Es sacīju, ka nezinu — man tas viss bija “Šedevru teātris”. Tomēr tā nebūs bijusi pirmā reize, kad nāciju liktenis ir atkarīgs no tā, ka kāds grib sagrābt kumosu, kas tam patiesībā nepienākas.
“lā, bet — kā viņu būtu attēlojis Šekspīrs? Es gribu teikt, viņam nebija pilnīgi nekādu materiālu, strādājot pie Kleopatras un lēdijas Makbetas, un sievietēm vēsturiskajās lugās, bet šeit viņam ir kaudzēm materiāla, un viss bija noticis viņa vecvecāku laikā. Droši vien Šekspīra bērnībā cilvēki apkārt par to runāja, sevišķi valsts katoliskajā daļā, Vorikšīrā.”
“Nu, mēs nekad to neuzzināsim, vai ne? Runājot par sazvērniekiem, vai esi dzirdējis kaut ko no krieviem?”
“Ne skaņas. Nespēju noticēt, ka tevi tas neinteresē. Tev taču bija jābūt ģimenes romantiķim.”
“Man? Es esmu prozaiskais. Intelektuālā īpašuma likumi. Tu esi kara varonis un priesteris.”
“Profesija, kam vismazāk sakara ar romantiku.”
“Lūdzu, nevajag! Nav nekā romantiskāka par mācītāju. Neiegūstamais ir romantikas būtība. Tā ir puse no tā, kas piesaista zaļknābjus, — celibāta valdzinājums. Turklāt jūs, zēni, drīkstat ģērbties kā sievietes, neizskatoties smieklīgi.”
“Vai ne pārāk smieklīgi,” sacīja Pols, plati pasmaidīdams. “Lai gan, cik atceros, tu biji tas, kas mēdza ģērbties Mutti drēbēs.”
“Ak, tagad nu gan tu mēģini pataisīt mani traku. Es nekad neesmu ģērbies...”
“Ģērbies gan, jūs ar Mirjamu vienmēr rakņājāties viņas kumodē. Pavaicā viņai, ja tu netici man. Starp citu, viņa sūta sveicienus.”
“Kur viņa ir?”
“Ceļā. Viņa vakar vakarā zvanīja. Gribēja zināt, kas mums padomā, bet negribēja izskatīties ziņkārīga — tu jau zini, kā Mirjama mēģina izdabūt informāciju, kaut viņai to labprāt pastāstītu, ja vien viņa atklāti pavaicātu.” “Jā, un dabūt kaut ko laukā no viņas var tikai ar knīpstangām. Vai “ceļā” nozīmē, ka viņa ir Eiropā?”
“Tā es sapratu,” izvairīgi sacīja Pols. “Man radās iespaids, ka viņa dodas apciemot tētiņu.”
“Un tu? Domā piebiedroties?”
“Varētu, ja jau esmu šeit,” viņš pasmaidīja savu kaitinošo smaidu.
“Visu esi piedevis, ko?”
“Tas prasīja ne mazums pūļu.”
“Un viņš gauži atvainojas par izdarīto?”
“Ne mazākajā mērā. Viņš ne reizes ne man, ne Mirijai nav ieminējies par to laiku vai par māti. Viņš domā, ka es esmu kretīns un klauns, un izturas pret Miriju kā pret kalponi. Cik redzu, tēvs kopš Bruklinas nav mainījies ne par mata tiesu, vienīgi kļuvis vecāks, bagātāks, samaitātāks un veiksmīgi mīlē jaunākas sievietes. Ak, un politiski viņš ir absolūts fašists, ne labāks par Kahu57. Nāvi arābiem, Šārons ir nodevējs, nekā jauna.”
“Burvīgi. Pol, kāda velna pēc tu tērē ar viņu laiku?”
Viņa kārta paraustīt plecus. “Dēla pienākums. Varbūt, lai Mirijai nav jānes visa tā nasta vienai pašai. Vai ari es ceru, ka kādreiz viņš sevi nostādīs tādā stāvoklī, kurā es varēšu dot viņam to, kas viņam vajadzīgs.”
“Kas tas varētu būt?”
“īsti neesmu pārliecināts. Nožēla un izlīgums? Es lūdzu Dievu, kaut es zinātu, kad tas notiks. Tikmēr viņš ir mans tēvs un, lai gan nejauks kretīns, tomēr daļa no manis, un man nāk par labu, ja viņu laiku pa laikam satieku. Tev kādreiz to vajadzētu izmēģināt.”
Es teicu, ka pasēju, un Pols neuzspieda. Viņš nekad nespiež. Nevaru atcerēties pārējo sarunu un mazo diktofonu biju atstājis savā istabā, toties dzīvi atceros nākamo reizi, kad ieraudzīju savu brāli, un tas bija, kad viņš ap desmitiem iebrāzās manā istabā ar ziņu, ka pazuduši mani bērni.
Protams, Amēlija pa mobilo vispirms bija zvanījusi man, bet, kā jau droši vien esat nopratuši, mobilie telefoni man briesmīgi nepatīk, un es savējo sanāksmju laikā vienmēr izslēdzu, bet tovakar biju aizmirsis ieslēgt atpakaļ. Atceros arī, ka nebiju papūlējies viņai pateikt, ka esmu apmeties Dorčes-terā, nevis savā parastajā Naitsbridžas viesnīcā. Tāpēc viņa mani nevarēja notvert un piezvanīja Polam.
