“Viņi ir šeit!”
Karolīnai sejā bija parādījusies tā īpašā izteiksme, ko viņš atcerējās no Ņujorkas, — kā lapsai, kas notverta starmešu gaismā, dzīvnieciskas bailes viņas skatienā. Vienā acumirklī tas atkal salauza viņa sirdi. “Kas?” Lai gan nebija grūti uzminēt.
“Viens no viņiem, Semja, stāv dārzā. Pārējie droši vien ir mājas priekšpusē. Ak Dievs, ko mēs tagad darīsim!”
“Ģērbies! Un turies tālāk no loga!” Viņa ieslīdēja vannas istabā kā ķirzaka, bet Kroseti piecēlās un kails piegāja pie loga, staipīdamies un kasīdams vēderu kā cilvēks, kas tikko gulējis taisnprātīgā miegā un kuram nav no kā baidīties. Dārzā patiesi atradās cilvēks, vīrietis ar platiem pleciem melnā ādas mētelī līdz ceļiem un adītā cepurē. Viņš pacēla skatienu, ieraudzīja Kroseti, īsu brīdi paskatījās un tad pievērsa uzmanību kam citam. Tātad, pat ja gangsteri zināja viņa atrašanās vietu un to, ka Karolīna varētu būt atnākusi pie viņa, tie joprojām nezināja, kā izskatās viņš. Tas bija dīvaini, jo viņi diezgan viegli bija atraduši viņu uz ielas Kvīnsā. Ja vien tā nebija pavisam citu cilvēku grupa. Karolīna bija pieminējusi divas konkurējošas organizācijas...
Bet Kroseti tagad nevarēja par to domāt. Viņš uzvilka drēbes, izrāva no sienas telefona vadu, iesprauda adapteri Apvienotās Karalistes sistēmām, pievienoja to savam datoram, kompresēja un nokodēja Breisgērdla materiālu un iezvanījās savā Earthlink pastkastītē. Kroseti gadiem ilgi nebija izmantojis iezvansavienojumu ar tīklu, bet tas, protams, joprojām darbojās. Šķita, ka paiet bezgalīgi daudz laika, kamēr materiāls nosūtījās — varbūt piecas minūtes —, un pēc tam, kad tas bija izdarīts, viņš izmantoja diska tīrīšanas programmu, lai izdzēstu šifru, atslēgu, Bībeli un šifrētā teksta variantu no cietā diska. Pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja, ka Karolīna stāv vannas istabas durvīs.
“Ko tu dari?" viņa skaļā čukstā vaicāja.
“Aizsargāju mūsu noslēpumus. Jocīgi, esmu redzējis tik daudz filmu par šādu situāciju, ka liekas — darbojos pēc scenārija. Puisim un meitenei jābēg no sliktajiem zēniem...”
“Ak, aizveries, Kroseti, šis nav nekāds kinol Ja mūs noķers, viņi mūs spīdzinās, kamēr mēs, pie joda, atklāsim visus noslēpumus. Viņi izmanto lod-lampas..."
“Scenārijā tā nav rakstīts, Karolīna. Izmet to no galvas.”
Kroseti atkal apsēdās pie datora, pastrādāja vēl dažas minūtes, tad datoru izslēdza un noglabāja somā. “Tagad mums jānoglabā tevi,” viņš sacīja un izmeta savas mantu somas saturu uz. grīdas. “Ceru, tu esi pietiekami lokana, lai paslēptos somā.”
Viņa bija, bet ar grūtībām. Kroseti zināja, ka tad, kad šo triku izpilda kino pasaulē, varonis patiesībā nenes somā meiteni, bet putuplasta lelli. Viņš tagad atklāja, ka reālajā dzīvē stiept ceļojumu somā 125 mārciņas smagu sievieti lejā pa kāpnēm ir daudz grūtāk, nekā viņš bija iedomājies. Kad Kroseti nonāca līdz vestibilam, viņš bija pamatīgi nosvīdis un smagi elpoja.
Izrakstoties no viesnīcas, Kroseti redzēja, ka vestibilā viņi ir divi. Viņš vairījās abus gangsterus pētīt, bet, raugoties ar acu kaktiņu, ievēroja ādas apģērbu, lielumu un rāmo mērķtiecību. Pie reģistrācijas galdiņa viņš pasniedza dežurantam iepriekš sagatavoto zīmīti:
Lūdzu, neizrunājiet skali manu vārdu. Es mēģinu izvairīties no cilvēkiem, kas pēc manis taujāja. Paldies.
Zīmītē bija salocīta divdesmit mārciņu banknote. Dežurants, jauns aziātu puisis, paskatījās uz viņu, pamāja un veica izrakstīšanās procedūru klusējot, beidzot to ar “Uz redzēšanos, ser, nāciet atkal”.
