Es iegaudojos kā Kings Kongs un sāku ārdīties pa istabu. Es apgāzu rakstāmgaldu, iemetu krēslu spogulī, klēpjdators klabēdams iekrita vannas istabā. Es izmetu pa logu visai smagu angļu ampīra atzveltnes krēslu un
Jieģināju izsviest tam pakaļ visus papīrus un savu portfeli, kad Pols mani savaldīja. Es, protams, esmu daudz spēcīgāks nekā viņš, bet viņam izdevās mani saķert ciešā tvērienā, ko izmanto, lai padarītu sargkareivjus rīcības nespējīgus, un pēc dažām sekundēm sāpīgas, veltas cīņas mans niknums pārgāja šņukstēšanā. Domāju, ka es kādu laiku kliedzu un auroju, un tad ieradās policija izsistā loga dēļ, bet Pols spēja ar to tikt galā, jo garīdzniekiem gandrīz vienmēr notic.
Pēc dažām stundām, kad no iedzertajām tabletēm biju kļuvis truli apātisks, atskanēja gaidītais zvans. Pols pacēla viesnīcas telefona klausuli un iedeva to man. Balss bija ar akcentu, varbūt krievu, bet ne Svanova. Sis cilvēks nekādā veidā nebija draudīgs, paskaidroja, ka viņš nav barbars, ka mani bērni ir drošībā un jūtas ērti, nav piesieti pie krēsliem ar līmlenti pamestās fabrikās vai kā citādi, un ka ne jūs, ne jūsu sieva neuzvedīsies tik muļķīgi, lai iesaistītu policiju. Es apstiprināju, ka mēs to nedarīsim. Viņš sacīja, ka šo jautājumu var atrisināt civilizētā veidā, jo es noteikti zinu, ko viņi vēlas, un, tiklīdz būšu to ieguvis, man jāievieto sludinājums tādā un tādā mājaslapā, un viņi ar mani sazināsies, un, kad es sacīju, ka man nav ne jausmas, kur nolādētais priekšmets atrodas, viņš atteica, ka mēs esam pacietīgi, ticam tev, un nolika klausuli. Gandrīz tajā pašā brīdī, kad biju nolicis klausuli, atskanēja troksnis manā mobilajā, bija pienākusi īsziņa, un, iegājis savā pastkastē, es tur ieraudzīju abu bērnu smaidošās fotogrāfijas un īsziņu no Imodženas: “Cau, tēt, mēs esam sveiki un veseli, un mūs nespīdzina kā filmās. Neuztraucies, labi?” Dzīvības pierādījums, viņi to sauc, ļoti profesionāli. Un viņa tiešām izklausījās, it kā viss būtu kārtībā.
“Viss kārtībā” bija mazliet pārspīlēti teikts. Pols ir projām. Viņš gribēja palikt un aprunāties, bet es viņu izmetu laukā, galvenokārt tāpēc, ka brālis nolaupīšanu uztvēra smagāk nekā es, un man nebija noskaņojuma viņa iejūtībai. Esmu viens pats izdemolētos apartamentos. Administrācija bija likusi aizvilkt logu ar izturīgu plastikātu, bet es viņiem sacīju, ka pārējo sakopšu pats, lai savāktu svarīgus konfidenciālus papīrus. Nauda tika dāsni izdāļāta personālam. Es patiešām vācu kopā papīrus un kā pagadās bāžu tos portfelī, kad mans skatiens atduras pret biezu paku izdruku, ko es acumirklī neatpazīstu. Tuvāk aplūkojot, redzu, ka tā ir Breisgērdlu ģenealoģija, ko man sagatavoja Niko. Gribu jau izdrukas iesviest atkritumu tvertnē, kad ievēroju, ka tas ir sieviešu atzars, tas, uz kuru neesmu pat paskatījies. Apsēžos uz gultas
malas, izšķirstu kaudzi un uzzinu, ka Ričardam Breisgērdlam joprojām ir dzīva viena sieviešu kārtas radiniece pa tiešo līniju, Mērija Evansa, dzimusi 1921. gadā Ņūtonā, Merilenda, kur dzīvo joprojām.
Pulkstenis rāda 9.30 pēc šejienes laika. Austrumu krastā ir pēcpusdiena. Es sameklēju numuru un piezvanu. Atbild sievietes balss. Nē, viņa atvainojas, bet Evansas jaunkundze ir mirusi. Nesen mirusi. Es runāju ar Šeilu Ma-korkli, un viņa ir viena no Evansas jaunkundzes baznīcas, katoļu baznīcas, kuras pīlārs bija nelaiķe Mērija. Makorkles kundze palīdzot iztīrīt viņas dzīvokli un, ak vai! Šeit ir tik daudz vecu krāmu! Es saku, ka zvanu no Londonas, no Anglijas, kas atstāj uz viņu vajadzīgo iespaidu, un vaicāju, vai viņa ir izmetusi kaut ko no Evansas jaunkundzes mantām. Nē, vēl neesot. Kāpēc es vaicājot? Pastāstu, ka esmu Breisgērdlu ģimenes advokāts un vēlētos pārlūkot māju, lai redzētu, vai nav saglabājušās kādas svarīgas piemiņas lietas, vai tas ir iespējams? Ir iespējams, viņa atsaka. Es pierakstu sievietes mājas numuru un sarunāju tikšanos uz nākamo dienu.
