“Ko, tu domā, ka es viņu apskaužu? Kā es viņam līdzinos?”
“...kurš nolēma neriskēt un doties uz juridisko skolu, nevis mēģināt to, ko viņam tiešām patīk darīt, un viņš redz kādu, kam ir sirsnīga un mīloša ģimene, kam ir iekšas sekot savam sapnim...”
“Tās ir pilnīgas muļķības...”
“Nav. Turklāt tu praktiski apsūdzēji viņu mēģinājumā pavest tavu sievu, patiesībā tu biji tas, kurš kūdīja viņu to darīt. Tieši pirms tam, kad sašķaidīji bāru viesnīcā un novedi bārmeni slimnīcā.”
“Es neko tamlīdzīgu neizdarīju,” es izšāvu.
“Es zinu — tu domā, ka neizdarīji, bet patiesībā izdarīji. Vai tev agrāk art mēdza pārtrūkt filma?”
“Nu, paldies! Esmu pārliecināts, ka tev baznīcas pagrabā ir Anonīmo alkoholiķu grupa, kurā es precīzi iederos.”
“Nē, es nedomāju, ka tu esi dzērājs, vai vismaz vēl ne, lai gan trīs pintes stipra angļu alus dienas vidū ir daudz.”
“Es esmu liels zēns,” es nedaudz neveikli sacīju, jo sāku visu atcerēties, uzplaiksnīja briesmīgu atmiņu fragmenti. Es parasti neesmu dzērājs.
Pie velna ar to.
Dardenholā zem pelēkām, piemirkušām debesim nokļuvām ap četriem. Šo garuma grādu pārsteidzoši īsā rudens diena bija gandrīz jau beigusies, un mūsu starmeši izgaismoja tumšas lapu kaudzes uz garās piebrauktuves, kas atzarojās no galvenā ceļa. Muiža tikai nesen, 1999. gadā, pēc pēdējā barona Reita nāves bija nonākusi Nacionālā fonda51 aizbildnībā un nebija vēl atjaunota publiskai apskatei. Mēs bijām pazvanījuši iepriekš, lai norunātu tikšanos ar muižā dzīvojošo uzraudzi Randolfas jaunkundzi.
Ēka bija parastā gruvešu kaudze, kādas mums visiem pazīstamas no šausmu filmām un “Šedevru teātra” anglofiliskajām fantāzijām, lai gan diennakts stunda un laika apstākļi lika tai izskatīties vairāk pēc savdabīgām šaus-meņu dekorācijām. Tai bija karaļa Džeimsa I ēras galvenā daļa, pāris Džordža laika spārnu un daži Viktorijas perioda nieciņi, kas bojāja fasādi. Mums izdevās sastapt strādnieku uz mazītiņa traktora mājas priekšā, un viņš apveda mūs ēkai apkārt, kur kādreiz bijusi kalpotāju ieeja. Uz mūsu klauvējienu atbildēja cienījama, ap četrdesmit gadu veca tā saucamā angļu rozes tipa52 sieviete ar lasāmajām brillēm, tvīda svārkos un divās adītās jakās, kas bija prātīgi darits, jo telpā, kur viņa mūs ieveda, bija tik auksts, ka gandrīz varēja redzēt elpu. Niecīgs elektriskais kamīns braši kurējās, bet pietiekami nesildīja. Šis reiz bija vecā pārvaldnieka kabinets, paskaidroja sieviete, tagad vienīgā apdzīvojamā telpa visā mājā un viņas štābs.
Viņa pavaicāja, ko var mūsu labā darīt, un es pajokoju: “Mēs esam šeit, lai redzētu grāfu Drakulu.” Sieviete pasmaidīja un sacīja ar atbilstošu “Šedevru teātra” akcentu: “Jā, visi saka to vai arī vēl piemin zemniekus, kas nākot pie Frankenšteina. Pārāk daudz gotisko romānu un filmu, bet, ziniet, es domāju, ka tajās visās blēņās kaut kas tomēr ir. Manuprāt, pat toreiz, deviņpadsmitajā gadsimtā, kad šķita, ka dzīve, kas radīja šīs ēkas, turpināsies mūžīgi, rakstnieki zināja, ka kaut kas ar tām nav kārtībā, ka to pamatā ir nežēlīgas ciešanas, un tas izlauzās gotiskajā stāstā.”
“Uz kādām ciešanām ir būvēta šī celtne?”
“Лк, padomājiet pats. Sākumā lords Danbērtons ar Henrija VIII laipnu atļauju to atņēma benediktīniešu mūķenēm, kas šeit uzturēja labdarības slimnīcu. Nekas no tā, protams, neattiecas uz baronu, un pēc tam Danbēr-toni kļuva bagāti ar cukuru un vergiem. Far šo naudu radās Džordža laika ēkas, un pēc tam viņiem bija ogles, gāze un pilsētas īpašumi Notingemā un Koventrijā. Neviens no viņiem nevienu dienu savā mūžā nav strādājis godīgu darbu, un viņi dzīvoja kā imperatori. Bet...”
“Kas?” pavaicāja Fols.
“To ir grūti izskaidrot. Nāciet man līdzi. Es jums kaut ko parādīšu.”
