SESTĀ ŠIFRĒTA VĒSTULE (4. FRAGMENTS)
...izņem no savas preses tīrkopiju un saka, lu to sadedzināsi, un es aizeju to darīt, tuvinu lugu liesmām, bet beigu beigās nespēju to sadedzināt, nezinu kāpēc, man las ir gandrīz kā nogalināt bērnu, jo es to mīlu un redzu, ka viņš to ļoti mīl. Bet man nav dūšas to pateikt vārdos, tā vietā es padomājis saku, varbūt mums vajadzētu noglabāt lugu drošā vietā kā liecību viņu ļaunajai sazvērestībai. Tagad viņš ilgi skatās uz. uguni klusējot, dzerot: tad viņš saka, tā ir doma, manu I)ik, laba doma. Mēs to nesadedzināsim, ne arī izmantosim, lai aizšķērsotu ceļu caurvējam, vai iekurtu uguni, bet tā noslīks, jo kas zina, kas var pacelties no ūdens ar laiku, kad cilvēki var sākt skatīt šīs lietas ar jaunu aci. Tad viņš iesmejas un saka, es deru, ka šī nabaga neizrādītā luga būs viss, ko no Vila dzirdēs veselu mūžību, sākot no šīs dienas, un tas ir tīrais izsmiekls. Nē, es saku, jo pūlis sanāk uz šīm lugām, un tas nav apstrīdams, ka tu komēdijās esi vislabākais. To dzirdot, viņš savelk seju, it kā būtu pārkodis sapuvušu zivi, un saka: blēņas, ko tu tur tarkšķi, 1 )ik. Kas ir luga?! Tagad ir otrdiena, un pēc nedēļas viņi kliedz, vai tev nav kaut kas vēl, šo mēs jau esam redzējuši. Šī ir nožēlojama nodarbošanās, kas turklāt savādi ievietojas starp savedējiem un spekulantiem, kaut kas, kas paliek bez sekām, gaisa un ēnu darbs. Nē, lai cilvēks būtu dzīvs pēc tam, kad viņa kauli ir zemē, viņam ar savām smadzenēm jārada nopietnākas lietas, episkā dzeja vai vēsturiski darbi, vai no saviem cirkšņiem jārada dēli. Man nav vēsturisku darbu, un no epikas man ir tikai divi, un arī tie tādi niecīgi. Ja man būtu zeme un bagātība vai skolas, es varētu būt otrs Sidnijs, labāks Spensers, bet kopš jaunības man jāpelna, jāpelna, un spalva var radīt skaidru naudu tikai no tā koka O55. Un mans dēls ir miris.
Tovakar vairāk par mūsu mērķi nerunājām. Vēlāk devāmies uz Vorikšīru, un ceļš bija grūts, jo bija ziema un viss dubļains, bet ieradāmies Stretfordā 18. februārī, un viņš aizveda mūs uz zināmu vietu un paslēpa drošībā tās lugas grāmatu. Kur tā atrodas, esmu pierakstījis šifrā, ko nezina neviens, tikai es un V. Š. Tas nav šis šifrs, mans kungs, bet jauns, ko esmu izgudrojis kopā ar misteru V. Š., jo viņš teica, paslēp, ko esmu uzrakstījis savā rokrakstā, un nekavējoties uzrakstīja man atslēgu, un šo norādījumu esmu visādos veidos ievērojis, un jebkurš, kuram ir tas un atslēga un kas prot izmantot manu attāluma likumu, var atrast vietu, kur luga glabājas.
Mans kungs, ja Jums vajadzīga luga par Skotijas Mariju, tikai pasakiet, jo mans mērķis ir pakļauties Jūsu vēlmēm visās lietās. Esmu Jūsu augstības pazemīgākais un paklausīgākais kalps.
