Nākamajā dienā es ik pa brīdim zvanīju Kroseti, bet bez panākumiem. Pirmajā vakarā pēc garlaicīgām vakariņām ar vairākiem starptautiskiem autortiesību advokātiem es uz īsu brīdi apsvēru, vai nenolīgt vienu no elegantajām prostitūtām, ar kurām šī Londonas daļa ir pamatoti slavena, varbūt garkājainu blondīni vai Šarlotes Remplingas tipu ar viltīgu smaidu un melīgām, zilām acīm. Taču es atteicos no kārdinājuma, varbūt man būtu sagādājusi baudu atklātā nevērība pret Amēlijas neredzamajiem novērotājiem (un, protams, viņu darba devēju), taču es zināju, ka tas nebūs īpaši patīkami un pēc tam būšu pašnāvniecisku domu nomākts. Tā es parādīju, ka ne vienmēr man lemts izvēlēties pašdestruktīvāko iespēju, un tas man lika justies smieklīgi apmierinātam ar sevi. Es gulēju kā Dieva ausī, un nākamajā rītā ap brokastīm man piezvanīja Kroseti.
Kad viņš sacīja, ka atrodas pie Amēlijas Cīrihē, es sajutu tik spēcīgu dusmu un greizsirdības lēkmi, ka gandrīz apgāzu apelsīnu sulas glāzi un tajā pašā mirklī atcerējos savu sarunu ar Kroseti manas agrākās viesnīcas bārā. Nekrietnajā seksuālajā fantasmagorijā, par kādu bija kļuvusi mana mājas dzīve, es nekad nebiju izteicis šādu tekstu, ko, ka man zināms, daudzi neuzticīgi vīri izmet bez domāšanas, un tas nozīmēja savu grēku projicēšanu uz aizskarto sievu, gan apvainojot viņu neuzticībā, gan neuzkrītoši iedrošinot sākt sevi attaisnojošus sakarus. “Tā dara visi” ir attaisnojums tavai morālei, un tad mēs visi varam būt izmeklēti netikli. Vai es tiešām biju iedrošinājis Kro-seti? Vai viņš tiešām bija mani paklausījis? Vai Amēlija?...
Šeit es sajutu, ka morālais Visums notrīc, man uz sejas izspiedās sviedri, un bija jāatpogā apkaklīte, lai ievilktu plaušās pietiekami gaisa. Vienā nejaukā brīdī es sapratu, ka manas pārmērības bija iespējamas tikai tāpēc, ka mana otra pusīte bija emocionālā godīguma un šķīstības zelta standarts. Ja viņa izrādīsies samaitāta, tad no pasaules zudīs visa tikumība, visa bauda pārvērtīsies par atkritumiem. Grūti tagad izteikt šādas uztveres īsteno varu. (Un, protams, kā daudzas tādas drīz vien tā izgaisa, tas ir spēks, ko Baznīca dēvē par iekāri, spēks, kas dzimis no ieraduma — un cilvēka krišanas, ja gribam būt teoloģiski, — kas velk mūs atpakaļ grēkā. Pēc stundas es jau reizē sapņoju par Mirandu un vērsu skatus uz svaigu, jauniņu sekretāri mūsu pirmajā sanāksmē.)
Pēc dažām garām sekundēm es nosēcu aparātā: “Vai tu čakarē manu sievu, tu, jūrascūciņas atrauga?” pietiekami skaļi, lai galvas pie galdiem elegantajā Dorčesteras brokastu istabā pagrieztos uz manu pusi.
Uz ko viņš šokētā balsī atbildēja: “Ko? Protams, ka ne. Es esmu ar Karo-līnu Rolliju.”
“Rolliju? Kad tad viņa uzradās?”
“Oksfordā. Viņa slapstās no Švanova cilvēkiem.”
“Un tu nolēmi paslēpt viņu pie manas sievas un bērniem, tu, idiot?”
“Nomierinies, Džeik. Es domāju, ka tas bija labs gājiens. Kāpēc lai viņi meklētu Karolīnu Cīrihē? Vai mani, tā paša iemesla dēļ. Tikmēr šis tas ir noticis...”
“Es to necietīšu! Vācies projām no turienes un ej kaut kur citur!” Neiedomājami muļķīgi, es zinu, bet doma par Kroseti vienā mājā ar Amēliju man nelika mieru.
“Jauki, mēs apmetīsimies viesnīcā. Klausies, vai tu negribi dzirdēt, kas man stāstāms... tas ir svarīgi.”
Sapīcis es teicu, lai klāj vaļā. Tas tik bija stāsts. Vārdu sakot, Rollija bija slepus nokopējusi režģi un slepus atgādājusi to no sliktajiem zēniem, un viņiem radās izdevība atšifrēt spiega vēstules. Es mēģinu atcerēties, ko jutu, to dzirdot, un droši vien jāatzīst, ka neko īpašu, jo zināju, ka tā visa ir krāpšanās. Es viņam teicu, lai atsūta pa e-pastu atšifrējumu, un pavaicāju: “Nu, vai tur teikts, kur atrodas luga?”
“Tur teikts, ka viņš ir apracis savu eksemplāru un gaida atbildi no Ročes-tera, Viņš bija nodevis Danbērtonu un gribēja izmantot lugu kā pierādījumu sazvērestībai. Droši vien viņš sagaidīja atbildi un ieraka lugu, un kas zina, kas ar to notika pēc tam.”