Protams, es nekavējoties viņai piezvanīju. Savādi mirušā balsī viņa man visu izstāstīja. Amēlija bija aizvedusi bērnus slidot netālu no savas mājas. Slidošana ir vienīgā Niko sporta nodarbība, tāpēc viņa māte vienmēr ir gatava vest puiku uz slidotavu. Viņš sev raksturīgi slido ciešos, saspringtos apļos, skatīdamies lejup uz ledu. Imodžena ir laba slidotāja, un viņai patīk jebkāda izrādīšanās. Viņi devās laukā ar Kroseti un viņa draudzeni un pēc tam gāja iedzert karstu šokolādi /ж-'/.ас. Bērni iztukšoja savas tases un izskrēja laukā gaidīt, kā bērni mēdz darīt, it sevišķi, ja māte domā, ka viņi ir rupji amerikāņu barbari, kas nav cienīgi tikt apkalpoti pat prastā Cīrihes ēstuvē. Pieaugušie izdzēra savu kafiju un apēda kūkas, un, kad iznāca no kafejnīcas, mazie bija projām. Kāda garāmgājēja Amēlijai pastāstīja, ka pie ietves bija piebraucis sedans, gaišmataina sieviete izbāzusi galvu pa logu, uzsākusi ar viņiem sarunu, un abi labprātīgi ielēkuši mašīnā. Viņa bija nodomājusi, ka bērni sievieti mašīnā pazīst, citādi būtu cēlusi trauksmi. Protams, mana pirmā doma bija, ka tā ir Miranda, un jāatzīstas, ka uz īsu brīdi mani pārņēma kaut kas līdzīgs priekam — pat ja viņa bija noziedzniece, kas nolaupījusi manus bērnus, viņa savā ziņā bija atgriezusies manā dzīvē, un varbūt, ka es viņu vēl satikšu!
“Es tūlīt pat ieradīšos,” sacīju sievai, “es varu būt klāt ap septiņiem.”
Bet viņa paziņoja, ka mani negrib. Viņa sacīja, ka man jau vajadzējis būt tur, ka tas noticis tāpēc, ka manis nav bijis klāt, tāpēc, ka es biju izjaucis ģimeni un ielaidis netiklību vietā, kas varēja būt mūsu mājas drošais patvērums, un vai es tagad izliekoties, ka sniedzot viņai mierinājumu? Es negribu tavu mierinājumu. Tev nav mierinājuma, ko dot. Un tagad, kad tavus bērnus ir ievākuši gangsteri, tu varēsi pat vēl brīvāk darīt visu, ko gribi, un vai tu gribi zināt, ko es jūtu? Es jūtu, ka esmu bijusi tik liela muļķe, ka gribējusi audzināt bērnus ar tādu cilvēku kā tu, es domāju, jā, es to visu varu labot ar mīlestību, es varu izklāt mīlestības segu ap mums visiem tā, lai šajā baisajā pasaulē tas būtu stūrītis, kas ir tikai mums vieniem, bet nē, tu to negribēji, tu saplēsi lupatu lēveros manu nabaga mazo sedziņu, un ko tu tagad darīsi, Džeik, kāds iemesls būs tavām sērām par bērniem? Vai tev viņu īstenībā ļoti pietrūks? Es pat to nezinu, un — kā tu vari ierasties, sēdēt man blakus un mani mierināt?
Un vēl lielu tiesu tādā pašā garā, man taisnojoties un aizstāvoties, un, Dieva dēļ, Amēlij, ko tu dari? Vai policijai ir paziņots? Un visa veida operatīvās lietas, kam es gribēju, lai viņa pievērš uzmanību, nemaz nerunājot par domu (ko es nebiju gatavs viņai izklāstīt), ka vienīgais iemesls, kāpēc kāds ir nolaupījis manus bērnus, ir, lai viņus iemainītu pret Darbu. Es nebiju to dabūjis, un, ja Kroseti bija taisnība, man nebija lielu cerību to dabūt, un tā mēs turpinājām atkal un atkal runāt viens otram garām kā cilvēki postmodernā lugā, un beigu beigās viņa teica, ka negribot vairs manī klausīties, un paprasīja pie telefona Polu. Iedevu telefonu viņam. Apdullis un paralizēts, apsēdos gultā un truli vēros rakstāmgaldā, kas nejauši bija gadījies man tieši acu augstumā. Rakstāmgaldu klāja akurātas papīra kaudzītes un mapes dažādās krāsās, kurās sakopoju sava pēdējā laika juridiskā darba rezultātus, mans klēpjdators aicinoši mirgoja, un dēmoni radīja galvā domu, ka, ak, labi, man vēl aizvien ir mans darbs, nekādas ģimenes, par to žēl, tomēr... un tad nāca atskārta par to, kas īsti bija mans darbs, un šajā brīdī man uznāca matagalp, kā, manuprāt, to sauc Filipīnās.
57
Galēji labējā politiskā partija Izraēlā. Uzstājas par visu arābu izraidīšanu no Izraēlas, par Jūdejas, Samāras un daļas Jordānijas pievienošanu Izraēlai.