu vajadzējis vēl daudz vairāk?”
“Ja jūs runājat par simts tūkstošiem mārciņu, tad nē. Mums nav nekādu norādījumu, ka viņš būtu dabūjis no krieviem vairāk par divdesmit tūkstošiem.”
“Augstais Dievs! Tad to ir vēl grūtāk saprast. Kāpēc viņš nenāca pie manis?” Es ieminējos: “Varbūt viņš kaunējās skandāla dēļ.” Un bildu, ka Mikijs Hāss bija vaicājis to pašu. Tiklīdz vārds bija nācis man pār lūpām, pārsteigts ievēroju, ka Mārča smalkajā sejā parādās skāba izteiksme.
“Nu, protams, ka viņš nebūtu tuvojies Hāsam,” izsaucās Mārčs. “Hāss viņu ienīda.”
“Ko! Kā jūs varat tā runāt?” es iebildu. “Viņi bija draugi. Mikijs bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem akadēmijā, kas Endrū aizstāvēja, kad izcēlās skandāls ar viltoto rokrakstu. Mikijs deva viņam darba vietu Kolumbijā, kad neviens cits uz viņu pat neskatījās.”
“Es saprotu, ka Hāss jums ir īpašs draugs,” noteica Mārčs.
“Jā, ir gan. Viņš ir mans senākais draugs un viens no krietnākajiem un dāsnākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Kāpēc Endrū iedomājās, ka Mikijs viņu ienīst?” “Tam nav nekāda sakara ar iedomāšanos,” atcirta Mārčs. “Redziet, pirms divdesmit gadiem Hāss uzrakstīja grāmatu par Šekspīra sievietēm, tas ir,
sieviešu tēliem lugās, kurā galvenā doma bija, ka ideja par Šekspīru kā oriģinālu ģēniju vienkārši pastiprina buržuāziskās kultūras visu saindējošo individuālismu. Cik atceros, viņš sacīja, ka “Makbcts” īstenībā ir stāsts par trim raganām, un vēl veselu strēķi līdzīgu blēņu. Endrū bija lūgts uzrakstīt recenziju par to Tinies literārajam pielikumam, un viņš Hāsam pamatīgi sadeva, kā viņa darbs ari bija pelnījis, ne tikai izvētījot Māsa loģiku un zināšanas, bet ari liekot saprast, ka Hāss, spriežot pēc iepriekšējiem sacerējumiem, ir pietiekami erudīts, bet šo eklektisko darbu esot sarakstījis tikai, lai izpatiktu marksistiem un feministiem un kam vēl ne, kas tolaik, cik man zināms, noteica toni, pieņemot darbā Amerikas universitātēs. Personīgi es par to neko nezinu, es ar mokām dabūju A līmeņus šajā sasodītajā jomā, esmu tikai vienkāršs biologs. Tas ir apbrīnojami, ka mēs ar Endrū tik labi sapratāmies, iespējams, konkurences trūkums, divas puses, kas veido veselumu. Viņš mēdza man vakaros šo to lasīt priekšā. Nu, tas bija liels skandāls, sašutuma pilnas vēstules ceļoja uz Times literāro pielikumu un atpakaļ, spriedelējumi mazajos žurnālos, un es atceros, ka tolaik domāju, cik laimīgs esmu, ka nodarbojos ar konkrētu informāciju. Kā tas vienmēr notiek, viesulis pamazām norima, un, kad Endrū zaudēja reputāciju tā sasodītā cilvēciņa dēļ, Hāss piedāvāja drosmīgu aizstāvību un vēlāk darbu. Cik atceros, ne es, ne Endrū nepieminēja agrāko plūkšanos. Mēs pieņēmām, ka tā ir aizmirsta, ka tā vienkārši bija daļa no parastās akadēmiskās diskusijas. Bet izrādījās, ka ne. Tiklīdz Endrū ieradās Ņujorkā, Hāss gandrīz nekavējoties sāka viņu mocīt. Sākumā tie bija tikai viegli dzēlieni, sīkumi, ko varēja sajaukt ar sava veida pašapzinīgo amerikāņu humoru, bet tad kļuva ļaunāk, sākās zemiskas tirānijas izpausmes...”