“)ā, esmu. Vai zināt, kas ir šī?”
“Izskatās pēc Bībeles.”
“Tā ir Bībele. 1598. gada Ženēvas Bībele. Tā piederēja Ričardam Breis-gērdlam, jūsu draudzenes priekštecim.”
“Tiešām? Vai tā ir vērtīga?”
“Jā. Domāju, ka ūtrupē par to varētu dabūt divarpus tūkstošus, bojājuma dēļ. Tas nav ideāls eksemplārs, un, protams, tieši šo tulkojumu Anglijā kādus astoņdesmit gadus izmantoja burtiski katrs lasītpratējs, tāpēc tādas ir daudzas.”
“Ak Kungs! Divarpus tūkstoši! Tas ir kā “Senlietu ceļa šovs”59.” “Gandrīz. Esmu gatavs izrakstīt jums čeku par divarpus tūkstošiem, kas ir krietni vairāk, nekā jūs dabūtu no uzpircēja.”
“Tas ir ļoti dāsni no jūsu puses, mister Miškin. Vai es varētu jūs ieinteresēt ar kādu jauku Fiesta porcelānu?” Mēs tagad bijām pats smaida iemiesojums.
“Ne gluži, bet ir vēl cita lieta, ko meklēju, pieminēta dažos senos ģimenes papīros, kaut kas līdzīgs mērinstrumentam, izgatavots no misiņa...” “Mērinstruments? Nē, nezinu vis. Jūs domājat vienu no tiem priekšmetiem ar trijkāji un mazu teleskopu?”
“Ne obligāti. Tas varētu būt pārnēsājams, iespējams, kādu jardu garš un dažas collas plats šķērsgriezumā, kā liels lineāls...”
“Jūs taču nedomājat to?” viņa norādīja. Dika Breisgērdla izgudrojums karājās virs kamīna dzegas un, sieviešu kārtas pēcnācēju paaudžu paaudzēs kopts un pulēts, liegi spīdēja, gatavs lietošanai.
Vai manīgu blēžu safabricējums, es teiktu. Jau atkal mani pārsteidza intrigas izsmalcinātība. Vai Evansas jaunkundze kaut kādā veidā bijusi iesaistīta? Varbūt viņi patiešām bija atraduši īstu Ričarda Breisgērdla pēcnācēju, vai arī viņi bija atraduši šo veco kundzi, sacerējuši visu plānu ap seno instrumentu un Bībeli, un izgudrojuši stāstam piemērotu senci? Pat tāds meistars melošanā kā es nevarēja neapbrīnot katras detaļas pulksteņa precizitāti.
Baltimoras-Vašingtona lidosta es iegāju atpūtas telpā, ko rezervē pārtikušiem ceļotājiem, un piezvanīju Kroscti uz Cīrihi. Es viņam pastāstīju, ko tikko biju nopircis, un tad izmantoju datoru telpas, lai noskenētu un pēc tam pa e-pastu nosūtītu viņam šifru no Breisgērdla Bībeles priekšlapas. Kro-seti sacīja, ka izlaidīšot to cauri šifrēšanas programmai un man atzvanīšot. Iedzēru kafiju, šo to uzkodu un noslaistījos kādu stundu, kamēr viņš man piezvanīja, un arī sakāmais nebija laba ziņa. Šifrs neatbilda Bībelei un režģa atslēgai, kas bija izmantota vēstulēm.
“Kāpēc viņš tā būtu darījis? Viņam bija neuzlaužams šifrs. Kāpēc vajadzēja to mainīt?”
“Nezinu. Varbūt paranoja? Breisgērdlam bija darīšana ar divām naidīgām pusēm, Danbērtonu un Ročesteru, un abi gribēja kaut ko tādu, kas viņam bija, un abiem bija Bībeles šifrs. Varbūt viņš gribēja kaut ko paturēt pie sevis, vai varbūt viņš tobrīd jau vairs pārāk skaidri nedomāja.”
