Tos pīšļus, kas dus kapā, neaiztiec.
Lai svētīts tas, kas mani paklausīs,
Un lāsts lai tam, kurš kaulus izsvaidīs.
“Vēl kas,” viņa sacīja, “tam jābūt vecajā rakstībā. Manuprāt, epitāfija vecajā rakstībā ir Vuda grāmatā.”
Tā bija. Klims ievadīja veco rakstību Viženēra šifrētājā, un mums izdevās nolasīt saprotamu tekstu:
nogaistaueradodotiesuzdienvidie
mnomēriastoņdesmitseptiņusgrāduskat
rāpusēviņšguļečetrasassesunpēdudzi
ļumāzemkopingeintasaustrumumūra
“Tas šķiet, pietiekami saprotami. Jānostājas vietā, kuru sauc Gaistauera, un jānovieto Breisgērdla instruments tā, lai nulles punkts, kas ir centrā, tajā ierīkotajā kompasā norādītu uz dienvidiem. Pēc tam instrumenta kājas tiek novietotas astoņdesmit septiņos grādos, un pēc tam, es pieņemu, jāliek cilvēkam ar karogu doties tajā virzienā un jāskatās okulārā, kamēr divi karoga attēli savienojas, un, lūk, attālums un virziens. Tad, kad atrasta šī aka, jāno-laižas ar virvi, piestiprinot ar karstiem taukiem pie galvas sveci, un tur... kas ir asses ?
“Ass,” atteica Mērija Pega. “Sešas pēdas.”
“Jā,” noteica Klims, “tātad, teiksim, septiņu, komats, sešu metru dziļumā šīs akas austrumu mūrī mēs atradīsim lugu. Vai tukšu caurumu. Ja mēs zinātu, kur atrodas šī “Gaistauera”.”
“Tai vajadzētu būt Vorikas pilij,” viņa pārliecināti bilda. “Breisgērdls rakstīja, ka pili var redzēt no Svētā Bosa drupām.”
Brīdis internētā apstiprināja, ka Vorikas pilij tiešām ir Gaistaueras tornis, turklāt dienvidu pusē. Es sacīju: “Tā būs interesanta pieredze. Mēģināt saskatīt ievērojamas tūristu apskates vietas virsotni, kamēr cilvēks ar karogu iet cauri piepilsētai.”
Bet Klima pirksti jau veikli klabināja taustiņus, un pēc dažām minūtēm uz ekrāna parādījās skats uz pils torņa nocietinājumiem no augšas. Šķita, ka tas uzņemts no apmēram divdesmit pēdu augstuma.
“Ļoti iespaidīgi,” es ierunājos. “Vai tā ir komerciāla fotogrāfija no satelīta?”
“Nē, ASV militārais foto. Es tam piekļuvu caur anonīmu saiti, bet mēs tomēr nedrīkstam te palikt ļoti ilgi.”
“Kā jums tas izdodas?” es vaicāju.
“Viņš ir spiegs,” ar zināmu lepnumu atteica Mērija Pega.
“Es esmu atvaļināts poļu spiegs, pilnīgi nekaitīgs. Bet man ir palikušas zināšanas par šādām lietām. Amerikai ir sliktākā pretizlūkošana, spiegu aprindās tas ir labi zināms, — patiesībā joks. Tagad mums jāizmanto daži rīki, lai uzmestu elegantu bumbiņu mistera Šekspīra lugai.” Vēl mazliet klikšķināšanas, un pāri attēlam parādījās sarkans režģis, bet ekrāna vienā malā uzradās palete ar rīkiem zīmēšanai. Viņš sacīja Mērijai Pegai: “Dārgā, vai tu varētu nomērīt to ierīci?”
“Precīzi trīs pēdas,” viņa atbildēja, brīdi darbojusies ar mērlenti.
“Tātad... paskatīsimies, deviņdesmit viens, komats, četrdesmit četri centimetri, ko mēs nocentrējam pret šī torņa ziemeļu—dienvidu diametru... tā... un pēc tam velkam līniju no viena vai otra gala astoņdesmit septiņu grādu leņķī no šī pamata un iegūstam divas līnijas, kas krustojas... tā. Kā saka, X iezīmē mērķi. Mums nav jākāpj tornī un jātraucē tūristi. Paldies tev, Savienoto Valstu Gaisa spēku taktiskā satelītprogramma.” Viņš nospieda taustiņu, un iedūcās printeris. Uz dienvidiem no pils, nogriežoties rietumu virzienā, šķiet, bija uzarts lauks ar koku skupsnām gar malām. Sarkanās līnijas no torņa krustojās vienā no tumšajiem mežiņiem.
“Kā jums šķiet, cik precīzi tas ir?” es vaicāju Klimam.
Viņš paraustīja plecus. “Katrā gadījumā tikpat precīzi kā 1611. gadā. Izskatās, ka tur nav ne autostāvvietas, ne limonādes kioska, tāpēc, iespējams, jūsu aka joprojām ir nezināma.”
Es atkal piezvanīju Kroseti un pastāstīju, ko vēlējos, lai viņš izdara. Tas prasīja krietnu laiku. Cik daudz gudrības un pūļu izšķiests blēdībai, cik daudzi jauki cilvēki būs vīlušies! Precīzs manas dzīves simbols.