Kroseti tagad atvēra somu, izņēma vējjaku, šalli un cepuri, ko bija iespiedis pa virsu Rollijai, un uzvilka tos bandītu acu priekšā, kas paskatījās uz viņu bez kādas intereses, jo viņu skatieni bija pievērsti galvenajām kāpnēm un rezerves izejai vestibila otrā pusē. Viņš pacēla somu un abiem garām izgāja uz ielas. Tur gaidīja E klases mersedess, ko viņš bija pasūtījis internētā, un arī
Daimler V8 tā aizmugurē, pret kuru bija atspiedies un smēķēja vēl viens bandīts. Limuzīna vadītājs ar baltu turbānu galvā, sikhs, palīdzēja viņam iekraut mantu somu bagāžniekā, un, iesēdies mašīnā, Kroseti lika, lai viņu nogādā līdz tuvākajam lielveikalam. Vīrietis ieteica Templarskvēru, Kroseti tas apmierināja. Viņaprāt, lielveikals izskatījās kā Amerikas mazpilsētas tirdzniecības centrs, tikai ne tik dzīvīgs. Viņam nezin kāpēc kļuva skumji.
Atgriezies mašīnā ar iepirkumiem, Kroseti lika šoferim atvērt bagāžnieku. No tā vaidēdama izrāpās Rollija, un Kroseti palīdzēja viņai iekāpt aizmugurējā sēdeklī. Viņa oda pēc mitruma, audekla un nemazgātām drēbēm. Kad mašīna atsāka braukt, viņš pasniedza Rollijai iepirkumu somu. Viņa apskatīja tajā esošos apģērbus.
“Tu vienmēr pērc man drēbes, Kroseti. Vai man par to būtu jāsāk raizēties? Apakšveļa arī. Droši vien tas bija satraucoši.”
“Esmu tikai tīrīgs. Tas ir mans netikums. Kā tev tās patīk?”
“Man tās riebjas. Es izskatīšos kā aktrise amatiere vai amatiere padauza. Un kāpēc Dollijas Pārtones53 parūka? Es domāju, ka galvenais ir nepievērst uzmanību.”
“Tieši tā tu nepievērsīsi uzmanību, ja esi cilvēks, kas vienmēr ģērbjas melnā un kam ir brūni mati. Tev vajadzētu tās uzvilkt.”
Viņa pukojās, bet izdarīja, kā likts, uzģērba violetu svīteri, apspīlētus dzeltenus džinsus, lielu, baltu vējjaku ar mākslīgās kažokādas apkakli un zābakus ar aitādas apdari.
“Viss der,” viņa sacīja. “Esmu pārsteigta. Kas tev ir tur?”
“Kosmētika. Pagriezies uz šo pusi un nekusties.”
Kamēr automašīna ātrā gaitā traucās pa maģistrāli, viņš uzklāja pamat-grimu, sārtumu, spēcīgi iekrāsoja acis tumši violetā tonī un uzklāja tumši sarkanu lūpu spīdumu. Viņš mazā kompaktā pūdera spogulītī, ko bija iegādājies, parādīja Karolinai, ko ir paveicis.
“Hei, jūrniek, uzprasies?” viņa noprasīja spogulim. “Kroseti, kā, pie velna, tu to visu iemācījies?”
“Man ir trīs vecākas māsas, un esmu strādājis pie daudzām ļoti, ļoti zema budžeta filmām,” atteica Kroseti. “Un nesaki paldies man. Miškins pirms aizbraukšanas iedeva man savu American Express kredītkarti.”
“Un kurp mēs dodamies par Miškina American Express kredītkarti?” Kroseti uzmeta skatienu šoferim.
“Uz Kasablanku. Mēs dodamies uz Kasablanku — uz ūdeņiem. Man ir ielūgums. Tur mums vajadzētu būt drošībā, kamēr šeit viss norimsies. Mēs varam izpētīt Breisgērdla šifrētās vēstules un paskatīties, kurp tās mūs novedīs, ja vispār kaut kur novedīs.”
“Ko tad, ja viņiem ir cilvēki lidostā?”
“Tas ir diezgan neticami. Mēs nebēgam no valdības vai Goldfingera54. Šis ir bariņš vietējo gangsteru. Šobrīd viņi droši vien ielaužas mūsu istabā, ierauga kaudzi drēbju un grāmatu un saprot, ka ir piemānīti. Viņi zina, ka mēs dodamies uz lidostu, jo redzēja, ka es iesēžos lidostas limuzīnā. Viņi dzīsies mums pakaļ, bet visam vajadzētu būt kārtībā.”
Viņa izelpoja un aizvēra acis, atlaizdamās mīkstajā ādas sēdeklī. Kroseti saņēma viņas plaukstu, kas bija silta un mikla kā bērnam, un arī aizvēra acis, un tā viņi brauca uz dienvidiem.
53
Dollija Pār tone (1946) ir amerikāņu kantri dziedātāja, dziesmu autore, rakstniece, aktrise un filantrope.
54
Goldfinger (1964) — trešā no superaģenta Džeimsa Bonda filmām, kurā galveno lomu tēlo aktieris Sons Konerijs.