Ak jā, tur es jutu līdzi. “Tātad vēl viens režģis?”
“Ne obligāti. Domāju, tas ir parasts grāmatas šifrs. Gribu teikt, tās slīdošā atslēga balstās uz tekstu.”
“Kādu tekstu? Bībeli?”
“Nedomāju vis. Vai atceries visu, kas rakstīts pēdējā šifrētajā vēstulē, kur viņš runā ar Šekspīru par to, kur paslēpt lugu, paskaidro, kā darbojas atslēga, un saka apmēram tā, ka Šekspīrs licis izmantot viņa paša vārdus, lai lugu paslēptu?”
Es atcerējos, bet neskaidri. Teicu: “Tad mums vajadzēs izskatīt visus Šekspīra darbus, lai to atrastu? Tas prasīs mūžību.”
“Ne gluži. Atceries, ka Šekspīra lugu pilnu izdevumu publicēja tikai 1623. gadā. Breisgērdls nebūs gribējis izmantot lugu, kas varbūt iznākusi dažādos izdevumos, no kuriem daži ir sagrozīti. Gribu teikt, ka Breisgērdls darbojās teātrī — viņš to zināja.”
“Un ko tad?”
“Hm, četrpadsmit rindiņas šifrēta teksta. Varbūt tas ir sonets. Sonetus publicēja 1609. gadā.”
“Tad izmēģini tos.”
“Jā, priekšniek. Starp citu, ja arī tas neizdosies, tev būs jādodas pie manas mammas tikties ar Klimu.”
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka viņš ir vienīgais nopietnais kriptogrāfs, ko es pazīstu. Ja tā ir slīdošā atslēga, bet nav no mums zināmā teksta, vajadzēs nopietnāku analīzi. Tas nav neiespējami, ņemot vērā viņam pieejamās datoru iespējas, bet nav arī vienkārši. Varbūt taustiņu intervāls no divi līdz kādiem četrdesmit. Bet es to nevaru, bet viņš var. Un tur būs arī mana mamma.”
“Viņa arī ir kriptogrāfe?”
“Nē, tikai īsteni apķērīga sieviete, kas svētdienas Times krustvārdu mīklu atrisina apmēram divdesmit minūtēs. Es piezvanīšu un pateikšu viņai, ka tu ieradīsies.”
Pēc tam es jau lidoju uz LaGuardia lidostu, pa ceļam brīdinot Omāru. Viņš mani sagaidīja un bija satriekts, kad pastāstīju par bērniem. Viņa acīs sariesās īstas asaras, kurām līdzīgas nebija lējis personīgais tētiņš. Pat mani kalpi ir sazvērējušies mani nokaunināt, man ienāca prātā, kad braucām laukā no mūžam sastrēgumu pilnās Vanvikas. Brauciens no lidostas bija īss, iespējams, vienīgā priekšrocība, dzīvojot Kvīnsā. Pie mazā namiņa uzreiz redzēju, ka viss nav tā, kā tam vajadzētu būt. Mājas priekšpusē ar vienu riteni uz ietves bija atstāts netīrs smagais pikaps, un mājas durvis stāvēja vaļā, lai gan diena bija dzestra. Es liku Omāram pabraukt mazliet uz priekšu un palikt mūsu mašīnā, turot gatavībā mobilo telefonu, kamēr es paskatīšos, kas notiek mājā. Omārs iebilda, ka mums vajadzētu iet abiem un viņam apbruņotam, bet es piedāvājumu noraidīju. Es neteicu, bet man iešāvās prātā, ka šajā nožēlojamā afērā jau vairākas reizes biju riskējis ar viņa dzīvību un nespēju riskēt atkal. Ja jau jāriskē, spriedu, lai labāk riskē mazāks cilvēks, un man arī nebija iebildumu pret ļaunāko iznākumu. Turklāt es gandrīz ar nepacietību gaidīju iespēju nodarīt kādam sāpes.