Droši vien esmu traks, ticēdams tik attālai varbūtībai, bet vai tad dižais Larošfuko neteica, ka mēdz būt tik drausmīgas situācijas, ka jābūt pustrakam, lai no tām izkļūtu dzīvs? Piezvanīju Kroseti un pieteicu, lai gatavojas, kad zvanīšu, pārvākties uz Londonu, jo man ir pavediens, kam grasos sekot uz Štatiem, un, ja tas atmaksāsies, man būs vajadzīgs kāds cilvēks Anglijā. Līnijas otrā galā iestājas īslaicīga pauze. Vai tad viņam nevajagot palikt pie Amēlijas? Es sacīju, ka šī ir varbūt mūsu vienīgā iespēja piekļūt Darbam un, iespējams, daudz būtiskāk ir dabūt atpakaļ bērnus nekā sniegt mierinājumu manai sievai. Mēs vienojāmies par tuvāko rīcības plānu, tad es noliku klausuli un piezvanīju mūsu pilotam.
Nākamajā rītā es jau sešos biju gaisā un lidoju pāri Atlantijas okeānam. Vējš pūta no mugurpuses, un Baltimoras-Vašingtona lidostā mēs nokļuvām nedaudz vairāk kā septiņās stundās. Pēc trim stundām es piebraucu savu nomāto linkolnu pieticīgas karkasa ēkas priekšā, kas Ņūtonā, Merilendā, balta un laika apbružāta, nīka zem kailiem ozoliem un kizila krūmiem. Makorkles kundze izrādījās drukna, apmēram piecdesmit gadu veca sieviete ar neizskatīgu, atklātu seju, ģērbusies lauku darba drēbēs, ar priekšautu un cimdiem. Mājas iekšpusē valdīja nomācoša atmosfēra, kā pēc ilgas dzīves, ko pārtraukusi nāve. Uz grīdas bija izkrāmētas kārbas, un Makorkles kundze varonīgi mēģināja nodalīt pārdodamās mantas no grabažām. Evansas jaunkundze, viņa man pastāstīja, esot bijusi zilzeķe (viņa lietoja šo tagad nepazīstamo, seno vārdu), skumīgs gadījums, viņai reiz bijis līgavainis, kas nepārnāca no kara, tēvs, kas nodzīvoja pārāk ilgi, viņa to aprūpēja, tā ari neapprecējās nabadzīte, un, jā, viņa bija Breisgērdla no mātes puses, protams, katoliete, no senas ģimenes. Viņi ieradušies Amerikā 1679. gadā, vienā no lorda Baltimora katoļu pārceļotāju kuģiem, jā, viņa varot noticēt vecajai daļai, paskatieties uz visām šīm mantām, izskatās, ka viņi pilnīgi neko nav metuši laukā kopš 1680. gada! Nekautrējieties, aplūkojiet. Tur pie kamīna ir lietas, ko, manuprāt, varētu pārdot. Viņas testamentā viss ir novēlēts Sv. Tomasa baznīcai, tāpēc arī es šeit atrodos.
Es vispirms paskatījos uz kārbu ar grāmatām. Veca Dueijas Bībele58, drū-poša āda, tās iekšpusē ģimenes koks līdz pat Mārgaretai Breisgērdlai, sākotnējai emigrantei. Mārgareta acīmredzot apprecējās Amerikā, un viņas dēli un meitas apprecējās, un vārds pazuda baznīcas grāmatās, bet ne atmiņā, jo ģimenes kokā bija daudzi, kam dots senais vārds: Ričards Breisgērdls Kle-ments, Anna Breisgērdla Ķerra...
Atlicis veco Bībeli malā, es rakos kārbā dziļāk.
Protams, tas bija kvarta formāts, tā sarkanā iesējuma āda bija kļuvusi gandrīz melna no vecuma, un baltās lapas un vāki sačokurojušies un piebrieduši no mitruma, bet netrūka nevienas lappuses, iesējums bija neskarts, un uz priekšlapas ar izbalējušu sēpijas tinti pazīstamā rokrakstā bija rakstīts “Ričards Breisgērdls”. 1598. gada izdevums, es ievēroju, šķirstīdams sākuma daļu. Pirmā Mozus grāmata bija izcaurumota ar sīkiem caurumiņiem. Uz melnās priekšlapas četrpadsmit nevienādās rindās ar to pašu roku bija uzrakstīta virkne burtu.
Es ar troksni aizvēru grāmatu. Makorkles kundze pacēla skatienu no šķirošanas un apvaicājās, vai esmu kaut ko atradis, kas man patīk.
58
Pirmais latīņu Bībeles tulkojums angļu valodā, ko autorizējusi Romas Katoļu Baznīca. Vecā Derība lika publicēta 1582. gadā Reimsā, Jaunā Derība 1609.—1610. gadā Dueijā. Dēvēta arī par Dueijas variantu.