Mēs sekojām sievietei laukā no kabineta un pa tumšu gaiteni, ko apgaismoja sienas lampas ar piecpadsmit vatu jaudīgām spuldzēm. Dzestrums tajā istabā bija tīrākā omulība salīdzinājumā ar miklo aukstumu gaiteņos, kas bija stindzinoši kā kapi, kā es toreiz nodomāju, viegli ieslīgdams gotiskā noskaņojumā. Mēs iegājām pa durvīm, un viņa nospieda gaismas slēdzi. Man aizrāvās elpa.
“Šī bija Džeimsa I laika ēdamistaba un vēlāk brokastu istaba. To uzskata par skaistāko audumu atdarinoša kokgriezuma paraugu riekstkoka panelē-jumam visā Anglijas vidienē, nemaz nerunājot par kokgriezumiem rotāto bufeti un inkrustēto parketa grīdas segumu. Faskatieties uz detaļām! To angļu amatnieki radīja bandītiem, kas nespēj atšķirt rītdienu no vakardienas; bet kāpēc viņi tajā riekstkokā ielika savu dvēseli? Mīlestības dēļ, lūk, kādēļ, un es cienu viņus par to, tāpēc arī nodarbojos ar šīs bagātības saglabāšanu. Nāciet, te ir vēl.”
Nākamā istaba bija deju zāle. “Paskatieties uz griestiem. Džakomo Kva-rengi, apmēram 1775. gads, “Britānija valda pār viļņiem”. Tur viņa ir savos amfībijas ratos, ko velk delfīni, un visi melnie gar malām apliecina cieņu. Fati istaba ir Ādama projektēta. Paskatieties uz proporcijām! Uz logiem! Parketu! Neviens vairs neuzbūvēs tādu māju, nekad, pat ja mums šajā valstī ir cilvēki, kas varētu nopirkt jebkuru no lorda Danbērtona mājām par sīknaudu kabatā, un tas nozīmē, ka kaut kas brīnišķīgs pasaulē ir zudis, un es gribētu zināt, kāpēc.”
“Es arī,” atteica Fols. “Es pazīstu šo sajūtu. Mani tā bieži pārņem Romā. Visādu veidu korupcija un ļaunums, īstās reliģijas drupas, un tomēr... kādas krāšņas lietas viņi radīja!”
Pēc tam viņi dzīvi tērzēja par Romu un estētiku, kamēr es vēros augšup uz Britāniju un mēģināju identificēt griestu gleznojumā attēlotos cilvēkus. Tad mēs atgriezāmies uz nosacīti silto kabinetu un pie tās dienas darīšanām.
Runāja Pols, viņš jau bija nodibinājis attiecības, un turklāt viņam bija garīdznieka apkaklīte — kas gan neuzticēsies priesterim? Kad viņš bija beidzis, sieviete sacīja: “Tātad jūs esat mērojuši visu šo ceļu tiesas kļūmes dēļ? Jūs sekojat šī Balstroda pēdām cerībā atrast pavedienu, kas novestu pie īstā slepkavas?”
“Jūs sapratāt pareizi,” noteica Pols. “Vai jūs vispār atceraties viņa apmeklējumu?”
“Jā, protams, ka atceros. Man nav daudz apmeklētāju, ar kuriem es varu apspriest kaut ko vairāk par futbolu un benzīna cenām, tāpēc baidos, ka uzklupu viņiem un pamatīgi apniku ar savu pļāpāšanu. Tāpat kā jums, kāds kauns. Jā, profesors Balstrods, Breisnosas koledžas absolvents, pagaidu darbs kādā ASV universitātē, un viņam līdzi bija jauna sieviete, Kerola Raleja? Vai pareizi?”
“Visai tuvu. Vai jūs gadījumā neatceraties, ko viņi meklēja?”
Sieviete kādu brīdi apdomāja jautājumu, vērdamās elektriskā kamīna caurulēs. “Viņi sacīja, ka pētot Danbērtonu ģimenes vēsturi, bet šķiet, ka viņiem bija vēl kāds mērķis. Viņi saskatījās, ja jūs saprotat, ko es domāju, un bija visai skopi ar detaļām. Ir pierasts, ka zinātnieki, kā esmu atklājusi, daudz runā par savu tēmu, bet profesors Balstrods un viņa asistente noteikti ne. Taču galu galā tā nebija mana darīšana, viņam bija atbilstošie diplomi, un tā es iedevu viņiem arhīvu un kolekciju zāles atslēgu, bet pati turpināju savu darbu. Viņi tur pavadīja visu dienu, kas tiešām ir zīmīgi, jo istaba ir īsti džungļi, tas saturs nav pat kārtigi izšķirots, un abi atgriezās gadsimtu putekļu klāti. Es pavaicāju, vai viņi ir atraduši, ko meklēja, viņi atbildēja, jā, abi pateicās man, un profesors ziedoja fondam simts mārciņas, lai palīdzētu ar restaurācijas darbiem, starp citu, ļoti dāsni, un pēc tam viņi aizgāja.”
51
The National Trust — organizācija, kas aizsargā dabas, vēstures un kultūras objektus Anglijā, Velsā un Īrijā.