Zagos pa aleju gar mājas sānu sienu, zemu pieliecies, un ieskatījos katrā logā pēc kārtas. Dzīvojamā istabā nekā. Vannas istabas logs bija no necaurredzama stikla. Priekšā atradās niecīgais dārziņš, divi vīģes koki, ietīti mais-audeklā, mazs ielāpiņš brūna zālāja, snaudoša puķu dobe ar Svētās Jaunavas statuju centrā. No šī pagalma es varēju redzēt virtuvi: un šeit bija, ko redzēt. Kroseti kundze un Klims sēdēja savos krēslos pie galda, un viņu mutes bija aizlīmētas ar līmlenti. Tur, uzgriezis muguru logam, atradās liela auguma vīrietis ar spurainiem matiem. Šķita, ka viņš ar tiem gari un plaši izrunājas, un viņam rokā bija liels niķelēts revolveris.
Daudz nedomādams, es atrāvu statuju no zemes — tā svēra varbūt piecdesmit mārciņu —, pacēlu to virs galvas un paskrēju uz mājas pusi. Droši vien vīrietis kaut ko bija dzirdējis, vai varbūt Kroseti kundzes acis, kas iepletās šokā, lika viņam pagriezties ar seju pret logu, un tā lidojošā Marija (un stikla lauskas) ar visu spēku trāpīja viņam tieši ģīmī.
Pēc tam sākās pazīstamais rituāls ar policiju un lēnu informācijas izvilkšanu. Kroseti kundze, ņemot vērā apstākļus, bija žēlsirdīga, lai gan šaubījās, vai mana nosliece lietot vardarbību viņas mājā ir bijusi nepieciešama, kas man likās mazliet netaisni. Es ar prieku uzzināju, ka vīrietis nav miris, bet noteikti nedabūs paaugstinājumu amatā. Viņu sauca Hārlans P. Olruds, un viņš bija apsargs kaut kur Pensilvānijā. Šim cilvēkam bija radies iespaids, ka Alberts Kroseti ir aizbēdzis ar viņa sievu Karolīnu, kuru viņš gribēja atgūt. Visticamāk, ka Kvīnsas miteklī viņš bija nonācis ar navigācijas kartes palīdzību, ko jaunais Kroseti bezrūpīgi bija pametis uz ceļa netālu no viņa mājām, kad meklēja mistisko Karolīnu Rolliju. Karti policija uzgāja Olruda pikapā, kurā atradās arī divi pārbijušies bērni. Parastos apstākļos tie būtu nodoti ierēdņiem, kas Ņujorkā rūpējas par vecāku atstātiem bērniem, bet, tā kā iesaistīta bija Mērija Pega, notikumi ieguva citu virzienu. Viņa gribēja uzņemties rūpes par mazajiem, kamēr mēs noskaidrosim, kas noticis ar mistisko K.R., un, es domāju, arī tukšās ligzdas sindroma dēļ, kas bija izaudzis Montanas lielumā. Ticu, ka mazliet kompensēju vardarbības lietošanu viņas mājā ar to, ka sazvanīju dārgo tēvu Polu Londonā. Nav nekā tāda, ko Pols nezinātu par bērnu aprūpes birokrātiju Ņujorkā. Viņš dažiem piezvanīja, galvoja par Mēriju Pegu, sacēla troksni — neparasti apstākļi, policijas izmeklēšana, bērnu labākās intereses utt.—, un lieta bija darīta, vismaz pagaidām. No bēniņiem tika nonestas galda spēles, no pamatelementiem radīta pica, visiem bija jautri, vienīgi Klims mani ar piecdesmit punktiem uzvarēja Scrabble, kas, manuprāt, bija mazliet par daudz, lai neteiktu vairāk.
59
Britu televīzijas interešu šovs, kurā senlietu vērtētāji ceļo uz dažādiem Apvienotās Karalistes reģioniem un novērtē iedzīvotāju sanestās senlietas. BBC šovu raida kopš 1979. gada. Populārajai programmai ir ari starptautiski varianti.