Ričards Breisgērdls
Londona, 1611. gada 22. februāris
19
Cietumā mūs gaidīja, pat personīgi sagaidīja priekšnieces vietniece misis Koldvela, tečerisku izmēru dāma, poliete un ar akcentu. Es prātoju, diez cik ilgu laiku pirms mūsu apmeklējuma Pols to bija nokārtojis. Vai viņš paredzēja vajadzību tikties ar ieslodzīto Pasko, tiklīdz uzzināja par manu saistību ar Balstrodu un dažādiem slepeniem rokrakstiem? Maz ticams, bet tas mani nemaz nepārsteigtu. Kā jau minēju, Pols ir ļoti gudrs un turklāt vēl viltīgs. Viņa priekšgājēji Jēzus biedrībā mēdza valdīt pār veselām tautām, tāpēc pārspēt viltībā bariņu krievu, pat ebreju gangsteru, nevarēja būt liels izaicinājums. Vai tas ir loģisks apgalvojums? Iespējams, ka ne, un, iespējams, ka šeit ir mazliet pretēja antisemītisma: ebreji ir gudri, tāpēc viltīgi, piesargies viņu tuvumā, “žīds” daudzviet manā tēvzemē vēl aizvien ir apzīmētājs, es arī neesmu imūns pret ikdienišķā antisemītisma omulīgajiem apskāvieniem. Patiesībā drīzāk otrādi, kā Pols bieži vien man ir norādījis.
Cietums bija D klases iestāde, — tā Viņas Augstība dēvē savas minimālas apsardzes ieslodzījuma vietas jeb, kā mēs varētu sacīt, savus draņķīgākos lauku klubus. Patiesībā Springhilhausa savā laikā ir bijusi privātmāja, un visi, kas tur mitinājās, pēc misis Koldvelas-Tečeres vārdiem, izgāja rehabilitāciju, kas līdzvērtīga fiziskai iespaidošanai. Un, protams, mēs varot tikties ar paraugieslodzīto misteru Pasko. Cik vien ilgi gribam.
Pasko bija maza auguma, nepievilcīgs vīrelis, ģērbies zilā zīda kreklā, dzeltenbrūnā jēru vilnas svīterī, tvīda biksēs un nospodrinātās iešļūcenēs. Viņa mazās pērtiķa actiņas šaudījās aiz biezajām brillēm ar caurspīdīgajiem rāmjiem, un plānos matus (krāsotus nožēlojamā dzeltenā tonī) viņš nēsāja, atsukātus līdz apkaklei. Viņš runāja, kā briti saka, ar elegantu akcentu un cieta no lepnības grēka. Pola reliģiskais pienākums būtu bijis uz to norādīt un piedāvāt nožēlas iespēju. Diemžēl, jāsaka, viņš to nedarīja, bet izmantoja
par labu mums. Vai vēl lielākam labumam, atkarībā no situācijas. Kā jau teicu, viltīgs viņš ir, tas mans brālis.
Mēs tikāmies Pasko kamerā, ērtā istabā, kam patiesībā būtu bijis jāatrodas vienā no tām omulīgi noplukušajām viesnīcām, kas angļiem, šķiet, tik ļoti patīk. Mēbeles bija kā jau iestādes guļamistabā paredzētas, bet Pasko tās bija atsvaidzinājis ar ierāmētām gleznu un manuskriptu reprodukcijām, art deco gultas pārklāju, krāsainiem dekoratīvajiem spilveniem un nodilušu Austrumu paklāju, iespējams, īstu. Viņš zvilnēja šo spilvenu kaudzē, kamēr mēs sēdējām uz cietiem krēsliem ar taisnām atzveltnēm. Viņš uzkrītoši rosīgi pagatavoja mums tēju.
Sākumā apspriedām veco Balstrodu. Pasko bija dzirdējis par viņa nāvi un gribēja uzzināt ko vairāk, mēs arī pastāstījām, lai gan nenoliedzām policijas versiju, ka viņš kritis par upuri brutālam seksam. Tad viņi apsprieda šo to, ko es tolaik nesapratu, par to “vai maksājums ir pārskaitīts”, Pols sacīja, ka ir, un padeva viņam papīra strēmeli, ko Pasko izpētīja, salocīja un noglabāja. Pēc tam viņš atzvēlās savos spilvenos kā pašā, sakrustoja garās smalkās rokas un sapņaini palūkojās augšup skaņu slāpējošajās flīzītēs.