20
Karolina Rollija ilgi raudāja pēc tam, kad Kroseti pastāstīja, kas noticis ar viņas bērniem un Hārlanu P. Olrudu Kroseti mātes mājā Kvīnsā, un pēc tam viņa uzstājīgi gribēja viņiem piezvanīt, līdz Kroseti izdevās Karolīnu pārliecināt, ka Ņujorkā ir vēla nakts, nevis agrs rīts kā Cīrihē. Tad pa mobilo piezvanīja cilvēks no Osborna apsardzes dienesta, sakot, ka vietēja lidostā gaida lidmašīna, un viņi atvadījās no Amēlijas, ar kuru Karolīnai bija izveidojušās pārsteidzoši sirsnīgas attiecības, ņemot vērā atšķirības audzināšanā un vispārējā pieejā dzīvei. Iespējams, viņš domāja, abas sievietes kopā saveda mātes jutās un ārkārtējā situācija, kurā viņu bērni cieta no līdzīga spēcīga stresa. Ar savu parasto zinātkāro skatienu Kroseti vēroja, kā abas sievietes apskaujas. f iziski viņas nepavisam nebija līdzīgas, bet gan viena, gan otra pasaulē pārstāvēja pārliecinošu savdabību. Viņš patiesībā nevarēja iztēloties neko, kas šīs sievietes spētu mainīt: abas bija uzticīgas sev, lai gan Amēlija bija godīguma iemiesojums, un Karolīna meloja kā čūska. Viņš nosprieda, ja Ka-rolīna būtu gaišmate, viņas varētu būt bijušas māsas — labā un sliktā.
īss lidojums mazītiņā, jaudīgā Learjet, pilots nerunīgs, izdarīgs, izbrauc ar lidaparātu tādus leņķus, no kuriem lēnīgie komercreisu piloti izvairās. Lidojuma vidū Rollija sazvanījās ar bērniem, vismaz tā Kroseti iedomājās: viņa nestāstīja, bet sēdēja ar miklām acīm un raudzījās laukā spožajā baltumā. Bet viņa ļāva Kroseti saņemt savu plaukstu.
Nolaižoties kādā Vidusanglijas lidostā, kuras nosaukumu Kroseti tā arī nesaprata, viņus sagaidīja misters Brauns no Osborna, ģērbies dzeltenā kombinezonā un darba zābakos. Misters Brauns aizveda viņus līdz baltam land-roveram ar uzrakstu “Severntrcntas ūdens pārvalde”. Uz šosejas viņš paskaidroja plānu: doties taisni uz mērķi, pārgalvīgi un nekaunīgi, atrast priekšmetu, ja ir, ko atrast, braukt projām. Vēl viena lidmašīna gaidot netālu no Londonas, lai aizvestu viņus atpakaļ uz Ņujorku. Kroseti apvaicājās, vai Brauns zina, ko viņi meklē.
“Es ne,” sacīja Brauns, “nav vajadzības zināt, es tikai palīdzu. Aiz mums brauc nomāts busiņš ar visu aparatūru un pāris puišu, kas ar to darbosies, grunts radars, pretestības iekārta, lote. Ja tur ir aka, viņi to atradīs. Mēs droši vien raksim visi, es domāju.”
“Tas viss noteikti ir ļoti dārgi,” sprieda Kroseti.
“O jā. Nauda nav šķērslis.”
“Un jūs nemoka ziņkāre?”
“Ja es būtu no ziņkārīgajiem, ser, es jau sen būtu beigts,” sacīja Brauns. “Tur priekšā vajadzētu būt Vorikai. Pēc brīža mēs varēsim redzēt pili.”
Tā pacēlās balta virs koku rindas, mirkli tur kavējās un tad, kad ceļš sāka vest lejup, nozuda kā vīzija pasakā. Pēc neilga brauciena pa bezvārda piepilsētu pils atkal parādījās ceļa kreisajā pusē, milzīga, draudīgi sliedamās virs upes.
“Nav nekāda Disnejlenda, vai ne?”
“Nē, tā ir pavisam īsta,” atteica Brauns, “lai gan Tiso60 to ir pucējuši kā traki. Tomēr akmeņos vēl aizvien ir iesūkušās īstas asinis. Protams, briesmīgs laiks, kad tas bija kara tehnikas pēdējais vārds, bet tomēr...”
“Jums būtu paticis dzīvot tajā laikā?”
“Reizēm. Vienkāršāks laiks: kāds, teiksim, uzkrita tev uz nerviem, uzvelc bruņas un tik cērt. Mirklīti, domāju, mēs esam tieši pie mūsu atzīmes.” Viņš piebrauca šaurā ceļa malā un ieskatījās liela mēroga detalizētā kartē, tad salocīja to, iegrieza landroveru gravā pa labi un sāka braukt lejup cauri ozolu un bērzu birzij.
60
Vorvikas pils atrodas Vorvikas pilsētā, Vorvik.šīras grāfistē Anglijā. 1978. gadā pils pārdota Tiso grupai. Tiso veica pilī un tās teritorijā plašus restaurācijas darbus un atvēra pils vārtus publiskai apskatei. Šodien pils ir populāra tūristu apskates vieta, kas piesaista desmitiem tūkstošiem apmeklētāju no visas pasaules.