“Pagaidi mazliet — viena no šifrētajām vēstulēm bija paredzēta kādam citam?”
“Jā, Ročesteras grāfam, cilvēkam, pret kuru Danbērtons bija iecerējis sazvērestību. Danbērtons acīmredzot tika pieķerts, un viņš nolēma slēpt pēdas, atsakoties gan no Breisgērdla, gan barda. To uzzinājis, Breisgērdls krita panikā un mēģināja nozagt teātra kasi, lai dabūtu naudu bēgšanai, tika noķerts, atzinās visā Šekspīram, un viņi nolēma sacelt troksni. Vēstulei trūkst dažu lappušu, bet vienalga viss ir diezgan skaidrs. Šekspīram bija pazīstami daži augsti stāvoši cilvēki, kas varēja galvot šajā lietā, un viņi tajā pašā šifrā uzrakstīja šiem cilvēkiem vēstuli.”
“Un viņi nebaidījās, ka vēstule varētu nonākt Danbērtona rokās, un viņš to varētu izlasīt?”
“Nē, tur jau ir viss šifra skaistums: vajadzīgs tikai režģis, ko ir viegli nokopēt, un atsauce uz lappusi “Gurnautu Bībelē”, un tev ir viss. Vienīgi, ja nav lappuses, ar kuru sākt, tev nelaimējas. Droši vien viņš atdeva režģi, šifrēto vēstuli un lappušu atsauces vienam no Ročestera cilvēkiem, un...”
Sīkumi mani neinteresēja, un es tā arī pateicu, piebilstot: “Tātad mēs joprojām nezinām, kur atrodas luga?”
“Nē. Breisgērdls rakstīja, ka viņam ir doti norādījumi, kur tā būs drošībā, lai ko tas nozīmētu. Acīmredzot vajadzīgs arī viņa izgudrotais tāluma mērītājs.” “Nu, labi. Es pārbaudīšu Portobello ceļu. Tad tas ir viss? Strupceļš.”
“Tā izskatās, saimniek, ja vien kāds nav saglabājis breisgērdlianas turpinājumu. No otras puses, tas vēl aizvien ir visu laiku lielākais atradums šekspiroloģijā. Pie Foldžera56 tas būtu krietnu žūksni vērts.”
“)ā. Un ko tu domā darīt tagad?”
“Droši vien atgriezīšos Ņujorkā. Karolīnai pieder šifrs, tātad viņa gribēs to pārdot. Amēlija teica, ka tu pazīstot ievērojamu šekspirologu...”
“Pazīstu. Mikiju Hāsu. Kāpēc viņš tevi interesē?”
“Nu, varbūt tu vari palūgt, lai viņš palīdz pārdošanā: apmaiņā pret apskates pirmtiesībām, un tamlīdzīgi.”
“Ar lielāko prieku. Un, ja tu gribi atgriezties kopā ar mani, mēs izlidosim ceturtdienas vakarā, parīt, no Biginhilas. Un, Kroseti? Aizmirsti, ko es teicu par Amēliju un aiziešanu no mājas. Es pēdējā laikā neesmu īsti savā prātā.” Kāpēc es viņam tajā brīdī nepastāstīju, ka tā ir krāpšana? Nevaru atcerēties, bet droši vien baidījos, ka, saīsinot laiku, kas vajadzīgs, lai tā izdotos, es nekad vairs neieraudzīšu Mirandu. Varbūt es biju vairāk nekā mazliet jucis.
Es devos uz savām sanāksmēm, paflirtēju, ka jau teicu, un man bija burvīgas vakariņas ar kādu jaunkundzi, taču es viņu iesēdināju taksometrā, tikai paspiedis roku, nepieskāries. Nākamajā dienā pie brokastīm satikos ar Polu Dor-česterā un iedevu viņam Kroseti atsūtītās e-pasta izdrukas. Viņš apsēdās un tās lasīja, kamēr es malkoju kafiju. Kad Pols bija beidzis, apvaicājos, ko viņš domā. “Spoži,” sacīja brālis, “gandrīz vēlos, kaut tās būtu īstas.”
Pēc tam mēs runājām par Mikiju un mirušo Balstrodu, un akadēmisko dzīvi, un par Skotijas karalieni Mariju, un kā nevienam īstenībā nebija izdevies pieķert, ko viņa patiesībā bija izdarījusi. Vai viņa tiešām bija sazvērējusies nogalināt savu vīru lordu Darnliju? Kas viņu bija piespiedis apprecēties ar tādu maniaku kā Botvels? Vai viņa bija rakstījusi apsūdzošās vēstules, kas plānoja Elizabetes nogalināšanu? Kāpēc viņa nekad visā savā mūžā nepārtrauca domāt?
56
Foldžera Šekspīra bibliotēka atrodas Kapitolija pakalnā Vašingtonas apgabalā. Tā ir pasaules klases Šekspīra un Rietumu agrīno jauno laiku pētījumu centrs. Bibliotēkā glabājas pasaules lielākā un labākā Šekspīra materiālu un citu retu renesanses laika grāmatu, rokrakstu un mākslas darbu kolekcija.