Un sāka stāstīt, tieši kā viņš blēdību īstenojis: tas ir, viņš mums pastāstīja, ka Breisgērdla manuskripts ir viltojums (šeit viņš detalizēti izklāstīja par papīra avotu, tintes recepti, kā viltot vai apiet datēšanas tehnoloģijas utt.) un kāda persona, kuras vārdu blēdis neminēja, esot sazinājusies ar viņu, iedevusi tekstu un piegādājusi atbilstošos materiālus. Cietumā? Nieka lieta, tēvs. Es šajā atpūtas namā varētu ražot desmit mārciņu banknotes, un neviens nepateiktu. Pasko bija paveicis darbu, slepus dabūjis lappuses laukā no cietuma, un saņēmis samaksu. Viņš bija devis arī padomu noslēpumainajam klientam, kā krāpšanu īstenot. Svarīgi bija to pavilkt garumā, likt izvēlētajam starpniekam mazliet piestrādāt un panākt, lai viņš domātu, ka pats to atradis. Tātad pirmā norāde ar roku veiklības palīdzību naivā aculiecinieka priekšā bija jāpārvērš pierādījumā, kas nāk no vecas grāmatas vai grāmatām, un pēc tam jāpiesauc speciālists Balstrods.
Kāpēc Balstrods? Pasko par to ļauni pasmējās: kas reiz apdedzinājies, esot divkārt piesardzīgs — tās ir pilnīgas blēņas, mans dēls. Vislabākais mērķis ir cilvēks, kas grib atgūt zaudēto, — nabaga muļķi nekad nemācās. Pola jautājumu uzvedināts, viņš aprakstīja, kā radījis it kā šifrētās vēstules (nekas nav intriģējošāks kā šifrs, džentlmeņi, kā es teicu, jūs gribēsiet, lai starpniekiem būtu kaut kas darāms), ieskaitot neaizstājamā režģa “atrašanu”, un tad, gandrīz vai laizīdams lūpas, viņš izklāstīja, kā noorganizēt sen zuduša dārguma meklēšanu. Viņš minēja daudzas sīkas detaļas, kuras šeit neatkārtošu, bet tas bija ļoti pārliecinoši un apbrīnojami sarežģīti. Viltotāja starpnieks izvēlētā starpnieka nometnē — un arī tas bija būtiski, un tam labāk vajadzēja būt kādam putniņam — maza smukulīte nekad nenāk par ļaunu, ja izvēlētais starpnieks sāk uzdot jautājumus. Sī meitene iemanīsies nodot Šekspīra manuskriptu izvēlētā starpnieka rokās. Kas pēc tam to pārdos īstajam starpniekam, kretīnam ar naudu. Jo, lieki sacīt, kaut ko tādu var uzdrīkstēties darīt tikai ar tumsoņām. īstenībā nav iespējams noviltot Šekspīra lugu — to pamanīs pat profesora asistents —, tāpēc jāatrod kāds, kam ir vairāk naudas nekā prāta, saprotiet, un tad bija jānotiek slepenai maiņai, manuskripts pret skaidru naudu, un atā. Pašās beigās meitene nočieps skaidro naudu sākotnējam vientiesim — banāla operācija —, un gatavs.
55
Globa teātris bija pazīstams arī ar nosaukumu “Koka O”. Teātra nosaukums radies tāpēc, ka tā celtniecībai tika izmantoti koka materiāli, un tas sākotnēji no attāluma izskatījās apaļš. Tika pieņemts, ka patiesā Globa teātra forma ir bijusi astoņ-skaldņu ēka. Šis pieņēmums balstīts uz 1616. gada ilustrētās Višera kartes gravīrās.